Kū navar rūkys, tū padora sirds

Kū navar rūkys, tū padora sirds

Veļtejums Marutai Latkovskai, ilggadeigai žurnala “Katōļu Dzeive” redaktorei

Par gobolu tei izaver kai zaļa pļova, kurymā aug kūku kupss. Garumbrauciejim tei vīta naizsoka nikuo, jo taidu teirumeņu pylnys ceļa molys. Tī var kotrs īīt, puorīt vysam puori i aizīt taišni bez emoceju. Nauošmys guojiejs tī īraudzeis vēļ sastumtu akmiņu skaudzi, ap kurū i iz kuruos auga dažaidi kūki, eglis i prīdi īskaitūt. Var tai kai drupeit pasabreinuot, ka vīnā vītā var byut cik lela kūku sugu dažaideiba?! Nu tai ir. Puoreimūt iz prīšku puori nalelai pļaveņai, kuruos moluos stuov nalels, ryuopeigi ceļta sīna pyuneite, īraugi palelu garanu izkaļneņu, apaugušu ar meža zemneicom, zamuok ryndā pi lozdu aug pa upynuojam, vacam nu pārnuo goda sakoltušam dodža kryumam; kai nūsakauniejuši sūpluok vīna ūtrai vysā tyvi egleite i moza prīdeite. Kai ba iz saceņseibu nūstuojušs, kurei stypruoka, kurei izaugs par lelu kūku – obejom kūpā par moz vītys. Kūki tak narunoj, tik jūs zorūs īskriejs viejs runoj sovā vieja volūdā, nu kūki tim pībolsoj ar sovu zoru i lopu šveikstim. Runoj cylvāks, ka pasagoda sūpluok. Maņ pasaveic. Sūpluok maņ beja jei, kurei par itū pļaveņu zyna vysu i pat vaira – zyna ari tū, kas ite beja seņuok, kod jei, vēļ vysā moza byudama, skraideja pa tū i ap sātu, kurymā dzeivuoja babeņa Zuzanna ar dzedeņu Pīteri. Tīpat tyvumā ocu radzameibys apleicīnē ir vēļ cytys tyvinīku sātys, kurymuos dzeivuojuši tāva bruoļs i bruolāni… Tuos sātys vēļ stuov, nu ituos, Ugrenīki, kur tāņ pļoveņa – sātys vītā akmiņu skaudze, apauguse kūkim, kryumim, kai ba grybādami paslēpt itai sātai nūdareitū puoristeibu. I kaunu… Muna pavadūne soka: „Ite beja klāvs, ite stuovieja kliets, tī auga kļovs, pi kuruo iz sūleņa ar dzedeņu siedejuse i obeji skaitejuši, natuoli pa dzelžaceli rypojūšūs viļcīnu vagonus. Tai ari saciejuši – dzedeņa viļcīns brauc… Nu kur tys laiks, kod vysi viļcīni seņ aizbraukušs tuoļumā; ari pots vagonu skaiteituojs guļ tyvejuos dzeraunis kopūs sūpluok sovai Zuzannai. Mozmeita svātu tur jūs pīmini. Cytaiž juos rūkuos jei naturātu vacu Katōļu Dzeivis žurnalu īsiejumu par 1989. godu, kurymā, izškeiruse vīteni, ruoda maņ aproksta par sovu babeņu – Montuojums. Seņuok žurnalistikys fakultatis studente tū rakstiejuse, kab tāņ ar osrom aizlauztu bolsu skaiteitu – tai vīnkuorši stuovūt pļovys vydā… Ite juos svātvīta, kurū atkluoj viņ izticamim cylvākim. Asu lapna, ka asu īskaiteita jūs vydā… Apleik snādzās izorts i apsāts lauks, kurū apsaimnīkoj kaids, kuram tys izticāts. Luobuok kab viļņojās labeibys lauks, nakai tū puorjimtu kuorkli i usnis. Nu atkluojumi vēļ nasabeidz. Aiz tuo īgaranā muolainā izkaļneņā speid pagars muorks, kuram ūtrā volā ari stuovs krosts. Nu tī pauguri vaira nav nikaidi izkolneņi, nu gon muorka stuovī krosti. Izaruod, ka ari meža zemneicys naaug taipat pošys nu seve, nu ir guodeigu rūku pastateitys, kab byutu prīca unukim, kurī meilupruot ite atbrauc ar sovu babeņu, nu na Zuzannu… Pi muorka molā sied vīntuļs pajauns veirīts, mokšorys kuota vīnu golu gondreiž īmiercis iudinī. ci zivs giunās? Ta na jau, – jis atsoka. Pazeistams. Svešs ite naītu. Ir atļauts. Kod gūdeigs, kab ari napīdereigs itai vītai, cylvāks ir tyvumā, rūnās taida kai sātys sajiuta. Varbyut koč kur īsarīs ari suņs?…

