Adventa ūtruo svātdīne

LaKuGa 4. Decembris, 2011. gods Comments Off on Adventa ūtruo svātdīne
Šudiņ ir ūtruo Adventa svātdīne i, gaidūt Zīmyssvātkus i Kristus pīdzimšonu, simboliski atzeimojom gaideišonys laiku ari LaKuGā. Itamā svātdīnē Aglyunys bazilikys, Bieržgaļa, Peipiņu i Rageļu draudžu vikārs Guntars Skutels par prīcys viesti.

Itymā laikā, īdadzūt ūtrū sveceiti Adventa vaiņugā, kotrs sev varam pavaicuot – kū es gaidu nu sovys dzeivis? Vīnkuoršs vaicuojums, nu cīši svareigs. Leluokā daļā mes asam tī, kas ir gareigi izsolkušs, meklejūši, namīreigi sovā gorā, kas nasabolsta viņ drūšeibā, kū pīduovoj sabīdreibys modeli, nu vīntuleibā i klusumā meklejam augstuokū jāgu sovai cylvāka dzeivei. Meklejumi piec koč kuo eipaša, kas nastu emocejis i cereibu, koč ari piec tom bīži pīdzeivoj lelu viļšonūs: tik naseņ daudzom personom tys beja breiveibys laiks, kas sūleja jaunu pasauļu, cytim liberalisms, vēļ deļ cytu radikalisms, ar kū tik cieški sasaskaram šudiņ, dzieržūt par teroraktim, i itū sarokstu varātu turpynuot. Svareigi ir saprast, voi itei gaideituo līta atsatīc tik iz reitdīnu i apsarūbežoj ar fiziska pasauļa vajadzeibom, voi ītvar sevī ari gareigū dimenseju?

Voi mes ilgojamīs piec laimis i jaunys dzeivis? Itei jaunuo dzeive eksistej. Sv. Marks īsuok sovu stuostejumu rokstūt: „Jezus Kristus, Dīva Dāla Evangeleja suokums.” Pots vuords „evangelejs” nūzeimoj Lobuo Viests. Itei viests ir jauna dzeive, kas myusim teik sludynuota, i itei viests ir loba. Kab tū pījimtu, ir vajadzeigs tys, kai tū dareja cylvāki evangelejā – izavielēt tuksneša celi, tys ir klusumu.

Daudzim ir gryuši pījimt itū prīcys viesti, deļtuo ka jūs dzeive ir pīpiļdeita ar daudzom lītom, pylna ar trūksni, kas jim traucej sasakoncentrēt. Ir vajadzeiga lela drūsme. Ir vajadzeigs likt aplkust vysim bolsim, kas myusūs skaņ, ir ar vysu sovu esmi īsaklauseit prīcys viestī. Tys ir leidzeigi byut kai boltai lopai, kas ļaun, kab iz tuos raksteitu vuordus, kas nas pesteišonu. Deļ tuo ir vajadzeigs īīt pošam sevī, deļtuo ka eistyns tuksness, kas ir pylns klusuma, ir myusu sirdīs. Kaids filosofs roksta, ka kaidu dīnu zīds vaicoj augļam: „Kur tu esi?” i tys atbiļs: „Tevī.” Kur ir Dīva prīcys viests? Tei ir tevī! Tei ir tī, tovys sirds klusumā! Kū soka myusim itei prīcys viests? Tei myusim stuosta, kai atrost pazaudātū. Tei myusim paleidz kliut kai bārnim ar skaidrom acim, ceistu sirdi, kod vaira naasam padūti grāka verdzeibai, kas vad myus nuovē.

Juoņs Kristeituojs, sludynūt kristeibu grāku pīdūšonai, gribeja pasludynuot taišni itū skaistū viesti. Ir pīdūšona, kas kai Jordanys svaigais iudiņs mozgoj, škeista i dzieš myusu dzievis tymsuos pusis. Nu prīcys viests, kū sludynoj Kristus, ir boguotynuota ar vēļ vīnu jaunumu: ir vēļ vīna Kristeiba – tei, kū dūd Svātais Gors. Tei, kuru na viņ pīdūd i dzieš grākus, nu snīdz jaunu dzeivi. Kristeiba, kū atnese Jezus, i kuru mes vysi asam sajāmuši. Pyrmajim kristīšim beja tik dziļa apziņa par lelū jaunumu, ka jī piec kristeibom suoca skaiteit sovus godus nu jauna. „Cik tev ir godu?” Kaids, kuram sešdesmit godu, atbiļdeja „Divi!”, deļtuo ka jis beja sajiems kristeibu pyrma divu godu.

Evangelejs – itei prīcys viests – ir ari pots Kristus. Jis, kas ar sovim vuordim, sūlejumim, kluotbyutni maina myusu dzeivi. I, ka kaids vaicoj, pastuosti par sovu ticeibu, cereibu i dzevi, atbiļde ir vīnuokša. Jezus ir kotra kristīša ticeiba, cereiba i tys, kū jis gaida nu sovys dzeivis. Jis ir tys, kas myusim atkluoj Tāva byudu, nas pīdūšonu, mīru, drūšeibu, patīseibu i prīcys viesti par jaunū myužeigū dzeivi.

Āmen.

Komentari slāgti.