Roksta autors: Rihards Sisojevs

Voi tei moz ir najaušeiba, ka apbreinys vārtys lītys ir taidu pat cylvāku radeitys, kod sajiusmu izsauc na tik pats veiduojums, tok i juo autors. Pūdnīku dīnu kontekstā gribīs parunuot na viņ par tradicionalu dzeivis ziņu – pūdnīceibu i keramiku, kas i pa šai dīnai ir pīdareiga Latgolys kulturtelpai, bet i par tim cylvākim, kas leidz ar sovys meistareibys nūspīdumu orūda viesturē ir bejuši vēļ ari paraugs dorba tykumā i raksturā. Parunuosim par specifisku gadīni, kai Latgolys keramiks Polikarps Čerņavskis radeja vīnu nu naparostuokūs veiduojumu sovā dzeivē – muola lustru. 

Ir teicīņs, ka gryuti laiki roda styprus cylvākus – itī vuordi pylnā mārā pīsapylda Sylajuoņu keramika Polikarpa Čerņavska (1923–1997) dzeivē. Kai tys naratai nūteik, kotram taidam cylvākam ir vajadzeigs sovs školuotuojs, kas ir stuovējs blokus ar sovu pīmāru i padūmu, kai taida zīmeļzvaigzne dabasūs. Polikarpa Čerņavska dzeivē taids cylvāks atsaroda – suokumā pūdnīks, bet vāluok keramikys vacmeistars Polikarps Vylcāns (1884–1969), pyrmais Latvejis i Latgolys keramiks, kurs 1937. godā Storptautyskajā muokslys i tehnikys izstuodē Parizē izceineja zalta medaļu, Sylajuoņu keramikys vuordu pīsokūt vysa pasauļa mārūgā.

Taišni P. Vylcāns beja na viņ P. Čerņavska pyrmais orūda školuotuojs, bet ari krysttāvs – cylvāks, kura muola darbneicā P. Čerņavskis, vēļ mozs byudams, beja bīžs gosts. Ite mozais puika Polikarps pagaisa garom dīnom: hipnotiski verūtīs muola pyka grīzšonūs iz pūdnīka rypys i vizuali īmūt cauri vysom juo transformacejis stadejom, vārojūt, cik koncentrātai i pacīteigai struodoj krysttāvs, pa ratai reizei izsvīžūt kaidu vuordu, paskaidrojūt sovu dorbu. 14 godu vacumā piec tāva slimeibys i smierts P. Čerņavskis beja spīsts aizadūmuot par dzeivis orūdu, i keramika palyka na tik par interesantu bārnu dīnu aizaraušonu, bet nūdarbi, kas var i pabaruot tevi nuokūtnē.

Kai tūs laikus atguodoj pats P. Čerņavskis, tod bīžai krysttāva darbneicā tyka pavadeits leidz pat 14 stundem, vārojūt juo rūkys darbeibā: “Es siedieju i vierūs, kai krysttāvs otkon i otkon grīž rypu, kai juo rūkys meica i veidoj muolu atbylstūši juo plānam golvā. Keramika ir tei nūdarbe, kur vuordi na cīši i daudzi var īvuiceit, te golvonais ir pacīteiga i uzmaneiga vāruošona, i tod, kod rypa palīk breiva – siest pats i mieginoj atkuortuot.” Pret dorba kvalitati P. Vylcāns beja cīši praseigs, ari pret P. Čerņavska dorbim, tim izvierzūt vysuaugstuokūs kvalitatis standartus. P. Čerņavskis tū sauce par sova veida “ītīpeibu” i cylvāka ceiņu ar muolu – krysttāvs varēja pat vairuokys nedelis struoduot pi kaida trauka idejis, cikom “muola gors, natyka pilneibā pakļauts” i muola pyks dabuoja tuos formys, kū meistars beja īdūmuojs.

Sova stidzeņa

Byušona blokus i īspieja izcyluo meistara i krysttāva kluotbyutnē koč kū radeit atteisteja i kaidu pavysam sovu jaunuo keramika škautni – dorba novatorismu i nanūsluopejamu gribiešonu pylnveiduot sovu dorbu vysplašuokajā mārā – meklēt jaunus muokslinīcyskuos izpausmis leidzekļus. Ar kotru poša radeitū ļaku, madaunīku voi skryuzi P. Čerņavskis gribēja īt vēļ tuoļuok, radeitī trauki tyka ryupeigai puorsavārti, tyka maklāti īspiejamī dorba grieceni i napiļneibys, tyka maklāti veidi, kai atsaškiert nu leidzeigu darynuojumu. Eipaši pīsaistūšs beja dorbs pi rūtuojuma elementu i sarežgeituokūs formu veiduojumu, itamā ziņā svečturi mete vysuleluokū izaicynuojumu, itymā “miestareibys kolnā” P. Čerņavskis gribēja kuopt otkon i otkon.

Padūmejis nagudreibys

Dūmojams, ka padūmu varys nomenklaturys darbinīku vysaiduokī izdūmuojumi nūryudeja jaunuo meistara raksturu na mozuok kai školuotuoja P. Vylcāna tīksme piec trauka formys i izpildejuma perfekcejis. Vara speiteigai nūlīdze keramiku kai tautys lītiškuos muokslys žanru – muola īgiušonu pīleidzynojūt kolhoza zemu pūsteišonai, bet pošus keramikus – natiklim, kas izavairej dareit “eistu”, struodnīkim pīdareigu dorbu.

