Autore: Iluta Zile, Cyblys vydsškola, 12.klase

Es stuovu pi sovys dzymtys sātys vacuo slīkšņa. Cik daudz pādu tys puorcieļs puor sevi. Gon jaunus, gon vacus tys sovā prīkšā turiejs pyrms laisšonys syltā ustobā. Es stuovu pi sovys dzymtys sātys vacuo slīkšņa, klauseidamuos, kū dvēsele i sirds muna soka šudiņ, juzdama atmiņu odotys durstam dvāseli.

Tei syltuo, jaukuo sāta ir munys bierneibys spylgtuokuos atminis. Tei muna vacuo muote vysod staiguoja sovā lynu lokotā i, svīdrus traukdama nu grumbuos savylktuos pīris, vuoreja tuorogu un cepe maizi kruosnī. Te, kur pļovys beja vyszaļuokuos, es, moza byudama, pazaudieju jimuos pruotu, kerdama tauriņus dabasūs.

Te paguoja muna bierneiba kai raspūdeņš zaļajā zuolē.

Nu es asu izauguse i, taipat kai muni senči, bruoli i muosys, speršu sūļus lelajā dzeivē, tīkdamuos piec laimis.

Nav jobrīn tuoli, lai atrostu sevi, ka tepat dzimtinē tu vari byut taids, kaids tu esi.

Te, pi krāčainuos upis aizaugušajim krostim, natuoli nu munys sātys, es nūkrytu ceļūs i, satvardama zemi plaukstuos i īelpuodama svaigū gaisu, pasateiču tev, Kungs, par dzeivi i lobumim tajā, kū esi maņ duovuojs.

Ir tik daudz godu nūdzeivuots itymā zemē, ka gryuts pat saskaiteit. Tik daudz cylvāku ir sastopts sovā ceļā, tik daudz prīcys un raižu radzāts.

Nu es asu izauguse. Ir atguojs laiks dūtīs lelajā pasaulī i veidot sovu dzeivi, atrast sovu liktini.

Es asu cylvāks, i par tū es pasateicu tev, Kungs. Tu duovuoji maņ gimini, kuru es mīļoju cīši, cīši, i draugus, kuri maņ īmuoceja smaideit.

Ir gryuši vāruot vītys, kuruos tu ari pavadejs tik daudz laika, vāruot, kai dzeivis smiļšu pulkstiņs ber sovys smiļts cauri. Vāruot, kai asu izauguse.

Laiku pa laikam munā sirdī atīt dziļa suope, kas nūsarimst, kod laiks jau dūtīs paceli. Es dūšūs paceli, bet te, storp daudzajim miļzeigajim kuplajim ūzulim i līpom, storp zaļajim laukim i pussagruvušajom sātom paliks atminis nu manis.

Kungs, es dūdūs jaunajā, plašajā pasaulī i lyudzu Tevi: „Paleidzi maņ munu pīnuokumu tai izpiļdeit, ka caur tū maņ laiceigais lobums i myužeiguo laime nuoktu. Paleidzi maņ, Kungs, izpiļdeit šū pīnuokumu – byut cylvākam, lai es varātu dzeivuot saticeibā, veiduot sovu laimeigū gimini i byut poša laimeiga par dzeivi, kū dzeivoju.”

Pādejū reizi es nūstuojūs pi sovys dzymtuos sātys vacuo slīkšņa, nūtrauču osoru nu syltuo vaiga i, saklauseidama sovu dvēseli, dūdūs plašajā pasaulī, jimdama atminis nu sovys sātys i bierneibys, kū nūdzeivuojuse asu šajā vītā.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums