Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Rībeņu vydsškolys 11. klasis škoļneicys Laurys Otsonis filozofiskū eseju.

Kū es eisti grybu dzeivē sasnēgt, tys ir lobs vaicuojums. Es raudzieju skrīt pakaļ laikam, a cytom reizem es skrīnu garum cylvākim, kas smaida, tik tys smaids ir imitāts.Apsaverūt apleik, pieški laiks apsastuoj, jo muna sirds i pruots saprūt, ka maņ vajag izmainis, tuos, kas byus tik ite i niu. A kū man vēļ saceit: es že asu dzeiva, es asu eista, par tū maņ ir juosuoc dūmuot sovaižuok i izavēlēt tū pareizū pruota i sirds stuovūkli, kas varātu mani dareit laimeigu.

Reizem, kod asu tik laimeiga, cylvāki nu molys padūmoj, ka jei ir troka, nu tuos ir munys emocejis, kurys es jiutu i spieju izlaist uorā na tai, kai cyti, kuri sliepās, jī var pavadeit vysu atlykušū dzeivi kai nedeļu piec nedelis, kur vysu nūsoka tik pruots i lobuma mekliešona. Es bīži dzeivoju piec sirds aicynuojuma, es vysu doru poša tai, kai ruodīs pareizi, par tū, ka tū soka muna sirds.

Reizem es vaicoju, par kū cylvākus izmaina naids i jī ir nalaimeigi? Dūmoju, ka jī dzeivoj piec pruota, a na piec sirds, jī grākoj i ir nalaimeigi. Reizem ir vārts apsastuot i padūmot par tū, kur myus aizvess pruots, ka naklauseisim sirdei. Voi mes sasnēgsim tū, kū grybam, jo vyss naīt tik vīnkuorši, tys ir kai dzeivis rulete: jo vacuoki mes palīkam, jo likteņs par tū mozuok atguodynoj. Vyss ir iz myusu placu.

Kotram nu mums ir kaidi napīpiļdeiti sapyni, tik tim vajag ticēt, itys kuodreiz nūtiks, ka byusi stypri ticiejs. Napīpiļdeiti sapyni, tī ir kai nanūsleipāti dimanti, kas var mums byut, a vierteiba jim moza. I par mums pošim soka, ka asam naveiksmeigi, kaut tī runuotoji ni ar kū nav lobuoki, par tū es smaidu preteimā taidim cylvākim i pījimu dzeivis izaicynuojumu.

Myusu dūmys lidoj vysumā uotrok kai putyni dabasūs. Kotrs mes asam sovys laimis kaļvs, nivīns nagryb izalikt, vysi gryb byut patīsi, mes vysi varam maineitīs, struodojūt gryutai i ar prīcu. Fotografi vysod izskaistynoj vysu, a patīseibā mes poši bez vysim fotografim sovu dzeivi varam izskaistynot ar sirds i pruota pīredzi, kuru mes globojam sirdī, jo mes kotrys nu klaidu muocamīs, i nav nūzeimis, cik tuos klaidys ir suopeigys, tys vīnolga paliks myusu sirdī i pruotā kai dzeivis muoceiba, lai vaira mes tai nadareitu. Ir labi īviļkt gaisu plaušuos, i pat pastuov īspieja pagrīzt laiku atpakaļ tymā mirklī, kur lobais ar ļaunū sasateik, tod tymā pruota spēlē mums ir juojādz pajimt tikai tū lobuokū, tai mes pasaceļsim dabasūs, tycūt paradizei.

Vysod vajag dūmuot, ka dzeivē vyss ir labi, ka ar sirdi i pruotu mes sasnēgsim napīpiļdeitūs sapynus. Tod tys kuodreiz nūtiks, jo sapyni nu mums naaizīs paceli. Pruotā varbyut mes tam vysam varam saceit, ka vyss ar laiku zyud, a nā, es tycu, ka sirds naļaun pagaist itim mozajim dzeivis pakopīnim, kas veidoj vysu dzeivi.

Muna pruota rūka pajem sirds rūku ir kūpā īt pa munys dzeivis ceļu preteimā munim lelajim sapynim.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums