Autore: Kristīne Ivbule, Špoģu vydsškola, 9.a klase

Muns pīnuokums ir muna dzeivis darbeiba, kura mani nicik naapgryutynoj, bet tikai īdvasmoj, uzrunoj i paleidz pylnveiduot sevi. Kas cyts, ka ne mes tū izdareisim…

Paleidzeiba cytim – tys nav myusu tīšais, bet gon sirdapzinis i dvēselis pīnuokums. Voi tys nav skaisti? Parkū gon napaleidzēt cytim? Tys tok nav nikas gryuts! Cik skaisti ir redzēt, ka ir lobi cylvāki, kuri paleidz cytim. Kod tevī verās ar cereibys i suopu pylnom acim, mes navarim vīnaldzeigi paīt garom, bet ar prīcu paleidzam. Navajag paīt garom slymam, vuorgam cylvākam. Vajag padūmuot par tū, ka kotrs nu mums ari var byut sarežgeitā situacejā. Nav obligati byut tai materialai paleidzeibai, bet dažreiz lobs vuords i padūms var byut jaunys dzeivis suokums. I tys var uzrunuot i īdvasmuot iz jaunim dzeivis mierkim. Ir tik pateikami redzēt, ka cylvāku acīs mirdz cereibu stareņš.

Kotram nu mums ir pīnuokums muocēt dzymtū volūdu, nasakaunēt i atkluoti tajā runuot. Mums kotram sova latgaliskuo muotis volūda ir duorga, jei ausīs skaņ nu bierneibys i dūd drūšeibys sajiutu myusu namīreigajā pasaulī. Latgalīšu volūda ir tik skaista i naparosta! Tei ir puorguojuse nu godsymta godsymtūs i saglobuojuse taida, kaida jei ir. Tū ir mieginuojuši apspīst, aizlīgt, bet cylvāki tumār tū nav aizmiersuši i saglobovuši dzili sirdī. Cītsirdeigī i nažieleigī laiki ir davuši mums daudz dzeivis porbaudejumu, bet mes spiejam tū puorvarēt i vēļ saglobuot vysys paražys i tautys tradicejis! Munā sirdī tei ījem īpašu vītu, partū ka es asu latgalīte, muni vacuoki i vacvacuoki ir latgalīši, i es ar tū lepojūs. Es drūši varu saceit: “ES ASU LATGALĪTE!” I tikai latgaliski es varu izsaceit sovu dūmu piļneigi, partū ka jei ir muna dzymtuo volūda.

Vajag uzrunuot i aicynuot cytus saglobuot myusu tautu, myusu tautys tradicejis i latvyskumu. Navajag smītīs, ka cyttautīts napareizi izrunoj vuordus. Gluži ūtraiži, juopuorlaboj, tikai naizkreitūši, lai naaizskortu cylvāku pošapziņu. Saglobojūt myusu volūdu, saglobuosim myusu vaļsti i breivu dzeivi.

Myusu lels pīnuokums ir paleidzēt vacuokim vysu dzeivi, partū ka jī ir tī, kas mums deve dzeiveibu, tī, kas audzynova myusus, redzēja myusu pyrmūs sūļus. I jī ir vīneigais i svareiguokais, kas mums ir. Partū ka nivīnam mes tai navarēsim uzaticēt, pasavērt acīs i pasmaideit. Jebkurā mirklī paglaudeit pa golvu i pasaceit, cik jī mums ir svareigi! Mes asam porodā jim vysu dzeivi. Jim ir svareiga myusu kluotbyutne, uzklauseišona i sapratne. Juoprūt ari sovys zynuošonys īaudzynuot ari sovim bārnim. Partū ka tys vyss puorīt tuoļuok – cytuos paaudzēs. Mums ir juosogloboj tauta taida, kaida jei ir.

Myusu dzeive kai dzejis pavedīņs tynās pa vysu pasauli, īgiust jaunys zynuošonys, muoca ir ruoda sovstarpejūs i cyļvieceigūs pīnuokumus, bez kurim nu nikai nanūdzeivuot šajā cītsirdeigajā pasaulī, kurā juomuok prīcuotīs i juomuok cytu muoceit prīcuotīs.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums