Roksta autore: Marija Skangale

Niu, izdzieržūt Raimonda Paula dzīsmi “Dziesma nenosalst”, es momentā atsagrīžu iz kokoru deča vacvacuoku sātā, kod vierūs Juoņa Streiča kinu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981). Ustobā smuorduoja piec kaļtātu puču i Juoņa dīnys sīra. Uorā beja natipiski laikapstuokli Leigū dīnai – saulains. Vysi gatavejuos vokoram – vīna daļa vyna vaiņukus, bet ūtra gataveja iedīņus i gunkuru. Tok es kuortejū reizi pagaisu kinys “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” varūņu problemu i humora vyrpulī.

Tūreiz es nasaprotu, cik kotrys nu personažu ir eists i cik precizai tī atspīgeļoj myusu pošu vuojeibys, par kuruom kasdīnā klusejam. Tū es saprotu tik ar godim, verūtīs itū i cytys Streiča kinys.

Ka “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” maņ ļuove pasasmīt par rodu byušonu i progareibu boltuo žyguļa deļ, tod kinā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975) es īraudzeju Streiča dailradis dziļū perspektivu, kas līk īsadzilinuot sovuos izalaseišonuos i aizdūt sev naārtu vaicuojumu – cik reižu es asu izalaseit paklusēt, kab nasajustu naīdereigs sabīdreibā?

Verūtīs kinu pyrmū reizi, es apbreinuoju, cik Arvīds Lasmanis ir patīss pret sevi i atbiļdeigs par sovu reiceibu. Atguodojūt bēru ainu, tei īškeji maņ kai skateituojam lyka sasajust naārtai, kam tamā šaļtī Streičs paruoda, cik cīši golvonais varūņs kontrastej ar apleicejim, kas rauga seve īlikt ramā, kab tik naizkrystu nu tuo. Itys attāluojums kinā maņ snēdze pyrmū nūpītnū stuņdi par pošcīnu – tei nav siediešona ar taisnu mugoru pīkluojeiguos vīseibuos, tok drūsme sekuot sovam vydabolsam i tod, ka cytim tys redzīs navītā.

Arvīda gūdeigums padūmu vīnveideigajā sistemā tyka defināts kai sovaideiba, šaļtim pat diagnoze, ka jis ir napīskaitoms sabīdreibys lūceklis, kam jis beja atkluots i runuoja naārtū patīseibu cylvākim acīs. Vystik taišni tī globojās Streiča meistareiba itamā kinā – paruodeit, ka byut “nanūpītnam” patīseibā nūzeimoj napuormeit sovys puorlīceibys pret ierteibom, napagaisynuot ciļvieceibys i spēt baudeit dzeivi. Arvīda tāls tū kinā aplīcynoj, saceidams: “Es asu nanūpītnys cylvāks, tok es muoku dzeivuot!”. Itei atziņa ir palykuse par munu personeigū dzinieju iz prīšku ari myusu dīnuos, kod socialūs teiklu erā cylvāki bīži izruoda tik seve lobuokū verseju, kab tik īsaderātu kūpejā ramā.

Vystik Streičs sovā dailradē atspīgeļoj na tik ceiņu par pošcīnu, tok ari tū, kas nūteik, ka itū ceiņu pagaisynoj. Kinā “Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986) režisors palīk par “Arvīdu Lasmani”, kurs mums paruoda situaceju, kod mes snādzamēs piec nazkaidu sasnāgumu lelceļu, tok aizmierstam par tīpat tyvumā asūšū gruovi. Ite smīkli apsaraun i palīk tik ironiskys stuosts par tū, ka vīgļuok ir syudzētīs i justīs naapmīrynuotam, na sasajimt i dareit, kab izlobuotu sovus dzeivis apstuokļus.

Latvīšu volūdys eksamena mutvuordu daļā izvylku bileti, kas maņ lyka runuot par nalaimeigu cylvāku atspīgeļuošonu kinuos, literaturā, muokslā i muzykā. Tūreiz es pasaceju, ka laimeigi cylvāki ir garlaiceigi, kam tim nav tūs īškejūs lyuzumu, kas rakstureigi nalaimeigajim. Kina “Aizaugušā grāvī viegli krist” itū ideju nūstyprynoj, līkūt izsvoru iz tū sovaidū ārtumu, kū snādz syudziešonuos par dublim tuo vītā, kab nu tūs kuoptu uorā. Itei režisora spieja paruodeit myusu tautys rakstura tymsuokuos i vuojuokuos pusis bez līku izskaistynuojumu maņ redzīs apbreinuojama. Streičs ar sovu kinu mums paruoda naārtū taisneibu i līk mums aizadūmuot par nazuolem myusu gruovī.

Koč i Juoņs Streičs līk mums saprast, kai tys ir – byut gruovī, vystik juo kinuos ir sastūpama gaisma, kas myus izvalk nu dubļainuo gruova. “Likteņdzirnas” (1997) mums pataisa durovys iz izalaseišonu – krist gruovī voi vystik sasajimt i napasadūt dzeivis gryuteibom. Itymā stuostā varūņu liktini teik molti kai gryudi, tok jī muok atrast prīcu, mīlesteibu, spāku i ceļu, kab nasalyuztu dziernovu akmiņu spīdīņa vydā. Streičs mums paruoda, ka pat gryutuokajuos šaļtīs humors i smaids ir lobuokuos zuolis pret izmysumu. Taišni itys dzeivesprīceigais speits ir tys, kas līk mums pīsaceļt i laistīs tuoļuok, meklejūt ceļu atpakaļ pi nazkuo teira i patīsa.

Vystik Juoņa Streiča meistardorbs “Cylvāka bārns” (1991), pa munam, ir juo vysgaišuokais i teiruokais dorbs. Caur itū kinu mes spiejam iz pasauli otkon pasavērt ar bārna acim, iz šaļti damierstūt par streidim, gribiešonu īsakļaut sabīdreibā voi liktiņa gryutajim celim. Verūtīs itū kinu, var īraudzeit dzeivis skaistumu, kū mes pagaisynojam, palīkūt vacuoki i nūpītnuoki.

Boņuks mums atguodynoj par tū mozū bārnu, kas myusūs vēļ ir dzeivs – tū, kurs muok sasarunuot ar Dīvu bez storpnīku, mīļuot sovu suni Žyku i saredzēt breinumu sevkurā Latgolys lauku sātys paksī. Itei kina mani atgrīž sātā, pi sakņu, kas myus veidoj i dūd spāka. Tei paruoda, ka pošcīns i tautys gūds nasasuoc ar lelim sauklim, tok ar tū klusū mīlesteibu pret sovu zemi i volūdu, kū Boņuks nas sevī. Tys ir Streiča leluokais duovynuojums mums – atguodynuojums, ka i vysugryutuokajūs laikūs myusūs ir gaisma, kas nanūsaļ.

Šudiņ, atsaverūt iz Streiča dailradi, saprūtu cik lelu emociju spektru mums jis ir duovuojs – nu skaistu i amizantu Juoņa dīnys streidu da dziļu sarunu par dvēselis gruovim. Juo kinys mums atguodynoj, ka dzeive ir na tik skaisti kadri, tei ir sadzeivuošona ar sevi, sovu pošcīnu i spieja vērtīs iz dzeivi ar humora pīskaņu. Na par veļti kinā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Viktors saceja: “Kultura, sīvysmuot, suocās nu mozmuojenis.” Varbyut tys ari ir vysupatīsuokais viestejums Streiča kinuos – vyss suocās ar myusu pošu pogolma i sirdsapzinis teireibu. Cikom mes spēsim par sevi pasasmīt i piečuok otkon pīsaceļt, gaisma myusūs nanūsaļs.