Latgalīšu literatura: Raibīs “Rosola vylynuojums”

LaKuGa 7. Apreļs, 2016. gods Comments Off on Latgalīšu literatura: Raibīs “Rosola vylynuojums”

milestiba momenti LVŠkola jau nu vakar vokora beja īsatārpuse bārzu i pļovs puču smuordā. Tai jei dareja kotru godu, partū ka, kai jau zynoms, kotru godu ir īmeslis – izlaidumi. “Deveitajim” i “divpadsmytajim”. Cik, nu, tim deveitajim, to dvpadsmytajim tī jau – “Ar dīveņu!” iz vysim laikim. Jiusu mūceibys, vuiceibys, i 12 dzeivis godi paliks te.

Taipat kai puorejī klasisbīdri, ari Olafs izjuta zynomu satraukumu. Izlaidums kai ni kai. Kotram beja dalykts īsavuiceit puora dzejis ryndu. Kuram vaira, kuram i mozuok. Tai kai ar tū napītyktu, vēļ ari tizluo “Klasis dzīsma”. Ja naesi dzīduotuojs, tod, ciļvieceņ, ir problema. Tu energiski suoc kaukt ci ryukt kucis bolsā, i vysi verās iz teve ar naļūbnu skotu, kai iz kaida krystu lauzieja. Olafam tys nadraudēja, partū ka jis beja dzīduojs na tikai školys kuorī 5.-9.klasei, tok bolsu trenēja i cytaižuokūs pasuokumūs, kuri īsavalk piec pusnakšu. Nūvāruot klasisbīdrus jam niule cīši patyka. Kotram sejis grimase deļ tūs dzejis panteņu beja sovaižuoka. Gluži kai masku festivalā! Tok storp itom maskom vysšmukuokuo jam jau kaidi godi 2,5 lykuos Ivandys smolkuo sejeņa. Smolkais šniuceits, teirais, plotais smaids i sportiskuo pacāluma stila ciči. Vīnkuorši kai pīns ar zapti. Ar tū ari pīteik. Varēja maneit, ka jei uzatrauc vairuok par Olafu. Juos elpuošona beja intensivuoka, bet actenis šaudejuos nu vīna lūga da ūtram. Tai, vot, ir ar tom teicamneicom i klasis foršajom meitinem. Vyss, nu kuo atsasoka cyti voi nagryb kū dareit kaidūs školys pasuokumūs, vyss, kai syudi nu klāva lūga, vyss teik izmasts iz jūs placim.

– Nui, nui. Mes tiuleņ kuopsim lejā, – caurvieja pyusta klasis kabinetā, pa mobilū teleponu runuodama, īliduoja audzynuotuoja Veronika.

Ari jei uzatrauce, tik nikuo naizruodeja. Sovi atstuotī nervi i godi pedagoga gūdā dareja sovu.

– Nu.. fiksi, fiksi! Paņem ziedus, un ejam lejā. Sāksim šo pasākumu, – jei nūkomandēja meitinis.

I vysi, kai nūpārti lūpeni sekuoja jai bez īrunom. Jī tok ari gribēja mudruok suokt i pabeigt itū “Svinīgo daļu”, kas beja raksteita programmeņā, i mudruok sēst pi mīlasteņa golda. Fiksi, fiksi Veronikys ritmā nūkuopuši pa trepem lejā, absolventi sasastuoja īryndys kolonnā pa diveji. Olafs ar Ivandu kai pūsmutuorpi sasadeve rūkuos. Ivanda pasavēre iz jū i pasmaideja sovā kvalitativajā smaidā. Na jau 2,5 godi, tok 1,5 – tik jī opiciali beja puors. Tai štukuoja jei. Vīnkuorši mudruok jei tū nagribēja atzeit i izruodeit. Standarta bučys Zīmyssvātkūs, dzimšonys dīnuos i pa pīktdinem. Tuoļuok jī obeji tykuši nabeja. Koč kluseņom gribēja. Sarunuots beja tai – kod atīs attīceigais moments. Jai svareiguokais beja vuiceibys i sports. Gudra meitine, i dambretē jei jēme gūdolgys. Olafa rūka kliva slapņuoka. Tū Ivanda sajuta, tok laist vaļā nagribēja. Jei tik jū sažmīdze stypruok i, vārdamuos acīs, vīgli nūtrisinēja. Olafs atsmaideja. Caur bārzu smuordu pi juo atsalaveja dūma, ka itys izlaidums byus eipašs.

Svineigais guoja tai, kai tam vajadzēja – piec plana. Teik nūdzīduota školys himna, puors šmuku vuordu nu direktora, klasis audzynuotuojis, tod pošu atestatu sajimšona i ceremonialuo sveikšona. Beiguos palīc vīns pats ar puču skaudzi gondreiž sovā augumā. Tod ir drusku prīks par seņ naradzātajim rodim, ka koč kurš atskrīn tevi ratavuot. Beidzūt piec šmukajim vuordim teik dūts vuords pošim absolventim. Klasis puorstuovs ir nivīns cyts kai Ivanda. “Cik tūmār jei šmuka izaver sovā gaišajā krema kleitā ar atsagtajim placim,” – aizadūmuoja Olafs. I niu jis juta, ka vysi veirīši piec godu 16 verās iz JUO meitini ar sīkolu pylnu muti, koč kurš kluseibā aš jū īkārodams. A pats jis jiutās kai kačs, 9% kriejuma paieds.

– Paldies, skolotāj, ka bijāt kopā ar mums visus šos gadus un uzmanījāt mūs, – Ivanda nūskaiteja nu A4 lopys, tārptys padūmu laika uodys vuoceņūs.

– Skaņ na tai kai izlaidumā, a kai Veronikys bērēs, – kicineidams Olafam suonā ībaksteja draugs Daiņs.

Bet Ivanda turpynuoja tuoļuok sovu izdūmuotū runu divu dīnu garumā.

– Mēs jūs nekad neaizmirsīsim. Mēs būsim ar jums vienmēr…

I te Daiņs stilizāti puormete krysta zeimi. Nu puišu ryndu izalūceja spurdzeigi smīkleni. Sanuokušī skateituoji zālē jau nabeja nu piersta taiseiti. Ar mudru golvys kusteibu tyka pīvārsta uzmaneiba absolventu puišim. Pamozom suocās klusi čuksti – “Kai ta tai… tai tok nav šmuki… Jezus, Jezus, kaidi izlaisti…” Nu i tai tuoļuok.

– Sauli sejā, sauli sirdī, sauli vienmēr dzīves ceļā, – ar itom ryndom Ivanda gluobe niulinejū situaceju.

I otkon vysi pīsēja sovys acs tī, kur nu poša suokuma. Tuoļuok sekuoja Veronikys apsveikšona ar pučem, gleznu i traknu buču iz sasorkušuo byuda. Tū beja paradzāts izdareit Olafam ar Ivandu. “Chmok!” Skonu izdeve Olafa lyupys, aizskorūt školuotuojis byudu. Nuokamais, vodūtīs piec scenarija, – Klases dziesma. Ar saspīstim bolsim i ausim vysi vīnuojuos dzīsmē “Tu izvēlējies palikt”. Tei, kas nu “Pruota Vātrys” repertuara. Tuoļuok scenarija Beigas. Aplausi. Īryndā pa divi. Vīnā kuojā leidzynuotīs, tip, tip, pa trepem iz leju. Sekoj puors šmuku šaļteņu īmyužynuošana digitalajuos potograpejuos. Klasis kūpejuo, piec tam kotram individualuos: ar saimi, rodim, kūmom i ar draugim vysaidūs rakursūs, pavodūt tū ar zibspuļdžu intensivi apnykušajīm uzplaiksnejumim. Škola niule var īviļkt elpu i atsavadeit nu apmaklātuojim apmāram iz 1,5 stuņdem, partū ka taids laiks ir napīcīšams goldam sātā. A piečuok – paradzātuo balleite ar valšim tepat školā.

