I.Ābele i juos „Klūgu mūks”: modifikacejis, stileigums i dziļums

Portals lakuga.lv 24. Apreļs, 2014. gods Comments Off on I.Ābele i juos „Klūgu mūks”: modifikacejis, stileigums i dziļums

Daudzveideigas emocejis puorjam, turūt rūkā jau izlaseitu I. Ābelis romānu „Klūgu mūks”. Kai smejīs – asu korumpāta, deļtuo ka maņ tuos daudzuos dimeņsejis. Kai īrindys laseituojs asu sajiusmā par postmodernū raksteišonys stilu (tik, voi vacuokuo paaudze saprass?), kai cylvākam, kas ceņšās byut ar literaturu iz „tu ”, – breineigs dorbs, kai cylvākam, kas tyvs viesturei – nu varbyut ite morali ir drusku garom.

Mulsynoj na jau tys, ka olūtu saroksts byutu par mozu, bet gon tys, voi taišni i napastarpynuoti dreikst modificēt tū, kas vēļ nav īpazeits? Ite es runoju par Franča Sabalda bruoļadāla Mozuo Jezupa prototipu – Jezupu Baško, kas kai Latgolys viesturis taiseituojs atsarūn cytā „galaktikā”, cytā Latgolys sabīdriskuos dzeivis sferā. Ite jau ir vaicuojums par tū, cik lelā mārā autors spiej byut atbiļdeigs par sevis radeitū tālu i realūs personeibu sakausiešonu i voi vyspuor taida modifikaceja byutu vālama sabīdriskuos dūmys (puor)veiduošonys deļ – vaicuojumi, prūtams, retoriski, partū ka, kai zynoms, jim viereiba, vystycamuok, natiks pīgrīzta.

Prīcej grumotys autoris orientaceja iz latvīšu konsolidaceju, kas pasaruoda gruomotys beiguos: „Latviešiem vajadzētu iet vienam pie otra ar cieņu un izziņas alkām,” īspiejams, ka ar romana paleidzeibu kaids pateišom suoks vērtīs iz Latgolu cytom acim. Tys radzams arī volūdys lītuojumā – sakausejūt latgalīšu (navys latgaļu) volūdu ar latvīšu literarū volūdu, deļkuo rūnās īspaids, ka latgalīšu volūdu potenciali var saprast kurs kotrs latvīts. Taipat kai puorskaiteit M. Bukša „Latgaļu atmūdu”, kura, storp cytu, romanā citāta gona boguoteigi.Ari dažaidi cylvāku saskarsmis procesi erotiski ilustrāti gona daudz (Īva + Tanclavs, Marcela + Jezups, Zuze + Platons, Zuze + saimnīks, Jezups + Marija i c.) – videji pa vīnam iz 50 loppusem – īspiejams, ka taidā veidā autore ir raudzejuse ilustrēt latgalīšu augleibu i atroduse pamatuojumu tam, parkū 19. gs. ūtrā pusē latgalīšu saimēs beja vairuok par trejim bārnim.Koč juoatzeist, ka arī cytūs I. Ābelis prozys dorbūs pikantu ainu natryukst.

Romans vadynoj iz dažaidom puordūmom, koč voi, pīmāram, vaicuojums par tū, voi storp ļaudim eistyn var pastuovēt platoniska ļūbesteiba, voi dzeivē var byut tikpat daudz sasagadeišonu kai romanā i voi latgalīši ari (kai latvīši O. Ozola romanā „Latvieši ir visur”) nav atrūnami vysur pasaulī (romanā – Moskovā, Sanktpīterburgā, Sibirī i Amerikā). Īsoku puorskaiteit koč voi deļtam, lai byutu lītys kursā, i, kas zyna, varbyut ari kaidam rassīs īdvasma sovam „Klūgu mūkam”. I. Ābele paruoda, ka par Latgolu var raksteit stileigi, azartiski i dzili, i tys, dūmoju, ir pats golvonais.

Autore: Ligija Purinaša

Komentari slāgti.