Kas beju as?/Ontons Slišāns

LaKuGa 27. Decembris, 2013. gods Comments Off on Kas beju as?/Ontons Slišāns

ontons slysans kartena delfi

Itamuos dīnuos Latgolā teik pīmynāta izciluo latgalīša Ontona Slišāna (1948-2010) 65. dzimšonys dīna. LaKuGa pīduovoj Ontona Slišāna 2009. godā pīraksteituos puordūmys par sovu dzeivi i tymā padareitū, kas publicātys juo pādejā dzeivis laikā izdūtajā gruomotā “Čipierksneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana”. Tekstā saglobuota autora originaluo raksteiba.

 Kas beju as?

As da šam itaida vaicojuma nabeju sev aizdevs. As beju — i vyss ar tū beja pasacāts. Gatavejūt itū gruomotu, maņ laikim roduos šaubys; a kas as taids asu, kas as taids beju, ka uzadreikstūs raksteit par sevīm i par cytīm — maņ apleik bejūšajīm i asūšajīm…

Nuj. Kas beju as vysā sovā dzeivē? Nu, laikam — sova ceļa guojiejs, kas nabāga nu sova īdzymtuo latgaliskuo, a par varis turejuos pats i pītureja cytus myusīm — latgalim viņ pīdereigajam pasauļam.

As meiļovu sovu dzeivi, dieļ tuo as i meiļovu vysus, kas itymā dzeivē beja kūpā ar mani; voi kai draugi, voi kai naidinīki, nu beja muni laikabīdri vysuos bāduos i prīcā.

As šūdīņ labi pīmiņu, kai tyku izsmīts par sovu attureibnīka dzeivisveidu, kai mani daudzejī naīredzeja par munu dobys (tādiņ soka — vidis) aizsardzeibys dorbu, kod as apkarovu zvejneiceibu nuorsta laikā, kod nūsastuoju pret upis viežu masveideigū izgyuvsteišonu, kod beju pret puormiereigū lau­ku kimizaceju, apkarojūt nazuolis i kaitēkļus, kod melioracejis dorbu projekteišonys laikā īsastuoju par bierzeišu i vīntuļu skaistu kūku, a jo sevišķi ūzūlu, pamesšonu teirūmu vydūs augam, kod, likvidejūt vīnsātys, lyudzu atstuot augšonai kod pa vīnam ūzūlam voi līpai, kai pīminekļus zemnīku sātuom.

As šūdīņ asu laimeigs, ka jauneibys godūs nasalyuzu pretlatgaliskajūs uzbrukumūs munai prostajai runai, munuom latgaliskajuom sirdsailiem, munam mutvuordu viesturis pietnīcyskajam dorbam, munai bibliofila darbeibai latgaliski rakstātuos presis i gruomotu sagluobšonā.

As šūdīņ asu cīši apmīrynuots, ka muns folklorys vuokšonys i muzikaluos folklorys īskaneišonys dorbs ir zalta vierteibā zynuotnīkīm.

As ni drusceiša nanūžāloju sovu naguleitūs nakšu i namīrpylnūs dīnu, kod dokumenteju vysu ap sevīm fotofilmeņuos, kinofilmeņuos i pīrokstu kladeities. Tys vyss ir līceiba munai paaudzei.

As navaru puormest sev darbeibu komjaunatnē i Latvejis kompartejā. Asūt itymuos organizacejuos, as vareju uzadreiksteit dareit daudzikū vairuok, lai latviskais naizzustu, lai dvieseliskais natyktu nūmalnuots. Mani nu represejuom nūsorgova muns gūdeigais dorbs i taisneiga attīksme pret vysīm cylvākīm, naškirojut tūs rodūs, draugūs voi svešajūs, partejai pīdareigajūs voi nā, ticeigajūs voi naticeigajūs, omotā asūšajūs voi prostajūs ļaužūs. Munu attīksmi pret cylvākīm nūsaceja jūs dorbs i jūs dvieseliskais i sapruota dzeivisryts.

Kaidu lobumu as īgyvu, moldamīs vysur; i kur vāg, i kur navāg? As beju nūtykumu centrā i vareju tūs īspaiduot, a kod noga malnumeņa svorā, na kai, ka byutu stuoviejs molā i viņ tūžejīs par gryutajīm laikīm. As naraudovu i napraseju žielesteibys. As guoju — „ar pīri sīnā”, kod vādzeja aizstuoveit latgaliskuos vierteibys, kod ūtram beja juopaleidz, a sev paleidzeibys as naprotu lyugt, sevi aizstuoveit as nabeju pīrads. I tai — par sovu nasavteigū sovys tautys i dzimtinis meilu as padūmejis godūs asu saniems treis partejis sūdus, asu bejs nūluodeits, apsaukuots par sprostū, par najāgu, asu saniems izsmīkli i munu lobūs ideju atkluotu naatzeišonu, pat tīšu i nakauneigu pretdarbeibu acīm radzamajai munai patīseibai. Nu, a vīnu apbolvojumu — LPSR AP Prezideja Gūda rokstu — par jaunuotnis dorbaudzynuošonu as asu saniems gūdam i itū apbolvojumu as turu taidā pat svātumā kai šūbreidejū Latve­jis vaļstei pīškārtū Atzineibys Krustu.

As naasu bejs nikaids sauseņs i pelieceiba sovys paaudzis vydā. As sovūs trokuma godūs audzeju garus motus, par kū maņ aizruodeja komjaunatnes funkcionari, nu bezrezultativi. As beju ļusteigs doncuotojs i dzīduotojs kūpābyušonys reizēs, nu nabeju brunčumedinīks. As kotrā meitinē redzeju muoti, a muna muote maņ beja vysmeiluokais cylvāks iz pasauļa. Cik žāļ, ka tuo piec muotis nuovis nagribeja saprast muni rodi. As tureju svātu muotei īaudzynuotū tykyma goru. As nikuo nadareju pa rūku golam, jo nagribeju dareit nagūda tāva dorba pīmiņai. As nanycynovu cytu uzskotus, jo saprast ūtrū var, vīneigi zynūt juo dobu, kū maņ īvuiceja muotis bruoļs kapuciņu tāvs Jākubs, kurs vysod saceja: „Lobuok gūdeigs īnaidnīks nakai nagūdeigs draugs.”

As šūbreid nūžāloju sovā dzeivē viņ vīnu lītu; vareju sevi nūslūguot vieļ vairuok, vareju byut drūšuoks i daudzikur va­reju napakrist … Munu osoru pasauļs naredzeja, jo as raudovu vīnatnē, aizgyutniem, a ka cieļūs i guoju — otkon beju troks, gona troks, lai varātu dareit tū, kuo nivīns natureja par vādzeigu, naudu i slavi nanasūšu. A as par naudu i slāvi nadūmovu, as dūmovu par sovīm bārnīm; lai jī byutu ar saimis goru, ar atmiņuom, ar dzimtini, ar latgaļu volūdu mutē, ar latvisku latgaļa dvieseli kryutīs iz myuža.

As sovā dzeivē nasaceņtūs „liekt pasauļam acīs”, pats naizacieļūs i, sovu spāku rūbežūs, naļuovu cytīm mani izcelt, vysod paīdams molā i nūstyn nu uoriškeiguos i liškeiguos gūdynuošonys. As vysu sovu darbeigū myužu ceņtūs pa­sauļam paruodeit, pastuosteit, likt zynuot i just tūs cylvākus i jūs padarātū dorbu i ceņtīnus padareit kū na viņ lobu — munus laikabīdrus i myusu prīškguojejus, kuri ar teiru dvieseli i meilys pylnu sirdi, ar atkluotu volūdu dzeivova i struodova eista latgalīša dzeivi, nališkuodami ni sev, ni sovam laikam.

2009.

 

Komentari slāgti.