Ka īsi patīseibys ceļu, ceļu pi seve

Ka īsi patīseibys ceļu, ceļu pi seve

Kū es dūmoju 31. dzeivis godā.
Daudzys idejis dzierdātys īprīkš, daudzys rodušuos manī, vīnatnē skaitūt, vysu bīžuok sasarunojūt ar apleicīnis cylvākim.

 

„Beigu golā tu taipat paliksi vīna,” soka muns goreigais školuotuojs Voldis, „ka izavieleisi patīseibys ceļu, ceļu pi seve.”
Es div reizis puordūmoju.
I vīnu reizi izavielieju.
Da.

 

Gryuts ir tam cylvākam, kurs gryb tikai vīgli dzeivuot.
Nūžālojams ir tys cylvāks, kurais muok viņ smogi struoduot.

 

Kod sīvīte ir gotova vysūs veidūs (prosuos skaneiguoka vuorda), daudzim veirīšim pasaruod, ka jei der taišni jam…
Daleji tei ir prauda — jo vaira sīvīte pazeist sevi, jo gotovuoka jei ir dzeivei, jo ar vaira veirīšim jai saskaņ, jo vaira jai saskaņ pošai ar sevi.

 

Kū Dīvs devs, tuo Cylvākam nanūjimt.
Kū Dīvs līdzs, tuo drusceņ var pīsaisteit.
(piec fen-šui)

 

Lase nu jiurys ir kai Cylvāks, poša jiura kai Dīvs.
Vīna lase nav vysa jiura, taipat kai cylvāks ir tikai Dīva bārns, bet sastuovs jimūs vysleidza leidziegs.
(piec sarunys ar Ramanu)

 

Zamapzinis Labirinti.
Tai kai maņ ir kauns par tū, ka maņ ir kauns,
tod es Grybu Gribēt byut Vasala.

 

Dažreiz es nūgurstu nu nūguruma,
a dažreiz atsapyušu nu atpyutys.

 

Itei ir beistama atkareiba — kai suoksi raksteit, ruodīs, par vysu juoroksta.
Tys tai nav!
Kai beigsi raksteit, ruodīs, nav par kū raksteit vyspuor.
Tys tai nav!

 

Cik sīvītis ir styprys sovā vuojumā,
tik veirīši vuoji sovā styprumā.

 

Navar byut uzticeigs cytam, naasūt uzticeigs sovai sirdsapziņai.
Ka tys sakreit, labi. Ka nā, izavielej pyrmū — sevi.
(Diān, tev Paļdis)

 

Nūvodnīks Juoņs Jaunsudobreņs sacejs apmāram itaidus vuordus:
„Nanūvirzej cylvāku nu juo izvālātuo ceļa guojuma.
Pat ka jis kliuduos acīmredzami.
Tu vari kliudeitīs vēļ vaira.”

 

„Napaīs i desmit godu, kod moš byusi slavana školuotuoja,”
saceja nazkod muna pasnīdzieja Santa. Kūpeigi nūsasmiejom.
Jau deveitais gods riņčī.

 

Ka tu dīnys dorbūs aizmierssi par sevi deļ cytu,
Tod Dīvs atguoduos tevi teve poša deļ.
(piec V. Sineļnikova gruomotys skaiteišonys)

 

Rakstnīks, dūmuodams, ka roksta cytim, roksta sev.
I ūtraižuok.

 

Taisneiba acīs kūž.
Uoreji es asu solta i attureiga kai tundra (ar bārna muti Dīvs runoj),
īkšeji sylta i augleiga kai stepe. Zalta vydsceļš?

 

Muns raksteitais ir kai pylngraudu maize — sasaškeļ, uzasyuc lānai,
tys napaceļ strauji iz augšu, bet dora mīreigu pruotu.
Na vysim tys garšoj, tys tai ir. Bet iz tū juoīt.

 

Porodu, kū esi porodā mīsnīkam, navar atdūt bekeram.
Cylvāki, esit lobi pret sovim tyvajim.

 

Jam sovaižuok nastuovēs,
sovaižuok jis sev naatļaus.
Jam myusu sasatikšonu juonūsauc par muokslys saītu.
I jis tys muokslinīks,
es tei sovvaļneica.

 

A nikaida tīša sakara nav veiram ar munom sabīdryskajom aktivitatem.
Sakars tik taids, ka jis ir devs maņ vysu tū, kas atdareja mani vysam puorejam.

 

Beidz, Ivita, mes asam gona vacys, kab byutu pošys pa sevi (tuos, kas asam).
I mes asam gona jaunys, kab sasajustu labi. Forši.

 

Mudri (skaiteit — nasaprūtami) runuoju es viņ tod, ka beju napuorlīcynuota par sevi, voi tod, kod pasaškeire munys zamapzinis kruotivis, kuruom es nazynuoju saguma.

 

Tāņ atsakuopt nav kur!
A maņ pateik itei sajiuta… daspīsta da syltys saulis sīnys.
Tāņ nu mane gaideis vysod byut formā i pasaceit kaidu vuordu, i es muoceišu, poša nasaprosdama da gola kai.

 

Es asu „trešais tāva dāls”
i ūtruo muotis meita.
Teicīni „vacais duraks” saprūtu pavysam sovaižuok, nakai es dūmoju, ka jī dūmoj.

 

Ilona Skaistuo
Maņ pateik sovu vuordu pamaineit. Div tulkuojumi, i kas saīt?
Ilona Punane — Ilona Sorkonuo (igauņu vuordineicā) — Ilona Skaistuo.
Stendžu baba nikod nav lītuojuse vuorda „sorkons”, tik „skaisti byudi, skaistys ūgys”.

Print Friendly, PDF & Email

Komentari