Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Itūreiz pīduovojam puorskaiteit Špoģu vydsškolys 10 a. klasis škoļneicys Kristīnis Ivbulis dorbu.

Dzeive ir tik nasaprūtama līta, ka nivīns eisti navar izskaidruot, kas tod tys par čūdu. Bet es nūteikti varu saceit, ka jei ir interesanta i jamā var daudzi kuo redzēt. Kotram cylvākam ir sovs mierkis, piec kura jis tīcas. Grybysspāks paliedz puorvarēt problemys i škieršļus, kū mes sateikam ceļā iz tuo eistynuošonu.

Jau poši mes asam vysu leluokī sasnēgumi, kas viņ var byut, i cytur taida vaira nivīns naatrass. Bet laikam tys, kū mes sasnēdzam sovā dvēselē, tys ir pats golvonais. Es nasapineju par augstim mierkim i pasauļa maineišonu. Es grybu tik vīnu… vīnu vīneigu lītu – lai ari muni bārni i unuki radz, cik skaista ir myusu zeme, cik skaista i myusu tauta. Lai jī byutu breivi, lai navajadzātu kolpuot cytim.

Es dzeivoju Latgolā i lepojūs ar tū. Par tū, ka tei ir azaru zeme, ka tī ir plaši lauki, leli akmini i lobi cylvāki. Sirsneigi! Dzeive vys tik ir skaista, i skaistuokys vītys par Latgolu es naasu redziejuse i naredziešu. Muna dzimtine! Niu ratai kur var redzēt, ka kaids runuotu latgaliski. Tys ruodīs par tū, ka zyna volūdu, bet kautrejās runuot voi vīnkuorši nagryb zynuot. Bet, īsaklausūt itymā naparostajā volūdā, es saprūtu, ka par tū vārts ir dzeivuot. Maiga! Nūkūžūt nu tuos vīnu kimūse, gribīs vēļ i vēļ. Īdvasmoj! Uzrunoj! Gribīs skrīt, liduot i spīgt kai mozam bārnam, taišni zaudejūt pruotu!

Es grybātu, lai ari iz prīšku cytu bierneiba paskrītu tik breineigi kai i muna – bez bādu, pylna smīklu, prīcys osoru. Ar mamys captū peirāgu rūkuos skrīnūt pa meikstu, zaļu zuoleiti. Rudinī piec buļbu kasšonys ar prīcu i gandarejumu par padareitū dorbu… aizmigt. I cytā dīnā jau ar jaunim mierkim i jaunu cereibu ceļtīs i īt iz prīšku. Ar lyugšonu i dzīsmi padareit kotru dorbu. Saceit paļdis par kotru nūpeļneitū i apāstū maizis kimūsu. Lai naaizamierstu vyss tys lobais, kas kuodreiz beja. Lai nikod es naaizmierstu mameņu, kura kotru dīnu mani sagaida nu školys ar smaidu, ar tū prīcys pylnū skatīni. Pīsaglaust jai pi byuda i aizmierst vysys bādys, kas ir apleik. Lai juos acīs vysod kvāluotu tei pučeite ar zylajom acteņom, kas naaizmierst, kas jādz pīdūt. Grybu, lai ari muni bārni naaizmierst vuordu mameņa. Tys ir pats golvonais, kas mums ir, tys ir mums gūdā juotur. Ar tū vuordu mes dzymstam i ari guļamīs kopā.

Es cīši caru, ka iz teiruma vēļ zīdēs pučis, ka kūkūs čivinēs putyni i, mežā īīmūt, byus vēļ tei prīžu i svaiguo gaisa smuords. Voi pasaļs byus vēļ tik skaists kai šudiņ? Voi piec symts godu vylbāks varēs pasceit: „Nui, es asu laimeigs!”? Kotrs cylvāks vysmoz reizi ir par tū aizadūmuojs. I tys skar myus vysus.

Nivīns jau nazyna, kaida byus myusu nuokūtne i kū sagaideit nu dzeivis. Bet cikom dzeive vēļ īt, i mums ir juosatīc piec lobuokuo, da sovu mierķu. Es, paceļūt golvu, uzsmaidu i īmu… Deļ kam? Ka mes nadareisim, kas tod dareis myusu vītā? Navajag nūkuort dagunu, vajag īt i dareit!

Nasaīt? Dori vēļreiz! Nasaīt ūtru reizi? Dori! Kas maineisīs munā dzeivē, es eisti nazynu. Bet munā dzeivē ir i byus vysod poša golvonuo vierteiba – saime. Bet nūteikti varu saceit, ka tys, kas maņ sirsneņā, nikod napagaiss. I dzeive jau ir dūmuota deļ tuo, kab tū dzeivuotu, bet na lai veļteigi iznīkuotu laiku.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums