Kam gryutuok?

Veirs ar sīvu bīži streidejuos par tū, kam nu jim gryutuoka dzeive. Vīnu reizi, vosor, jī puorsameja dorbim: sīva aizguoja ortu, veirs palyka pi ustobys.

– Tu verīs, – soka sīva, – naaizaguļ, lūpus laikā izdzen, cuoļus pabaroj; sorgoj, ka jūs vonogs nanūnas. Cikom es atīšu, izvuorej brūkasti, pīcep blīnu, svīstu sanej; ari grucu (gryudini) naaizmierst sagryust. Vysu sastuostejuse, sīva aizguoja ortu.

Cikom veireņš sasataiseja dzeit sovus lūpus gonūs, kaimiņu lūpi beja tuoli jau aiz kolna: vecis ar sovim tikkū danuoca. Atguojis iz sātu, redz jis, ka vysta ar cuokim staigoj pa pogolmu. Beidamīs, ka vonogs nanūnestu cuoļus, veirs sasaisteja cytu pi cyta i auklys golus pīsieja pi vystys kuojom. Agruok jis redzēja, ka juo sīva reizē divi dorbus dora: i maizi meica, i grucu gryuž. Jis ari tai dareja. Pīstuojis pi baļgis ar meikli i pi pīstys ar grucu, veiriņš pajieme obejuos rūkuso pa mentej i suoce struoduot. Te jam īskrieja pruotā, ka reizē i svīstu var saneit. Pīsieja jis kērni ar kriejumu pi jūstys. „Cikom es grucu sagryusšu”, dūmoj dāds: „svīsts byus gotovs.”

Na par garu šaļti dzierd veiriņš, ka vysta na sovā bolsā kuorc: kr… kr…! cuoli čīp. Devēs jis uorā pasaviertu, kas tī taids nūtyka, bet sasapyna i pakrita. Kērne nūrypuoja pa greidu, kriejums vyss iztecieja. Uorā „saimineica” radz, ka lels vonogs pakiere vīnu cuoli, paciele jū iz augšu i reizē ar jū nūvylka vysu pulku. Cikom dāds uorā, tikom cyukys ustobā: vīna nūgrauduoja baļgi ar meikli, ūtra apguoze pīstu, – obejis saimnīkuoja kai muoceja. Tam laikam ceplī apdzysa guņs. Jaunuo saimineica i nasamona, kū dareit.

Atsadzan nu teiruma sīva. Nūjiuguse zyrgu, nūlykuse orklu sovā vītā, jei dreiži īt iz ustobu.

– Nu, kas? Brūkasts gotova?

– Kaida tur brūkasts, ka ceplī guņs nav.

– Svīkstu neji?

– Kur maņ beja saneit: skrīdams uorā, sasapynu, pakritu, kērne izaguoza, kriejumu suņs apiede.

– Kur tod ījovs? Kur gruva?

Veirs stuov i klus.

– Daudzi tu padareji, – teice sīva, – es tak vysu teirumu saoru i laikā iz muojom atguoju.

– Ja! Tur vīns dorbs; bet muojuos jūs tik daudz, ka apredzēt vysu navar, na tik padareit.

– Bet es kotru dīnu jūs padoru. Tod iz prīšku nasastreidej i nasarunoj, ka buobom dorba nav.

Atstuosteja Šajpla

Olūts: Auseklis. – Pīterburga, 1907. g. 19. aprelī. – Nr. 16. – 1. pl.