Puordūmys par izdavumu “Stepons Seiļs: Dienasgrāmatas (1924–1979)”

LaKuGa 8. Februars, 2018. gods Comments Off on Puordūmys par izdavumu “Stepons Seiļs: Dienasgrāmatas (1924–1979)”

Roksta autore: Ligija Purinaša, portals lakuga.lv

2016. g. rudinī suoce kleist vysaidys baumenis, ka tikšūt publicātys pazeistamuo latgalīšu bibliografa Stepona Seiļa dīnysgruomotys. Izaruodeja, ka gruomota izreizis jau ir palykuse par bibliografisku ratumu, – tok izdūta viņ 100 eksemplarūs. Tūlaik nūdūmuoju, ka varbyut cylvāki nav dūmuojuši, ka byus iņterese… Viņ 2017. g. rudinī, taitod godu piec izdavuma izdūšonys (kuru, cyta storpā, ituo goda laikā tai i naasu īraudzejuse gruomatneicu plauktūs), es ari tyku pi sova eksemplara.

Gruomotā ir 280 puslopys, tamā ir četri [!!!] prīkšvuordi 44 puslopu apjūmā, nu kurim diveji pīder izdavuma sakuortuotuojai Stepona Seiļa vadaklai Annai Seilei, vīns ir atbiļdeigūs par izdavumu prīkšvuords, vēļ vīns – informativa Stepona Seiļa biografeja, kurys autore ari ir juo radineica. Gruomotā ir ari Stepona Seiļa biļžu, dokumentu, rūkroksta fotoattāli.

Volūdys vaicojums

Kod es sovulaik studieju viesturi, tod maņ golvā tyka īkolts, ka informacejis olūts ir svāts i naaizskarams. I pret jū juoizatur ar bijeibu, maksimali saglobojūt juo orginalitati. Tys ir saisteits gon ar cylvāka dūmuošonys kategorejom (mes dūmojam kotrā volūdā cytaiži), gon ar volūdā īkodeitū realitati (jiedzīni, nūsaukumi i tt.).

Dīvamžāļ ituo izdavuma sastuodeituoji i atbiļdeigī redaktori nav paturiejuši Stepona Seiļa dīnysgruomotu originalvolūdu – latgalīšu rokstu volūdu. Bet tys natraucej izceļt juo nūzeimi latgalīšu rokstu volūdys atteisteibā i saglobuošonā (7., 9., 15., 19., 24., 32., 44. psl.), jū saistūt gon ar juo tāva muosineicys Valerejis Seilis ītekmi (tai veidojūt saikni storp Steponu Seili i DU), gon ar izmiseigū ceiņu par latgalīšu raksteitū vuordu vysaidūs okupacejis i/voi AUTORITARŪS režimu (14. psl.) laikūs.

Gona sovpateigi maņ ari ruodīs argumenti, kas teik izsaceiti par lobu dīnysgruomotys izdūšonai latvīšu literarajā volūdā:
1) “Dienasgrāmatas ir rakstītas latgaliešu rakstu valodā, pret kuru S.Seiļs izjutis īpašu cieņu un mīlestību, tāpēc savos pierakstos un bieži arī vēstulēs viņš ir vērsies pret tiem latgaliešu izcelsmes rakstniekiem, kuri gan sarakstē, gan publikācijās ir lietojuši literāro jeb “baltiešu valodu”. (..) Tomēr S. Seiļs nekad nav vērsies pret abām vedeklām, kuras, latgaliešu valodu nemācēdamas, pa reizei izmeta kādu īpašu vārdu latgaliski, piemēram, kurkins, klāvs vai vuška. Par to viņš bija sajūsmā, un šos vārdus labprāt lietoja arī mazbērni. ” (44. psl.)

2) “Lai lielākam lasītāju lokam būtu iespēja iepazīties ar Latgales grāmatnieka mūžā paveikto un viņa laikabiedru sarežģītajiem likteņiem, tika nolemts dienasgrāmatas ierakstus publicēt latviešu literārajā valodā.” (44. psl.)

3) “Šādu pieeju attaisno tas, ka dienasgrāmatu autors, rakstot publikācijas žurnālam “Karogs”, pats bija lietojis latviešu literāro valodu.” (44. psl.)

Kū mes varim secynuot?

Pietnīceiba i radnīceiba

Ka mes gribim, lai dokturi ir objektivi i profesionali, tod mes pi sovu radinīku napīsarokstom. Leidzeigi tys varātu byut ari ar pietnīceibu. Pīminis sorguošona ir i palīk radinīku ziņā, bet tys jau nanūzeimoj, ka par paleigu navar jimt kaidu uzticamu pietnīku/zynuotnīku. Lobs pīvadums ir literaturzynuotneicys Anitys Rūžkalnis pietejums par rakstnīku Kārli Zariņu (1889–1978) “Kārļa Zariņa burvju aplis” (2016), kurā jei kuortu pa kuortai atkluoj juo daiļradi i dzeivi, attīceibys ar pasauli i sovu saimi. Cyta storpā, ari Kārlis Zariņš, taipoš kai Stepons Seiļs, pīdzeivuoja sovys privatuos bibliotekys “rekviziceju” i davīnuošonu LPSR Vaļsts bibliotekys kruojumim (tys gon nūtyka eisi pec Ūtruo pasauļa kara), ari jis puordzeivuoja sovu sīvu i ik pa šaļtei aizaruove ar alkoholu.