Taidūs saucamajūs sātys goldūs nikas jauns jau nanūtyka. Veirīši gribēja mudruok izdzert, a babys i cjocis runuoja vacū dzīsmi – “nu jau tu lels/a… es tevi atguodoju, vooot, idaidu mozeņu…”. Standarta īturātuos frāzis pi naārtys situacejis. I dažreiz, kod tēte ar mamu naredzēja, sābreits ci cyts “žuliks” bez lelom runom lēja absolventam čarku kuo nabejs stypruoka. Tai ari nūtyka gon pi Olafa, gon pi Ivandys. Tukšuodami kotrys sovā saimē dažaidys saryupātuos gastranomiskuos izvirteibys, nivīnam namonūt beja puorskriejuse tei atvālātuo pusūtra stuņde. Olafs, taipat kai Ivanda, suoce namīreigi treitīs pa beņči. Vīnkuorši asūšajai ci bejušajai klasei vajadzēja ari piec scenāreja pasēdēt sovā bareņā. Kū nabejs puorrunuot, pasalīleit ar sovim tuolejūšajim planim i bez steigys sagaideit bala suokumu.

Par breinumu vysi sasalaseja laiceigi. Varēja gūdeigi atsasēst pi kūpeiguo klasis golda ar aizkrautajim rosolim, “šubom” i cytim iedīnim. Kas nu kuram beja pasatruopiejs leidza. Šaļteņu vaļdeja klusums kai navareigu vuoveru saītā, leidz Veronika īsuoce:

– Nu, Daineit… vari salīt.

Sekuoja puors sekunžu ocu plikšinuošona.

– Ka jau sātā, dziskocekuos varit… tok jau i ite varim. Jiusim tok jau koč kas ir pajimts leidza! Kas ta, es nazynu!?

Daineiša eipaši lyugtīs navajadzēja. Jam jau vysu vydsškolu taids naoficialais omots dašķierts kai Liejiejs. Meitinem kaids vīgluoks uzliejums, a puišim kas branguoks. Drusku drebūt rūkai, kurā atsaroda boltuo plastmasys gluozeite, Vera pasaceja puors skaistu vuordu, i par tū varēja izdzert. Piečuok suocēs sarunys par klasis dzeivi. Kai suokumā vīns ūtru navarēja cīst; ak, cik tūmār jauki beja itī pavadeitī godi; cik lobi beja kūpejī pasuokumi; kaidi nadorbi beja izstruoduoti;  nu, i cytys svareigys lītys. Pa storpom uzadorbuoja sleideigais Daineits, pyldūt sovu miseju gūdam. Runojūt laiks iztecēja kai navuoreita manna nu celofana kulis. Olafs ar Ivandu vysu cielīni sēdēja kūpā, gluosteidami vīns ūtra ceļagolus. Te Veronika pīsaciele i aicynuoja kluotasūšūs atstuot klasi, kai ari iz vīnu fiksū ceļakuoju.

Scenāreja ītvorūs zaļuo gaisma tyka dūta daņčim. Muzykanti jau šiverējuos pa skotivi, raudzeidami īskaņuot aparaturu. Pa vacai mūdei ci pa īrodumam, kolonnā 12.klasis beidzieji vierzejuos iz valšu vītu. Pyrmais valseits, prūtams, deļ pošu absolventu, nu kuru ocu nanūlaide saguojušī kluotasūšī. Šarmantuo šlāgermuzykanta uzaicynuotī sasadaleja puorūs, sasadeve rūceņuos i laidēs skanūšajā fonogrammys melodejā. Olafs ar Ivandu vīglanai grīzēs pa grumbuļainū kūka greidu rudiņa lopu vīglumā. Obeji vērēs vīns ūtra dzierksteļu acīs.

– Skaisti, vai ne? – čukstēja Ivanda.

– Mhm, – pīkryta partners.

Beidzūtīs pyrmajai dejai, suoce pīsavīnuot ari puorejī valsi grīzt grybūšī. Kotru daņci doncuotuoju palyka aizviņ vaira, a gaisa, kū elpot, – mozuok. Vēļ puora jestru daņču pauzeite, i Ivanda aizaalsuse īsarunuoja:

– Varbūt izejam laukā pastaigāties?

– Varātu gon, – sajuts svīdru piliešonu aiz krakla molys, dabolsuoja Olafs.

Izlavīriejuši caur bīzū daņčmeistaru pyuli, obeji jaunīši tyka uorā pa uora durovom. Beidzūt varēja īelpuot svaigū gaisu. Smaržuoja piec jasminu i naktsvijūleišu. Viejs momentā puorsasvīde i nu tyvejuo styura atvylka lātu cigarešu smuordu. Jaunīši sasavēre, sasadeve rūkuos i devēs apleik ūtram styuram pa maršrutu apleik školai. Šmuki jau te beja vysus itūs godus. Tuo jīm datryuks.

