Autore: Aija Muktupāvela, Preiļu 2. vydsškola, 10. klase

Aust gaismeņa. Sauleite lāc. Kotrā zuolis stībreņā pa kaidai asareņai, kura mirdz. Boltais svieteļs jau atrads sovu lyzdu pi munys sātys. Stradeņš prīcojās par bruoļa taiseitū jaunū byuri. Ceiruleits reita dzīsmi izmiegynoj augstu debesīs. Uobeļu pumpuri jau verās vaļā. Pīsauleitē zīd ķirši. Jaunuo plūmeite izzīdiejuse pyrmū reizi. Duorzā skaisti ryndā izastīpušs guļbu vogys, kuruos vakar ar vactāvu sastatejom. A dorza molā īvu kupanys. Kai tuos zīd! Pi sātys styura jau agrais cereņš izzīdiejs. Pļovā gūtenis šķin pavasara zuoli. Aizvakar tik izlaidem gonūs. Muns suneits Čaleits tikkū puorskriejs nu gonim. Malnais kačs mozgojās, tikkū paieds pīnu. Meža molā vēļ dzagiuzeite godus skaita. A kai šūnakt dzīdova laksteigolys! Asu pīsacāluse tik agri, partū ka braukšu šudiņ iz bazneicu. Ir Vosoryssvātku reits. Vysa ustoba smuordej piec bārzim, kurus vakar ar bruoli nesem nu meža. Virtuvē iz golda plātsmaizis – tik garšeigys, kū vakar ar vacmameņu cepem. Blokom vēļ sylts, tikkū slaukts pīns. Vēļ duorzā juosaškin narcisis, kū aizvest iz bazneicu Dīveņam par gūdu.

Itys skaistais reits ir munā sātā, munā zemeitē, munā Latgolā. Nikur cytur sauleite naspeid tik spūži, putyni nadzīd kai pi mums – Latvejā. Cylvāki, nabraucit paceli! Tī, svešā zemē, nabyusit laimeigi, tī byusit tik kolpi. Palīcit pi sovys zemis, pi sovys tautys! Zemeite jau tagad raud par aizbraukušajim. Voi ta myusu senčim kuodreiz beja vīgļuok? Vyss beja rūku dorbs. Nabeja ni traktoru, ni mašynu. Cik jaunīši munā vacumā kryta par breivu Latveju? Jī ari gribēja dzeivuot, struoduot i mīlēt. Bet jī atdeve dzeiveibu par myusu – tovu i munu – zemi, lai mums byutu breiva Latveja. Pateiceibā jim mes varam muoceitīs i dzeivuot, prīcuotīs i leiksmuot. Bet voi beja vīgli myusu tautai, myusu veirim i sīvom, myusu jaunīšim, bārnim, kod jī lelajā svātdīnī – 25. martā –, kod beja jau atliduojušs guojputni i sagaideits pavasars, kod zemeiti gataveja sējai, tod latvīšus lūpu vagonūs izvede iz Sibiri. Voi 14. junī, kod Latvejis zeme smuordēja piec meijom, piec pyrmuo sīna, piec Leigū zuolem, beja vīgli atstuot savu sātu pīspīdu kuortā? Pādejū reizi nūgluosteit meilū zirdzeņu ar kumeleņu. Pi golvys dalyktī automatu stūbri pat naļuove izslaukt gūteņu, kura palika žieleigi maurojam. I suneits palyka gauduodams. Voi tūreiz latvīšam beja vīgli? Tagad raužam par slyktu dzeivi. Vajag suokt struoduot kaidu darbeņu, i byus labi. Es asu laimeiga, ka maņ ir saime, maņ ir meila sāta, meili muni dzeivinīceni. Asu laimeiga, ka varu dzeivuot Latvejā, ka varu pasamūst nu reita, kod mameņa mūdynoj. Deļtuo maņ ir labi juosavuica, lai es varātu izaugt par lobu cylvāku. Es grybātu īgiut lobu profeseju, lai varātu struoduot dorbu, byut nūdereiga sovai Latvejai. Sovu dorbu grybu saisteit ar dzeivinīkim, ar vacim cylvākim, bārnim-buorineišim. Es jim grybu paleidzēt. Es grybātu izveiduot patversmi myusu mozajim bādubruolim – pamastajim suneišim i kačeišim. Es kotram atrostu lobu muojvītu. Cik gryuši byut pasaulī, ka nivīnam naesi vajadzeigs. Es lyudzu Dīveņu, lai cylvāki palīk lobuoki, lai nadora cīsšonys dzeivnīkim, lai naizsmej tūs. Kai tu vari byut laimeigs, iz īlys pamets kačeiti voi mežā atstuojis suneiti? Ka byusim tik ļauni, tod mes navarim dzeivuot sovā zemē. Latvejā juodzeivoj krītnim i lobim cylvākim. Es grybu paleidzēt pamastim bārnim, vacim cylvākim. Cik gryuši ir bārnim-buorineišim, kurim nav ni mamenis, ni tāva. Jim nav muoju. Jī nazyna, cik labi byut saimē, syltā ustobā, pi sovim meilajim. Es dzeivē grybu paleidzēt vysim, kam ir gryuši. Ka tu cylvākam paleidziesi, tod tev ari gryutā breidī kaids pasnīgs rūku. Nikod nadareisim cytim puori!

Suoksim mīlēt sovu zemi pa eistynam! Sakūpsim sovu pogolmu. Īstateisim kūku. Paleidzēsim naspieceigajam. Īdūsim maizeiti nūsolušam. Izduovynuosim manteņu slymam bārnam. Byusim labesteigi, tod mes byusim laimeigi. Es grybu byut lobs cylvāks, struoduot dorbu, kaids Latvejis tautai vajadzeigs. Nasabeistu nu dorba. Kūpšu sovu zemeiti. Naatstuošu tū. Sovu laimi radzu tikai sovā zemē. Lai cik dzeivē byus gryuts, es dareišu visu, lai navajadzātu braukt paceli. Munā saimē ari vysi struodoj. Maņ ir juosavuica i juostruodoj.

Es grybu dzeivuot sātā. Es vielejūs saimi i bārnus. Lai ustobā lels golds, kur smuordej maize. Lai maņ ir bārni-latgalīši. Lai ir dorbs i maize. Lai es varu ar sovu dorbu cytim dareit lobu. Lai vokorā varu Dīveņu lyugt par sovu saimi, sovu tautu i sovu zemi. Lai mes ītu vīns ūtram paleigā gryutā breidī, lai byutu vasali i laimeigi. Ka mes mīļuosim vīns ūtru i sovu zemi, tod myuižeiguo laime mums atīs. Sasadūsim rūkuos, latgalīši, i sorguosim sovu tāvu zemi ar dūmom, dorbim i ticeibu!

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums