Biļdeitis nu dzeivis.

II. Voi mežoni?

Solys jaunī puiši īt pulkā iz tiergu tyvejā mīstā. Kū gon jī īdami sovā storpā tai dedzeigi puorrunoj? Jo pasakauseisim, tod ar izabreinuošonu dzierdiesim, ka runa īt ap tiergā kauju storp vinim, guojiejim nu vīnys pusis, i ūtrys solys puišim nu ūtrys pusis, ar kurim guojieji jau seņ dzeivoj tai kai naidā. Kauja sagaidama nūpītna, jo vysi jī, pat 16 godu vaci puikys, apsabruņuojuši kas kai varādams: pi vīna revolvers kešā, pi ūtra „svincovka”, pi treša vīnkuoršs oss nazis, pi catūrta pat duncis (kinžals). Bet tūmār, vini vēļ ilgi muojuos puorsprīda: voi nabyut tikai jūs īnaidīni apsabruņuojuši lobuok par jim?

Juodūmoj, te ļūti lelam īmesļam vajag byut, kas saceja taidu naidu storp diveju solu jaunotni, kas spīda jūs jemtīs pat pi īručim. Bet jo mes izzynuosim šūs īmesļus, mums ruodeisīs natycams, ka tuopēc vini riskej ar dzeiveibu; mes naticēsim, tuodeļ, ka tī īmesli puoruok jau nīceigi. Vīnys solys puiši ar nycynuošonu atsasauce kaidā „večerinkā” par puišim ūtrā solā, izsmieja jūs, ka tī nimoz namuokūt dzert i nu puors gluožu apreibstūt, kai vucyni, ka pi tim kešys tukšys, kai klēts pavasar, – bet izsmīti pasavaiņuoja par taidu izsmīkli i apsajieme pi pyrmuo izdeveiguo gadejuma vaineigūs labi viņ atpērt. – I nu šytuo taids naids jau gotovs.

Dažu reiz naida īmeslis – ir meita, kurā īsamīļuoja vīnys solys puiškins (tai myusu soluos vysod sauc jaunus napracātus ļauds) i skaita tū par sovu „īpašumu”, bet ūtrā solā atsaroda taids drūšinīks, kurs nacīnej sveša „īpašuma”i meitu īmīļoj sevī. Diveju saceņšu storpā naids īsastuoj pats par sevi. Bet tuo vēļ moz cīnys i ūtrys solys puiškini skaita par vysleluokū pīnuojumu paleidzēt sovam solys bīdram. – I šys jau ir īmeslis naidam storp diveju solu jaunim puišim.

Koleidz obeju solu sasanaidojušī jaunī puiši nadzāruši, skaidrā pruotā, toleidz naids pavysam namonams. Turpretim, tī dzeivoj tikai sadareigi, tikai ari vuordim vīns ūtru īkūsdami. Bet atīt tiergs kaidā mīsteņā, voi kuozys kaidā tyvejā solā, kur vysi: jauni i vaci skaita par vysleluokū pīnuokumu pīsadzert leidz samanis pazaudeišonai, (jo kuodeļ tod ari iz tiergu īt, kod iz muojom atsagrīzīs skaidrā pruotā!) Sevkurs pīdzārušajs zaudej vysleluokū cylvāka eipašeibu, kas jū atškir nu lūpa: spieju dūmuot, samaņ i sevis savaļdeišonu.

Tod naids i bezpruoteiba puorspiej vysys ciļvieciskuos jiutys. Suocās grīzšona, sisšona, šaušona, pakaušu luopeišona, ašņa i zornu laizšona. Dažam lobam piec taidom kuozom voi tierga juonūīt iz viņu pasauli pošā myuža zīdūšā laikā; dažam juopasiež kaidu godu cītumā, dažam juopalīk iz vysa myuža par krūpli. Caur mežūneibu i bezpruoteibu, nūdareituo nalaime lela, bet vysi kuozu voi tierga dalinīki runoj par tū, kai par vysvīnkuoršuokū lītu. Vēļ vairuok, tū izskota kai varūneibys zeimi… I palykuši sveikā bejuši leli naidinīki vairs naida iz zynomu laiku vīns pret ūtru najiut, pat sasadraudzej.

Voi na īzlītais ašnis viņus samīrinoj?!…

Cytuos moluos, kur gaismys sauleite speid, cīmu jaunotne na tai pakavej laiku. Tur ļauds, ejūt iz tiergu voi iz kaidu cytu saīšonu, runoj par tū, kaidys avīzis kurs pierks, kaidu gruomotu jims paskaiteit, kai dorbuojas viņu bīdreiba, kooperativs, banka, kaidu lekceju voi prīšklykumu kurs klausejuos voi klauseisīs par viņu napīcīšamuokom dzeivis vajadzeibom, par gaišuokys i vīgluokys nuokūtnis sasniegšonu. Tur runoj navys par naidu i atrībšonu, bet par kūpdarbeibu i sadareibu, kai personeigā, tai vyspuorejā lobā. –

Voi tai nūteik pi mums? I voi navar myusu cīmu augšā nūruodeitu jaunotni nūsaukt par mežonim saleidzynojūt tū ar kuļturalu zemju jaunotni?

Meikuls Apeļs

Olūts: Latgalīts. – Reiga, 1922. g. . junī. – Nr. 21. – 2. pl.