Aizeimūt aiz školys, jī apsastuoja pi cereņu kryuma, lai pasavārtu iz teiri škeistū dabasu molu. Izlākušais mieness ar apleik jam pīdarūšajom zvaigznem speidēja tik deļ jūs viņ. Pieški Ivandu puorjēme solts drebuļs. Olafs, bez šaubom, tu pamaneja, i, byudams pa pusei džentlemens, laipnai pīduovuoja sovu biņdzuku. Jei naatsasaceja. Apsvīde dūtū drēbeiti ap plykajim placim i dasaglaude juo vādaram ar sovu muguru tiuļuok. Suoce vīgli dunguot dzīsmi “Kaija” i lieneiteņom šyupuotīs nu lobuos iz kreisū kuoju. Nu taidys berziešonuos Olafam ašnis suoce riņķuot mudruok i steidzeigi pīplyust na viņ smedziņūs. Pamozom tū suoce saprast ari juo dāma. Ar zibineigu kusteibu pasagrīze pret jū i apskuove ap vidukli. A ašnis, napateiceigais, dareja sovu dorbu. Kai korstys pierts ūglis Ivanda šuove kluot sovys lyupenis da Olafa. “Cik maigys lyupenis… i garšeiga pomāde,” – nūdūmuoja jis. Tok jei nabeja vakarejuo. Koč meikstumu mozuok, tok filigrani šmukā kusteibā ar lobū rūku pi Olafa kuoju storpys tryna O veida kusteibys ap aizviņ straujuok plaukstūšū organu. Slapani skateituos erotiskuos kinys bruoļa datorā beja šū tū ivuicejušs.

“Brumm, brumm,” – jī obeji – ci jau treis – izdzierdeja automobiļa tyvuošonūs.

– Ejam iekšā! Ejam uz klasi pie pārējiem, – procesu puortraucūt, tok koketeiguokā bolsā aizarunuoja zvona kleitā tārptuo dāma.

Olafs deve jai rūku i sekuoja nasapretuodams, vārdamīs iz juos elagantajom gūrnu kusteibom.

Mudri kai truši jī lēce otkon iz deju zāli, tok pa ceļam trepēs sateikūt školuotuoju Veroniku.

– Mēs gribējam palūgt klases atslēgas. Varbūt tur jau kaut kas ir? – Ivanda, kai jau īrosts, beja pīkluojeibys kolngols.

– Hi, hi, hi! Ā, a es dūmoju, ka naf! Varit īt! – vīgli šļupstūt, atslāgus īžmīdze rūkuos Vera.

Izavēre, ka jī ar fizikys školuotuoju veikuši tematiskū diskuseju – kurš ta lobuoks? Ķīmiki ci matematiki…

Eimūt ar paliecīni, obeji jaunī cylvāki fiksi tyka pi klasis durovom. Ībuozts atslāgs atverē, pagrīzts pa labi, i durovys attaiseitys. “Tok interesanti, kur ta vysi palykuši?” – Olafs suoce sprīdelēt i īsavēre rūkys stuņdinīkā “Montana”. Tys jau nabyutu nikaids breinums, ka nav nivīna. Stuņdinīks ruodeja 22.32, i kotrs jau gribēja īdzert i pasēdēt ar sovejim. Ivanda nūsvīde biņdzuku. Palyudze izslēgt guni i aizdedze iz golda stuovūšuos svecis. “Cik tūmār jei šmuka!” – sveču gaismai spielejūtīs iz sovys sejis, funktīrēja Olafeņš. Ite nabeja nivīna, kas varātu patraucēt jūs divvīntuleibu. Obeji sasavēre, saguoja tiuļuok, apjēme ar rūkom vīns ūtra kermeni i ruove bučuotīs. Tī vyss beja labi, partū ka itei nūdarbe patyka obejom īinteresātajom pusem. Tuoļuok pavysom namonūt absolventi puorguoja iz kokla bučuošonu. Ari tys patyka, koč obeji uzatrauce i suoce dūmuot nikam navajadzeigys dūmys. “Voi buorda nūdzeita; voi duku nav par daudz saguozts i tt.” Pamozeņom, pamozeņom soldonuos pavasara bučenis puorauga arviņ kaisleiguokuos. Zvaigžņu krisšonys uotrumā jī suoce viļkt i maukt nu seve, partnera nūst apgierba gobolus. Olafa rūkys raudzeja tikt golā ar Ivandys plastmasa ruoviejsliedzieju suknis mugurpusē. Sovukuort Ivanda karuoja ar juo bikšu pūgom. Piec puora breisneņu jī stuovēja vīns ūtram pretī sovā glaunejā izlaidumam pierktajā apakšveļā.

