Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Cyblys vydsškolys 10. klasis škoļnīka Daira Smirnova dorbu.

Cylvāki ir tik atškireigi, bet nu vys – leidzeigi. Kotrs pylns ar sapynim i cereibom, ar sovim nuokūtnis planim. Golvonais nav tys, kū gryb muns kaimiņs voi draugs, bet tys, kū grybu es pats, iz kū nasās muna sirds i pruots. Taida veida dūmys bīži apcīmoj mani. I tod es īsaveru sovā sirdī dziļuok…

Pīsaceļu reitā, izkopu nu syltuos gultys, nūsamozgoju i tod īmu brūkastuot. Tai kai ir vyss: sylta sāta, iedīņs i breiveiba – teiruokuo breiveiba. Bet vys tik, ja tai padūmoj, nu vysa nūsauktuo maņ nikas napīdar. Sāta nav muna, iedīni muote ar tāvu nūpeļnejuši. Nu vēļ ir breiveiba – tei jau tik tīšom pīdar maņ. Bet pat tū varu pazaudēt, ka kaidā dzeivis breidī izdareišu napareizu izvēli – nadūmuošu par nuokūtni. Tik daudz es jau asu saprats, ka dzeive ir taida, kaidu es pats jū veidoju. Ka nastruoduošu i nikuo nadareišu sovys nuokūtnis lobā, tod i maņ nikuo nabyus, ni veļteigi senejuo gudreiba soka, ka „bez dorba kai bez rūku”. Bet, ka es struoduošu, spiešu nudrūsynuot sevi i sev tyvus cylvākus.

Labi apsazynoju tū, ka tik dorbs i materiālais nudrūšynojums naspēs piļneibā pipiļdeit munu sirdi ar laimi. Kai dzeivuot bez draugu, mīlesteibys? Kai var aizmierst saimi, kura audzynuojuse i rūpiejusēs par mani? Nā, ka i maņ byus daudz naudys, vys tik bez draugu, mīlesteibys, saimis es laimeigs nabyušu. Pazaudejūt koč vīnu nu itūs vierbeibu, var pazaudēt laimi. Bet dzeive bez laimis ir kai saule bez syltuma – tei ir, bet nikuo nadūt. Pa munam, daudzi myusdīnu cylvāki, kuri pa prīšku izvyrza materialūs lobumus, kaidā sovys dzeivis breidī saprass vīnu vīnkuoršu lītu – jūs dzeive ir tukša.

Es dūmoju – vysu, kū grybu, sasnēgt nav vīgli, bet –  kas gon ir vīgli? Pat izdareit izvēli  – i tys ir gryuts. Ka cylvāks gryb sasnēgt, jis sasnēdz, bet, ka nagryb, tod i satryud sovā vīntuleibā. Muns dzeds reiz saceja: ,,Muocīs, unuk, kai vajag struoduot, cikom es vēļ dzeivs.” I es muocejūs, i, zinit, es daudz īsamuoceju. Jis maņ ar izkapti izmuoceja struoduot, ar cylvākim runuot, sasaprast ar jim i nikod nasasteigt, bet sovu gojīnu puordūmuot vairokys reizis, pirma tū dareit. Navajag paīt garum cylvākim, kurim vajag paleidzeibu, mož kod naviņ i tev dzeivis smogā breidī paleidzēs.Tik vīnkuorši, bet patīsi, tai?

Tai tod, laimej navajag daudz. Dorbu, kū dareit ar prīcu, meilu cylvāku, ar kuru kupā pasēdēt pi ustobys pakša i porrunot dīnis nutykumus vai vinkorši paklusāt, i rodu, i draugu saimeiti itepat leidza, na tuoli svešumā. Lai dzedi varātu dzeivis padūmus dūt unukim sovā zemeitē – Latgolā.

Tys ir vyss, kū es grybu dabuot, iz kū nasās muna sirds i pruots.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums