Trešuo Adventa svātdīne. Gaudete!

LaKuGa 11. Decembris, 2011. gods Comments Off on Trešuo Adventa svātdīne. Gaudete!

Šudiņ ir trešuo Adventa svātdine: Gaudete – prīcojitīs!

Prīca ir Svātuo Gora kluotbyutnis auglis. Prīca ir zeima, ka cylvāks apsazynoj sovu pīdereibu Dīvam. Apustuļs Puovuls i evangelists Matejs aicynoj dzeivuot gorā i pacīteibā. Ryupis i bailis aizsadz Dīva kluotbyutni i līk cylvākam dzeivuot, pasaļaunūt tik pošam iz sevi. Nu apziņa par Kunga tyvumu i cereiba iz Juo dreižū atīšonu styprynoj cylvāku sirdis.

 

Ituos svātdinis svece vaiņukā ir sovaižuoka kai puorejuos treis, leidz ar tū ari šudiņdīna LaKuGā sovaižuoka kai cytys Adventa svātdinis.

Naaizmierstule

Zīmyssvātku teika

Mozs lauku puiseits, buoriņs, bez tāva i muotis īsamaļdeja lelpiļsātā. Jis cerēja te, boguotuos piļsātys īluos nūpeļneit maizi i drēbi, kuo nabadzeigi lauki naspēja jam dūt. Nazkod koleidz tāvs, muote beja dzeivi, lauki jam beja boguoti i pilni prīcys. Ni jam tryuka maizis, ni mīlesteibys saulis storu. Māmeņa tūs kaiseja taipat kai spūdruo sauleite. Tēteits otkon jū apguoduoja ar syltu apgierbu, apavim, syltu ustobeņu. Nuove, pajimdama meiluokūs, pajēme vysu. Borgi cylvāki izdzyna buorini nu tāva sātys.

Nūsaļs, izsaļcs jis kleida pa lelpiļsātys īlom, apsastuoja pi boguotajim skotu lūgim i, nazkaidys bailis dzeits, guoja arvīnu tuoļuok. Garumguojieji ar acim miereja juo augumu, vierteja vacū, izdylušū tāva sveitu i lelūs zuobokus, nu nivīns napasaceja sylta vuorda, nivīns napavaicuoja, kuo puiseits meklej, pēc kuo dzanās. Vysim svešs, nazynoms i nycynoms, jis beiguos nūnoce lelā laukumā. Nūnuoce i apstulba nu breinumim.

Laukums vyss kai nūaudzis eglem! Gleitom, leluokom i mozuokom eglem, taišni kai iz laukim juo tāva mežā! Starpeiba vīn tei, ka tī nav taidu taisnu celeņu i nav tik daudzi cylvāku i bārnu. Tī vysi boguotī , silti sasagārbušī, īt nu vīnys eglis pi ūtrys, apsaver garumu, zoru kuplumu, tiergojās par eglis duorgumu.

„Kū gon jī ar tom eglem dareis?” šuovēs vaicuojums buoriņa golvā. Nūsastuojīs pi pruovys kuplys eglis, jis vāruoja, kai kaida boguota dāma tierguojuos ar eglis puordevēju. Dāmai sūpluok stuovēja skaists puiseits kai reize buoriņa augumā. Jis beja īgārbts syltā kažuceņā kai jau i kunga bārns.

– Māma, pierksim šytū egleiti, – jis runuoja.

– Labi, dieleņ, bet kas tū mums aizness? Dāma bažeigi pasavēre apleik. Juos laipnais skots kryta iz lauku puiseiša.

– Voi tu, puiseit, esi breivs? – jei pavaicuoja.

– Breivs  kai putneņš mežā…

– Voi tu varātu aiznest maņ šū egleiti? Samoksuošu…

Buorineits nūsaprīcuoja, ka varēs kū nūpeļneit. Pacēlis egleiti, jis lyka tū sev iz placim i devēs dāmai leidza. Pēc napylnys pusstuņdis guojīņa jī vysi, dāma ar sovu dieleņu i buorineits ar egleiti, īguoja boguotā lelpiļsātas muojā. Mozais kundzeņš, nīsvīdis kažuceņu kolpyunis rūkuos, teice buoriņam:

– Voi pīkusi?

– Drusku.

– Siestīs, koleidz īnuoks māma.

Kundzeņš nūsādynuoja buorini meikstā krāslā i vaicuoja:

– Kur tu dzeivoj?