“Tomēr ir O.K. Ne jau gluži Breds Pits, bet tomēr,” – veirīša mīsu nūviertēja sīvīte.

“Skaiški gon jei niu izaver laternys stoba apspeidātajā gaismā ar sovim styngrajim ciceišim i formeigū čūksteņu! Piļneigs skaistums!” – nūsavēre pretim stuovūšais veirīts.

Tuoļuokais jau beja instinkta vadeits (Freidam atlīk viņ pīkrist). Diveji cylvāki kai aizviesturis “Lūsejis” kryta vīns ūtra skovuos. Jī teišom sasajuta dzeivnīcisku īkuori. Bučuojuos, ruove nūst nu seve i cyta piedeigūs kaunumu pīsadzūšūs drēbis gobolus, bet tys pīderēja pi lītys. Jis ar vīnu rūku turēja Jū, kura beja izlākuse jam iz gūžu i, siežūt kai perine, laizeja Juo koklu. A Jis ar ūtru rūku styume molā iz golda asūšuos rosola, “šubys”, i cytu proviantu bļūdys, lai atbreivuotu ceļu procesam. Tod jī iz golda saplyude kūpā kai Odums i Īva ciļviecis pyrmssuokumā. Kai Siāmys dveini… Kai sylts mads iz batona. Jis suoce gluosteit Juos breineigū augumu. Rūka sleidēja pa mīsu aizviņ zamuok. Puorvarēja kolnus i tyka īlejā pi juos tempļa durovom. Templis jau beja gotovs uzjimt sovus grieceigūs karaveirus. I mozais juotnīceņš ar augsti podcaltū golvu gatavejuos plana izpiļdei.

Ivanda apkaiseja sovu Olafu ar slapnim mēlis trīpīnim. Jis atbiļdēja ar tū pošu, nu jau ctytā juos mīsys rajonā. Klusi pīklauvēja pi tempļa durovu, a tys saceja – Lyudzu! Mozais bruninīks podcēle golvu, izataisnuoja i saudzeigi guoja iz nūspraustū mierki. Suocēs pastypryunuota kusteiba vierzīnī iz prīšku i atpakaļ. Uotrums pīaugūt pīauga ari obeju cylvāku elpuošona. Ašņa spīdīņs organismūs riņķuoja divejis, ka ni treis reizis straujuok, partū ka sirds suoce skrīt kroseņa eisū distanci. Procesa laikā obu actenis sasatyka ceļa vydā. Voi tuos beja atminis nu kuo ci radzāts nu kinom, voi ari jau tys beja partneru salīdiejums, bet nazkai jī saprota, kū i kai dareit tuoļuok. Ivanda, īkšejā dobā byudama kačīne, laiskai puorsavēle iz vādara podstutādama čukstu iz augšu. Olafa pīci litri ašņa dabuoveja sovu ritmeņu vēļ mudruoku. Mozais karuotuojs izslēja golvu vēļ stoltuok. Kusteibys palyka osuokys i bīžuokys. Ivanda elsuoja lobpatykā, bet Klasis telpa īturē naitralitati. Absolventu mugoruos izasprauce pa svīdru lasei. Nu darbeibu rezuļtatim sytūtīs vīns ap ūtru suoce skaneit golda škeivi, a svečturs nūkryta i svecis nūdzysa. Itymā šaļtī Olafs puorsalīce, ar sovu kermini aizskorūt Ivandys mīsu, i ausī īčuksteja:

– .. tev niule varātu atšaut…

Tys beja naparosts vaicuojums. Tū i saprota jis pats, tok tys jau guoja nu sirds!

– LABI! Tikai viegli, – sekuoja vēļ puorsteidzūšuoka Ivandys atbiļde.

