Puosoka par Jaunū godu

LaKuGa 1. Janvars, 2013. gods 3
Puosoka par Jaunū godu
P. Bernāns

JAUNAIS GODS

Puosoka

Jaunajam Godam vajadzieja īt pasaulī. Vacais Gods jau guoja pensejā un beja ceļā iz Myužeibys muoju. Ari Jaunais Gods, vēļ sajiemis dažus nūruodejumus, tyvuojuos Myužeibys vuortim. Jau ilgi jis beja gatavuojīs sovam dorbam. Jis nūlyka spūži eksamenu matematikā i dizikā, bez tam muosejuos vēļ astronomiju un dorbvedeibu. Taču beja labi juoprūt apriekinuot goda laiku, mienešu, dīnu un nakšu maiņu, regulēt saulis augstumu un registrēt laika gruomotā nūtykumus viers zemis. Daudz jam muocieja ari vacī godi, kas sasāduši Myužeibys duorzūs, kūku paānā, škūrsteja bīzuos Laika gruomotys un stuosteja sovus pīdzeivuojumus. Bet jis jim navysai ticēja. Jūs gudreiba derieja tikai jūs dzeivei, bet na jaunajim laikim.

Jaunais Gods guoja pa vuortim. Jis vēļ reizi pamete acis iz Myužeibys duorzim, kur dzīduoja engeli, smaržuoja rūzis un zaļuos mirtis labi lūcejuos viesmeņā. Jam beja zynoms, ka piec dorba jis atsagrīzs atpakaļ un varēs mīreigi, pīvieris vīnu aci, snaust līpu ānā un klauseitīs kai bitis līpu zīdūs vuoc madu un dzīd engeli Myužeibys pļovuos. Matematikys gruomotys un pīzeimis varēs mīreigi nūputejušys gulēt koktā un dorbam byus mīrs, leidz Postora dīnai, kod vajadzēs skaiteit sovu Laika gruomotu un dūt paskaidruojumus.

Iz Myužeibys slīkšņa jis sasatula ar Vacū Godu un puormainieja dažus vuordus. Vacī ļaudis, kas meiļoj bīži viertīs zvaigznēs, stuosteja, ka dabasi atsadarejuši un tur pamirdziejis naizsokams skaistums. Cikom jī iz Myužeibys slīkšņa sasarunuoja, vuorti beja vaļā un piec tam kod Vacais Gods īguoja vydā, tī aizadareja un Jaunais Gods devēs iz pasauli. Rūkā jam beja bīza Laika gruomota un Laika zeimūgs. Ar tū jam vajadzieja apzeimūguot kotru lītu un tuo nikas navarieja vyltuot nedz iznycynuot. Cyta kuo iz zemi jis nanese un svineigajā izlaiduma aktā jam ari nikaidu duovonu deļ cylvākim napasnēdze. Juo aizdavums beja tikai vysu, kū cylvāki dora, leidz pādejam seikumam, pat kotru vuordu registrēt Laika Gruomotā. Taču vysu lītu prīkšnīks Varenais teice, ka cylvākim kaidreiz byus juoatbiļd par sovim dorbim un vuordim. Lai cik kas lyugtu un byutu spiejeigs iz dokumentu vyltuošonu, tūmār nu Laika Gruomotys nikuo navar izdzēst, nedz ari izplēst kaidu lopu.

Varat īsadūmuot, kas ts par dorbu vysu pīraksteit. Lai tū veiktu, ir īkuortuota miļzeiga Laika kanceleja. Tur struodoj naskaitams pulks īredņu piec dažaidom kategorejim un aizdavumim: gpda laiku maiņas, mieneši, nedelis, dīnys, stuņdis, minoti un sekuņdis. Gods te vysod ījam golvonuo sekretara vītu. Kas te ir par miļzeigu dorbu un steigu. Vad Laika Gruomotu, jam nu tuos nūrokstu, kū atstuot Laika kancelejis arhivā un ikkotram cylvākam saroksta godu puorskotus – atmiņas, kū jis valis breižūs, nūsasiedīs pi syltuo myureiša, varātu paskaiteit un, apcerejūt spylgtuokūs nūtykumus, dūtu paskaiteišonai cytim. Un moz tuo vēļ, Godam, Mienešam, Dīnai un dažreiz pat stuņdei vajaga pasaraksteit iz cylvāku rosktim: iz dokumentim, tyukstūšom avīžu, viestuļu un pat iz školānu burtneicu molom īprīšk kotra klasis dorba.

Jums jau ikvīnam beja, ir un byus dareišonys Laika kancelejā. Daži, kurs ziņkuoreiguoks pa reizei īleidot ari lelajā Laika kancelejis arhivā. Redzējot, kas tur par miļzeigim Laika Gruomotu bluočim! Vysod pa jim rakņojās puļceņš siermu un nūpītnu veiru. Kaut kai nu Laika gruomotom izroksta, savylkuši pīri grumbuos ilgi, ilgi kaut kū puordūmoj, otkon roksta, meklej. Na vysi šeit tagad teik īlaisti rakņuotīs pa Laika gruomotom, jo kaidreiz arhiva puorzinim beja juocīš kauns, ka daži moz izgleituoti napareizi nūraksteja dažys zinis un pasludynuoja ari cytim.

Vysi kancelejis īredni pavadeja Vacū Godu leidz Myužeibys vuortim un sagaideja tur pat Jaunū Godu ar paradu, zīdim un apsveikumim. Tod vysi ar Jaunū Godu prīškgolā garā ryndā devēs iz zemi. Tiuleņ aiz Jaunuo Goda guoja Zīma, Pavasars, Vosora un Rudiņs, aiz jūs Janvars lelā luoča kažukā, taipat Februars un Marts, viļteigi smaideidas Apreļs, Majs zīdu vaiņuku golvā, Juņs pagivs zaļu sīna kliepi, nūsveids nu lela korstuma un skrīšonys Juļs, Augusts ar kvīšu kiulim padusēs, Septembris un Oktobris, nasdami aiz ūsom lelu augļu kurvi un beidzūt Novembris iz slidom un Decembris iz sliepem. Aiz jūs tecenim skrieja nedelis, stuņdis un burzmā zibieja minoti ar sekuņdem.

Dabasi palyka arvīnu tuoļuok un lejā nakts tymsā jau suoka mirdzēt piļsātys un mozys guntenis ar snīgu puorkluotūs laukūs. Jaunais Gods nūsalaide vīnā lelā piļsātā. Kas te par trūksni un kusteibu! Spielieja muzyka, dzīduoja, mirdzieja ugunim izrūtuoti nomi un vysur skanieja: „Daudz laimis Jaunajā Godā!” Jam lykuos te vyss naparosts saleidzynojūt ar Myužeibys duorzu klusumu un skaistumu, bet omotā vysu vajag pacīst, lai tyktu caur ierkškim pi rūzem. Jis atvēre vīnys skaistys muojis durovys, kur vydā skanieja dzīsmis, volūdys un muzyka, un te iz reizi: „Jaunais Gods, Jaunais Gods. Izdzersim iz Jaunuo Goda laimi!” un daži jau streipuļuoja iz durovu pusi. Ak, kai jis nūsabeida, aizcierta durovys un bāga. Jis beja vēļ jauns un baileigs. Aiz juo vēļ ilgi skanieja laimis vieliejumi. Nūsastuojīs tymsā škārsīleņā, jis treisādams pīraksteja radzātū pyrmajā laika gruomotys puslopā un guoja tuoļuok. Seikuok tū vysu atzeimēja stuņdis ar sovim paleigim. Laika kanceleja struoduoja pylnā spākā. Jis guoja gar struodnīku dzeivūklim, kur rauduoja bārni un pīdzāruši veiri syta sīvys. Jis guoja gar nomim, kur pi boguoti apkrautim goldim, pļuopuodami omuleigi siedieja lobūs uzvolkūs cylvāki, un bārni tik skaisti gierbti dejuoja pa meikstom greidsagom. Tū vysu Jis vīnaļdzeigi pīraksteja un guoja tuoļuok kai jau matematikis, kam beja sveša filozofeja un literatura nainteresēja. Gon par tū vāluok sprīss Varanais.

Sovā kabinetā siedieja vaļstsveirs un prīškā jam beja papeirs ar uzrokstu: „Kū ness Jaunais Gods?” Tū pat raksteja diplomati, uovarļstu syutni un daudzi cytim sabīdryski darbinīki. Jī minieja un raksteja, kū gon Jaunais Gods varātu nest vaļstim, tautom, ikvīnai cylvāku sabīdreibai un jim pošim. „Es nanasu nikuo,” jim teice Jaunais Gods, „es tikai atzeimēšu Laika gruomotā, KŪ JIUS DAREISIT un kas pasaulī nūtiks. Jius poši atbiļdēsit par sovim dorbim un na es.” Bet ni vaļstsveirs, ni diplomati, ni cyti, kas tai raksteja un dūmuoja, tū nadzierdieja. Tik dzili jī beja nūgrymuši dūmuos par nuokūtni. „Cik laimeigs byus Jaunais Gods?” čukstieja tierguotuoji, zemkūpi, školāni u. c. „Es nanasu jums nikaidu duovonu, jius POŠI ASAT SOVYS LAIMIS KAĻVI,” teice Jainais Gods. Bet tī nagribieja ticēt un vysys cereibys lyka iz laiku.

Jaunais Gods guoja nu piļsātys laukūs, brizdams pa aizputynuotim celenim nu vīnys muojis leidz ūtrai. Pasaskateja vīnā ustobā, un atzeimēja, ka saime lyudz Dīvu jū sagaidūt, pasaskateja ūtrā un atzeimēja, ka saime ar cīmenim dzer, klīdz un tū un tū runoj.

Tai jis guoja un pīraksteja tikai svareiguokū, bet dīnys, stuņdis, minoti un sekuņdis atzeimēja vysu leidz pādejam seikumam un vāluok saraksteja kūpejā Laika Gruomotā.

Komentari slāgti.