Kab izturātu i vāluok lauztu tik cīši nataisneigū attīksmi pret sovu dorbu, beja vajadzeiga na tik lela gora stingreiba šaļtīs, kod vyss beja pret tevi – aizlīgta muola īgive i pīmāruota struope ar naudu par nastruoduošonu kolhozā –, bet i “dzierdeigys auss i atsauceigys sirds” Reigā, kurys sadzierdēja Sylajuoņu keramikys suopi i mudrim sūļim maineja asūšū attīksmi, ļaunūt pat pīsaceit sevi gūdpylnajam Tautys daiļomota meistara nūsaukumam, kas ļuove breivi veiduot i radeit, nasabeistūt no nycynojūšim tekstim i cyta veida represeju.

Tei eipašuo lustra

Apbreinojamai eisā laikā padūmu funkcionaru acīs puortūpūt nu vīnkuoršim natiklim i lodarim par Tautys daiļomota meistarim, P. Vylcāns i P. Čerņavskis sajēme pasyutejumu nu Preiļu rajona izpyldkomitejis – izgataveit skaistus gaismekļus jaunajai izpyldkomitejis ākai, kas tyka pabeigta 1961. godā. Vacmeistars P. Vylcāns vysai mudri atsasaceja nu izsaceituo pīduovuojuma, varbyut partū, ka gona labi pa sovu garū dzeivi beja īpaziņs, cik kaprizs i napīmāruots var byut muols, eipaši ituo aizdavuma sakarā, a varbyut i partū, ka jau beja sasnīdzs cīnejamu vacumu.

Var tik pruotuot, kas tamā šaļtī beja P. Čerņavska golvā – nu krysttāva puormontuotais speits, profesionals izaicynuojums voi gribiešona napīviļt Sylajuoņu meistaru lobū vuordu, bet P. Čerņavskis ar lelu degsmi i entuziasmu givuos pi dorba. Rezultatā meistars izveiduoja sešu žuburu svečturi ar centralū kausu. Varbyut P. Vylcāns tū redzēja nu suokta gola, a varbyut P. Čerņavski beja puorok aizruovs jam mastais izaicynuojums, kas līdze tū saredzēt agruok, bet izveiduotuo lustra izaruodeja puoruok gryuta, tai i palīkūt autora eipašumā kai tehniski realizāts keramikys šedevrs, bet praktiski naizmontuots pasyutejums. Itei lustra vēļ daudzus godus palyka putēt iz P. Čerņavska ustobys, cikom tyka atrosta Preiļu muzeja ekspedicejis laikā i pajimta tuo kruojumā.

Montuojums

Dūmoju, ka dažim itei nūtikšona var nūsalaseit kai šaļts, kod škoļnīks puorspiej sovu školuotuoju, bet tys nūteikti tai nabeja pošam P. Čerņavskim, kas sovuos autobiografiskajuos līceibys vairuokys reizis ir pastreipuojs paaudžu mejīdarbeibu i prašmu puormontuojameibu, kur jaunī keramiki aug i atsateista iz īprīškejūs paaudžu meistaru veiduotūs pamatu, cikom kaidā šaļtī, pavysam namonūt, tūs puoraug, palīk patstuoveigi i teik par sova veida kvalitatis lateņu paaudzem iz prīšku.

Redzīs, ka itamā šaļtī P. Čerņavskis speiteigai turējuos pi tik sovpateiguo pasyutejuma izpildis, vairuokys reizis sev prosūt – voi maņ tys moz byus pa spākam, voi man ir tei čuika, ņuhs i poņa, kai koč kū taidu radeit? Reizē jis skaidri apsazynuoja sovys saknis i sevi kai Sylajuoņu keramiku jaunū paaudzi, kurai ir juopaceļ vacmeistaru lateņa vēļ augšuok.

Kas palīk piec…

Maņ Polikarpa Čerņavska dzeivis pīmārs tuos lustrys veiduošonys sakarā ir cīši nūzeimeigs i bezgola stypri īdvasmojūšs, kam stuosta na tik par dzeļžainu pacīteibu i iztureibu šaļtīs, kod vyss izaver maksimali slyktai, kod bezmierkeigai daīt ceineitīs ar padūmu varys funkcionarim – it kai puoruokim apstuoklim. Taipat tys līcynoj par dūmys skaidreibu i neizseikstūšu grybu, kod tu koč pruotā redzi sovu mierki, i tod jau daīt nūstuot tik tod, kod mierkis ir sasnīgts. I nūslāgumā – mes kotrys asam daudzi stypruoks, ka apsazynojam sovus paguotnis varūņus, školuotuojus i īdvasmuotuojus, kas nateiši ir myus gatavejuši i styprynuojuši.

Ka ladlauzs stuotūs kotru reizi, kod sev preteimā pamona lada kluojumu, jis nimoz nasuoktu kusteibys i beiguos īsoltu okeana ladūs. P. Čerņavska pīmārs ar ituos naparostuos lustrys izgataveišonu nav nimoz cytaižuoks kai tys ir cylvākam – tu suoc dareit, nūsaryudi klaiduos, bet turpynoj dareit, turpynoj īt. 

Turpynojam īt!