– Es? Nikur!

– Kai nikur? Voi tev nav tāva, muotes?

– Nav… Jī dabasūs.

Tū teicis, mozais buoriņs, it kai nūsabeidis sovas izziņas, nūlaide acs. Lelys, dzydrys osorys navoldami rypuoja par juo izdylušajim vaigim. Kod jis nūslauceja osorys tāva sveitys pīdurknē i pacēle acs, kundzeņa jau nabeja kluotu.

„Voi es kū ļaunu pasaceju, ka jis aizbāga?” dūmuoja buoriņs. Māmeņa beja jū īmuocejuse piļdeit vysys Dīva bausleibys, beja īmuocejuse mīļuot Dīvu i tyvuokūs. Jei nivīnu reizi jam beja teikuse, ka lobi cylvāki bāg nu tim, kas napylda Dīva bausleibu. Buorineits tagad beja lelā nasaprasšonā. Jam lykuos gon, ka jis nikuo ļauna napasaceja, bet deļ kuo kundzeņš tik pieški nu juo aizbāga?

Kuoleidz buorineits sytuos ar sovom dūmom, īnuoce kundzeņš ar sovu muoti. Otkon pabyra vaicuojumi.

– Kai tevi sauc, puiseit? – laipni praseja boguotuo dāma.

– Vincuks, – jis atbiļdēja.

– Kur tova sāta, Vinceit?

– Maņ nav sātys, – Jis nagribēja teikt, ka radinīki izdzyna jū nu tāva sātys, ka zemi i sātu pajēme sev it kai par tāva poruodim.

– Voi piļsātā tev ir pi kuo palikt?

– Nav… Es atguoju dorba maklātu.

Kundzeņš nazkū īšveikstēja muotei ausī.

– Redzēsim, jei teice i runuoja buoriņam:

– Kū tu, Vinceit, prūti?

– Ganeit, zorus cierst, pogolmu slauceit… iudini atnest…

– A gruomotā skaiteit prūti?

– Drusku. Es nabeju skūlā. Manis nalaide.

– I tu grybātu īt, nui?

– Ļūti…

– Varbyut laime tev smaideis… Tagad še tev par eglis atnesšonu. Kundze īlyka buoriņa rūkā sudobra latu i pavēre jam durovys iz uoru.

Vincuks kai nasamaņā izguoja uorā. Tagad jis redzēja, ka trepes īt iz aušku i leju, ka nu trepu lūga var redzēt cytus dzeivūkļus. Trepu telpā beja sylts. Vinceišam nabeja kur steigtīs. Jis te pat nūlēme atsapyust.

Metēs mikrēslis. Varbyut te iz trepem varēs pavadeit nakti? Varbyut juo nadzeis? Reit pi dīnys gon jis sameklēs kaidu dorbu. Kuņdze teice, ka laime jam smaideis… Varbyut? Jei tok lobuok zyna, kam laime smaida i nu kuo bāg. Voi tei jau nav laime, ka juo rūkā guļ sudobra lats? Nu tāva nuovis taida jis nav redzējis. Par šū latu varēs paēst i vēļ puori paliks…

Tai pruotuodams, Vincuks aizmyga. Nūgurums, izsolkums i trepu telpys syltums atjēme jam eistineibys sajāgu. Mīga muote ītyna jū sovā tymsajā sagā i aiznese sapynu vaļstī.

Suokumā Vincukam sapņuojuos plaši, apsnyguši lauki, snīgā teiti egļu meži, sādžys… tod otkon zīdūšys pļovys, ganeibys, pylnas boltu, sprūguotu jiereņu. Goni leli, pīauguši veirīši, pat veči, sasasaukuoja, sadzyna aitys aplūkā, i paši pylnom kulem, cyts ar jiereņu iz placim, dzeivi sasarunuodami, vīnā virzīnī ar rūkom ruodeidami, taisejuos ceļā.

Vincukam ļūti gribējuos zynuot, kur jī īs. Nadrūši pīguojis, jis pavaicuoja.

„Tu laikam, puiseit, gulēji cītā mīgā, ka naredzēji dabasu spūdruma i nadzierdēji engeļu dzīduojuma, – teice vacuokais gons i skaidruoja: – šūnakt Betlemē pīdzyma Pesteituojs. Mes īsim Juo pagūdynuotu.”

Mozais lauku puiseits tik pat nadrūši sekuoja gonim i puordūmuoja, kū stuosteis pīdzymušam Pesteituojam. Bārna vīntīseibā jis nūlēme stuosteit par sovu buorineibu, par gryutū dzeivi i lyugt, lai jam paleidzātu piļsātā dabuot dorbu i maizi. Kod tū dabuos, tod sapeļneis naudu i īs skūluos, muoceisīs par… Paga, par kaidu muoceitīs, lai lobuok patikt Pesteituojam? Dūmuoja Vinceits i nūlēme muoceitīs par bazneickungu.

Dūmuos īgrimis, jis namaneja, ka jau beja pīguojis pi stalleiša. Stalleits beja mozs i nabadzeigs, bet nu stalleiša izstaruoja taids spūdrums kai vosorā nu sauleitis. Spūdrumā Vinceišam apžylba acs, juo sirdi piļdeja breiniškeiga laime.

Laimis izplyudumā jis aizmiersa vysu, kū beja sadūmuojis stuosteit Pesteituojam. Apžylbušom, tūmār gaišom acim, jis redzēja jaunū Bierneņu sileitē; pi sileitis – Bierneņa Muoti Mariju, s. Jezupu i vacūs gonus. Tī vysi, pakrytuši iz celim, pagūdynuoja silē paguļdeitū Pesteituoju – Bierneņu.

Tāņ Vincuks atsagida, ka ari jam byutu juonūlīk kaida duovona pi Bierneņa kuojom. Bet kū jis duovynuos? Te rūceņa jam kai kutēt pakutēja. Tamā pakustēja sudobra lats, kū boguotuo kuņdze īdeve par egles nesšonu. Atdūt tū latu? Bet kas paliks pošam? Byus juocīš bods i soltums… Dīzi, voi ūtru latu tik uotri nūpeļneisi?

Puiseiša sirdī sasacēle ceiņa, eisa, bet nykna. Voi uperēt pādejū Bierneņam, voi gluobt sevi nu boda? „Uperēšu!” Nūteikti, kaut klusu jis teice i, tik pat klusu pīguojis pi sileitis, īmete tamā sovu sudobra latu. Īmetis, gribēja atsaraut, nu Bierneņš tik mīli iz jū pasavēre, ka jis kai pīkolts palyka iz vītas i nanūvērse ocu nu Bērneņa. Pieški… kas tys? Nazkas rupi paruove jū aiz placa i kaids bolss teice:

– Vinceit, tu vēļ te guli? – Māma, te guļ tys puiseits, kas atnese mums egleiti! runuoja mozais kundzeņš.

Vincuks jū pazyna. Juo sirdi sažņaudze žālums, ka puiseits, lai ari kungu bārns, izmūdynuoja jū nu jaukuo sapyna. Vinceits kai naziņā suoka rauduot.

„Naraudi, Vinceit, teice puiseiša muote, boguotuo kundze. Maņ žāļ, ka es izlaižu tevi nu sovys sātys. Tagad kūpā ar sovu dieleņu Juoneiti guoju tevi meklēt. Nuoc, puiseit, palīc Juoneišam par draugu i bruoli. Es byušu tev muote i muns veirs tovs tāvs. Voi pīkreiti?”

Vinceits, kai nasajāgdams, kū kuņdze runoj, plaši īplāstom acim, skatejuos juos laipnajā vaigā i dūmuoja par jaukū, sapynā radzātū Pesteituoju – Bierneņu.

„Vinceit, tu vēļ sapņoj? Nuoc, īsim ustobā.” Juoneits pajēme jū pi rūkys i īvede gaišā ustobā. Tī sveču gaismā, vizuļu myrdzumā stuovēja juo atnastuo egleite. Skaistūs duovonu vītā pi egleitis rāguojuos izroksts: „Māmeņ, duovynoj maņ Vinceiti par bruoli!”

Pēc nagara laiceņa obi bārni, vīnaidi sagārbti, sēdēja storp vacuokim pi boguoti kluota Zīmyssvātku golda. Tāvs – lauzdams kaladu, nūvēlēja laimi Juoneišam i Dīva syuteitajam audžu dālam.

*

Paguoja godi. Obi puiseiši pīauga godūs. Obi, vīns ūtru puorsteigdami, čakli muocejuos. Obi palyka slovoni uorsti. Juoņs – mīsai uorsts; Vinca, buoriņs, palyka prīsters – dvēseļu uorsts.

Komentari slāgti.