Skaitūt Stepona Seiļa dīnysgruomotys, mani napamete sajiuta, ka itys izdavums ir taida formala “atsakrateišona” nu sabīdreibys iņteresis par itū eistyn svareigū Latgolys personeibu. Tys radzams gon volūdys vaicuojumā, gon dīnysgruomotu īrokstu izlasis veiduošonā, gon 1939. g. sadadzynuotuos dīnysgruomotys “rekonstrukcejis” procesā, kas šaļtim mulsynoj. Par pīvadumu, “1929.03.28. (..) Esmu domājis daudzas reizes arī par tagadējās jaunatnes, padomju laika jaunatnes ideāliem un mērķiem, kad ir citāda politiski ekonomiskā un sociālā iekārta, kad komunistiskā partija savā programmā ir paredzējusi uzcelt komunismu,” (63. psl.) – maņ eisti nav saprūtams, deļkam 1966. g. situaceja teik puornasta iz 1929. g. Voi nabyutu bejs logiskuok saglobuot Stepona Seiļa refleksejis 1966. g. konkretajā īrokstā? Kaids jau var, prūtams, pasaceit, ka es vaicoju kosa. Varbyut.

Deļkuo tūmār byutu juoskaita?

Par speiti tam, ka itam izdavumam ir, pa munam, byutiskys, emm, napiļneibys i volūdys kūkaineiba, es tūmār īsaceitu jū puorskaiteit.

1.Stepons Seiļs ir bejs personiski pazeistams ar daudzejim Latvejis rakstnīkim i cytim sabīdriskajim darbinīkim, par pīvadumu, ar Jāni Sudrabkalnu, ir sasatics ar Annu Saksi, sasarakstejs ar volūdnīku Jāni Loju, literaturviesturnīku i gruomotnīku Alekseju Apini i c. Dīnysgruomotā var atrast daudz interesantu faktu par jim.

2.Vysu sovu dzeivi jis ir bejs saisteits ar Latgolys kulturtelpu, i jis pīmiņ daudzejus latgalīšu literatus i nūtikšonys Latgolā. Par pīvadumu, dažys Valerejis Seilis publiskuos reiceibys, 1938. g. Ludzys guņsgrāku, Donata Latkovska sadarbeibu ar nacistiskū režimu, Alberta Sprūdža būjāīšonu Ūtrajā pasauļa karā, Augusta Smagara, Jezupa Rubuļa i Seimaņa Putāna dzeivis izskanis, bibliofila Juoņa Viļuma gruomotu kolekceju i c. Ir ari zinis par trymdys latgalīšim: Ontonu Rupaini, Juoni Klīdzieju, Mikeli Bukšu.

3.Jis daudz reflektej par “latgalīšu lītu” leidz i piec 1960. g., kurā suocēs, kai jis apzeimoj, “ūtrais drukys aizlīgums”. Ite ari vysspylgtuok pasaruoda navareiba sadzeivuot ar totalitaruo režima uzspīstū dzeivis ramu, navariešona atbiļst nazkaidam idealuo padūmu cylvāka tālam.

4.Natryukst ari vysaidys informacejis par juo privatū dzeivi: par pyrmū sīvu Mariannu, par ūtrū sīvu Mariju, par bārnim, vadaklom i mozbārnim, par problemom par alkoholu.

Gola vuords

Stepons Seiļs, sprīžūt piec juo dīnysgruomotom, beja vysaidom varom i režimim naārts cylvāks – taids, kas atsaļuove dareit par speiti, atsaļuove par daudz i atsaļuove saceit tū, kū pateišom dūmoj. Gora taisnums i nalūkomeiba, es pat saceitu – latgalīša ītīpeiba, jū dzyna iz prīšku. Apbreinojama personeiba aiztuo, ka saglobuot sovu mugorkauli i vysmoz gareigū naatkareibu vysūs laikūs ir bejs cīši gryušai.

Tok skaiteituojus es aicynuotu byut kritiskim pret tū, kū jī atrass itamā gruomotā. Juopatur pruotā, ka itei dīnysgruomota ir sova autora laika līceiba, taitod – Stepona Seiļa vierteibu i pasauļa uzskota reflekseja, na absoluta patīseiba. Ūtrom kuortom, tei ir izlase i tulkojums. Mes navarim zynuot, kas ir saraksteits cytuos kladēs i kai izaver īroksti originalā. Bet, ka kurs gryb zynuot i apsavērt pats sovom acim, to jī niu juovaicoj LU Akademiskajā bibliotekā.

Nūslāgumā es grybātu citēt pošu Steponu Seili: “Varētu minēt daudz, daudz piemēru, kā mēs bezatbildīgi kropļojam savu valodu. Lai tas nenotiktu, jāzina mūsu valodas pareizrakstības noteikumi, jāmeklē un jāizlasa vairāk latgaliešu raksti, jāciena un jāmīl dzimtā mātes valoda.” (177. psl.) Tū ari vysim vieleju.

Komentari slāgti.