Sātys sorgs, suneits ir cytā vītā, kaidus puora kilometrus viņ iz tuoļuok. Juo aizdavums ir pīsavērt sātu, kurū īskaun kuormi, kas drupeit atguodynoj Latgolys vīnsātu. Uors sātys otkon ir vīna pļova, kas par gobolu izaver kai vīns lels dzaltans pīniņu lauks. Muna pavadūne mudynoj jai īt leidza, i mes eimam obejis. Atpazeistu vītu, kurū redzieju karteņuos. Ite juobyun akmiņam, iz kuruo siediejuse i fotografam puozejuse kaida cīši simpatiska i cyldana dama. Akmiņš vys vēļ ir tys pat, tik nu dāmys, kurei iz tuo meiļuoja sēdēt, myusim obejom palykušys viņ skumis atminis. Nu nasaļaunam tom. Jei sovu miseju ir izpiļdiejuse i tāņ cieški voda myusu dūmys nu Dīva duorzim i atguodynoj par sevi nu žurnaleņa Katōļu Dzeive vairuoku godu gaitā raksteitom ryndom…

Tys pīneņu lauks tik par gobolu izaver taids. Tyvuok apsaverūt, ite atsakluoj sistematiska i puordūmuoti taiseita daudzveideigu augu pīstateita vīta. Botaniskais duorzs, dendrarejs – saucit kai gribit, nu ite ir daudzi par kū prīcuotīs i breinuotīs. Kas tik ite naagu! Zemneicys, vīšnis, lozdys, ierškiežiņs, pimanejis, uobeļneicys, soldūkšni, poruškys, prīdeitys i egleitis… I vysam cauri vejās leikumainys īmeitys stidzenis. Na vyss maņ palics pruotā, jo nikū napīrakstieju i ari nafotografieju, jo nasagatavieju raksteit par tū. Tod deļ kuo rokstu?! Ir taidys izjiutys, dūmojūt par pīradzātū i pošys daiļduorzneicys stuostā dzierdātū, ka gaisā leipinej jutūne, kas prosa, kab jū izlīk iz boltys lopys.

Pošā Latgolys vydā, nalelā piļsieteņā, kuruos centrā pasaceļ diveji bolti, bolti bazneicys tūrni, i kur bazneicys duorzu rūtoj muokslenīciski taiseiti kruosaini zīdu pokluotivis; kur pa dīnu sātys durovys nu uora pastutej ar slūtu atslāgys vītā, – dzeivoj i struodoj cylvāks ar cīši gaišu dvēseli, i kurīs nes sevī gon babenis Zuzannys muokslenīciskū dzierksti, gon tāva i dzeda romonumu i gudreibu, gon sovys muomulenis gora trauksmainū namīru. Kod reizem jai pagurst rūkys, īsuoktūs dorbus apspeig sirds skaidreiba i gudreiba. Nu puori vysam kluojās cylvākmīlesteiba.

Anna Svarinska

Karteņā – Antoņina Celeitāne, Marutys Latkovskys duorzā, foto nu M. Latkovskys arhiva

Print Friendly, PDF & Email