– PĻOUKŠ! – Olafa rūka pret dāmys gūrnim.

Uodys kruosa nūsamaineja iz veseleigi suortu kai Verys atnastais morss iz klasis golda.

– Vēl! – strauji izšuove jaunīte.

Taidam lyugumam Olafs nabeja gotovs. Tok voi ta sīvītei atteiksi…

– PĻOUKŠ! – pa ūtru gūrnu.

Ivanda nasaceja NĀ. A trešū reizi atsaļuove patvaļu.

– PĻOUKŠ!

Alkohola butelis ar gastronomejis iedīnim jau ni kratejuos, a vibrēja. Jaunīts ar breivū rūku gluosteja dāmys purpursuortūs gūrnus. Pīsaturēja pi juos ar kreisū i ar lobū turpynuoja gluosteit vierzeibā nu apakšys pa juos suonkaulim iz kryutežu. Laikam sekojūšajā vaineiga izaruodeja tei tymsa i svīdrainuo mīsa…

Braucūt gar Ivandys suonkauleišim, Olafs nanūkontrolēja sovys kusteibys. Lobuo rūka eleganti nūšļuka nu sīvītis i atsaroda blokim stuovūšajā rosola bļūdā. Bet ar majonezi puorkluotu ekstremitati nabyutu pīkluojeigi gluosteit meiču. Na, jau pyrmajā reizē.

“A lai jau palīk…” – nūdūmuoja golda trycynuotuojs.

Īkuortuojs rūku ārtuok, tai lai namīgtu bļūdys dybyns i molys, gondreiž ar podliecīni turpynuoja procesu. Ar breivū kreisū rūku apļveida kusteibom gluosteja kreisū flangu i  tuos pošys pusis paribeni.

“Džink, džink, džink,” – Zīmyssvātku zvoni atskanēja nu šampanīša buteļu.

Jaunuo, naīrastīs skons lyka sasatryukt Ivandai i iz sekundi atsaraut nu gluosteituoja rūkys. I kai gon jis varēja zynuot i redzēt, ka vītā, kur jam atspīst kreisū rūku, atsarass “Siļče kažukā”?! Puiss naizriekinuoja.

Jī obeji plyki iz svātku golda, storp dekorim, skaistā mīleibys apmainis pozā… i Olafs ar obejom rūkom rosolā i “šubā”. Tok voi ta taida seikuma piec brosneit īsuoktū dzelu. Nikaidā ziņā! Mozais sorkonais karaveirs beja tik tuoli nūjuojs pa tempļa koridorim! Sažņaudzs obeju rūku pierstus kulakūs, nu kuru storpom izalūceja samīgti zierni i majoneze, atsabaļstejs lobuok, trīce kustynuot goldu (i na tikai) tuoļuok.

– Āāāāā! – piec nailgys pauzis aizvylka Ivanda.

“Bet tā kaija virs jūras lido” – dzīduoja muzikanti.

– Ūūūūalleluja! – nūvylka Olafs.

Spāki beidzēs, i obeji mīleibys puorjimtī jaunīši pateikamai nūtrisinēja…

Beidze vibrēt naapāstī ruleti. Vaira nasasyta golds ap sīnu, i šampanīša butelis beidze skanēt. Tikai pateikami klusu elsuoja divi absolventi, kuri atkrytuši gulēja Veronikys atpyutys krāslā. Tai siežūt obejim kūpā, karaveireņš nūlīce golvu tempļa prīškā. Jis atsadzeivuos cytā karaguojīnī.

– Bij’ labi! – nūsaceja Ivanda i īdeve buču.

“Nu, beja gon… a kai byut tuoļuok?!… A tuoļuok redzēsim poši, kai byus i kas juks. Pošureizi ir labi taipat,” sovu dūmu dabeidze tūpūšais students Olafs Vylna.

Pasaverūt iz mīlasta boltū goldautu, kura styurī tyka izslauceitys rūkys, jis pīļuove dūmu, ka tūmār byus pateikamai veļreiz, piec godim atsagrīzt sovā vacajā, meilajā, ar atmiņom boguotajā školā.

Karteņa: momenti.lv

Stuosts publicāts Raibuo pyrmajā gruomotā “Pyrma syltī”

Komentari slāgti.