Maņ pateik svādīnis reiti /Saruna ar Annu Rancāni. I daļa

Maņ pateik svādīnis reiti /Saruna ar Annu Rancāni. I daļa

Ar dzejneicu Annu Rancāni sasatyku skaistā svātdinis reitā pi juos sātā Rēzeknē. Koleidz īslāgts diktafons, munā kliepī īsaruope boltuo kačene, skaidri paruodūt, kurs sātys saiminīks. Sajiuta kai pi sovejim. I ruodīs tik logiski, ka saruna raisejuos latgaliski, jo, kur diveji latgalīši, tī par reizi cyta sasaprašona.

Ar kū Jius nūsadorbojat?
Tāņ pošu reizi asu ziņu dīnesta vadeituoja Latgolys Regionalajā Televizejā. Bet tys gon nanūzeimej, ka tikai komandeju vysus, kod tryukst žurnalistu, poša gatavoju ari sižetus par dažaidim nūtikumim Latgolā. Doru vysu, kas vajadzeigs. Deļtam ari svātdiņ daīt struoduot, kai jau tys masu medejūs parosts.

Kai Jums pateik dorbs televizejā?
Nu, es tūmār vysu myužu asu nūstruoduojuse avīzēs, tys ir pavysam cytaiduoks dorbs. Izguoja tai, ka daudz kas beja juosavuica nu jauna, juoapgiust koč kas taids, kū nikod myužā nabeju darejuse. Tys cīši atsaškir, voi raksteit rokstu, voi izraksteit televizejis ziņu sižetu, kas ir cīši eikss. Tuos ir divejis, treis minutis. Un tūlaik tu īsavuici vērtēt laiku, juo vierteibu, ka pat vīna, divejis, treis sekuņdis jau ir daudz. Ari tys, ka navar tai vīnkuorši raksteit, vajag izatāluot tū biļdi, kū tu vizuali redzi, tū vysu tai paruodeit. Tys ir cīši interesanti.

Nabeja cīši gryuts?
Suokumā beja gryuts, bet jau pīrodu. Tūmār, ja maņ kuodreiz byus taida īspieja, es lobpruot atsagrīztu rokstūšajā žurnālistikā. Tū gon es ari tāņ doru, – redigeju žurnalu školotuojim „Audzinātājs”, pa laikam ari rokstu žurnalim, i avīzei „Diena”.  Tys laiks paīt napuortrauktā dorbā – vīnu dorbu izdareisi, suocās ūtrais, trešais, catūrtais. Taida breivuo laika kai taida, kauns saceit, bet laikam tai ir, ka nav. Vysu laiku arī tī atvalinuojumi ir kai dorba maiņa. Var jau byut, ka tys nav labi, kai soka, Dīvam tūmār ir juoatvielej kaids laiks, bet arī svātdīnuos nareši tai saīt, ka nu reita, prūtams, iz Mišu un piec tam iz dorbu. Ir tai kai ir.

Jius asot beiguse ekonomistus. Kai tys īt kūpā ar dzeju?
Es nu tuos ekonomikys cīši dreiži aizguoju. Nūstruoduoju treis godus, pēc tam tai laimējuos, ka puorguoju iz izdevnīceibu „Liesma” par redaktori. Tūmār vysu laiku ar literaturu tei saisteiba bejuse. Tai jūceigi ir saguojis, ka struodoju dorbā, kuru es naasmu vuicejusēs nivīnu dīnu. Ni es asu beiguse žurnalistus, ni es asu beiguse filologus. Bīži viņ maņ par tū ir drusku kompleksi.

Kai suocēs Jiusu gaitys kai dzejneicai?
Es jau školā raksteju kaidus dzejūleišūs. Tys tai, maņ ruodīs, ka školys laikā roksta vysi. Leluokuo daļa vysmoz. Kod studieju augstškolā, arī raksteju. Tod kaut kai īsadrūšynuoju aizsyuteit Leonam Brīžam iz avīzi „Padomju Jaunatne”. Jis atrakstieja lobu viestuleiti, ka maņ lykuos, ka tūmār juoturpynoj raksteit. Pakuopeniski, pakuopeniski. Tod beja jaunūs literatu studeja pi Rakstnīku savīneibys. Tūlaik beja daudz taidu dīzgon spieceigu vuordu, kas ari tāņ zynomi, bet dīmžāļ leluokuo daļa nu jim vaira nav itamā saulē. Nu, pīmāram, Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Juris Kunnoss, Hermanis Marģers Majevskis, Pēters Brūvers… Nu tim, kas palykuši, ir Amanda Aizpuriete, Inese Zandere, Guntars Godiņš. Kaut kai tei paaudze cīši dreiži sevi sadadzynuoja.

Kai tys tai saguoja?
Es dūmoju, ka tys puormaiņu laiks beja dīzgon sarežgeits, ari Atmūda pret rodūšim ļaudim beja dīzgon nažieleiga. Ari tāņ laiks nav labvieleigs deļ literatu, deļ muokslys darbinīku. Maņ ruodīs, ir gryuši, teiri fiziski gryuši izdzeivuot. Nu, es nivīnu dīnu naasu tai dzeivuojuse, ka puortyktu tik nu literaturys, leidz ar tū varbyut es naasu daudz kū izdarejuse, kū es varātu, kū grybātu izdareit literaturā. Vysod ir bejis kaids dorbs un parosti tī dorbi ir bejuši taidi, kurūs juostruodoj na tikai ostonis stuņdis viņ, i rodūšam dorbam palīk tikai breivuos naktis. Bet ar tuom vīn napīteik. Vēļ kaidu dzejūli var uzrakstiet, kaut vai siežūt autobusā, voi koč kur skrīnūt. Bet, ja struodoj pi kaida nūpītna romana voi lugys, tam ir juoveļtej leluokuo dīnys daļa, tū navar apvīnuot. Maņ tāņ ir vairuokys īceris, pi kurom es vysu laiku navaru pīsačert, jo fiziski naspieju, bet cīši grybātu kuodreiz.

Kai byutu tāņ jaunam rakstnīkam, dzejnīkam izasist?
Maņ ruodīs, ka tāņ ir daudzi gryušuok, nakai tūlaik, kod es suoku. Tod tūmār varieja tuos publikacejis dabuot, beja literaruo avīze, žurnali. Maņ jau ari pyrmuos dzejūļu publikacejis beja žurnalā „Karogs”. Tūlaik tī beja golvonais redaktors Andris Vējāns. Kai jau latgalīts, jis arī beja labvieleigs nu Latgolys guojušim jaunīšim. Par tū, ka byutu juoatjaunoj „Karogs”, daudzi runoj. Ja taids žurnals atsajaunuotu, es tamā lobpruot struoduotu. Tod gon miegynuotu paleidzeit jaunim literatim. Tāņ, izjamūt internetu, praktiski nikur navar publicētīs. Tei ir taida vīneiguo īspēja, tū jau arī dora, bet tys tūmār nav tai, ka byutu kaids literars žurnals, avīze. Lai izdūtu kaida autora pyrmū gruomotu, izdevējam nav vīgli atrast naudu, tī vajadzātu kaidu fondu, kas paleidzētu vysmoz suokt, lai varātu sevi paruodeit.

Jaunuo dzejūļu kruojuma atkluošonā Jius sacejot, ka tī dzejūļi, kas ir latvyski, ir smoguoki. Deļ kam tai?
Es nazynu, deļ kam tai ir saguojis. Varbyut, ka tī latvyski raksteitī drusku ir tai kai uzraksteiti. Ja tī latgaliskī ir poši nu seve rodušīs, pīdzymušs, latvyskī ir uzraksteiti ar leluoku pīpyuli. Ir dīzgon gryuši raksteit, kod esi divu volūdu rakstnīks. Tei vīna ir volūda, kurā īsamuocieji runuot, ūtra ir volūda, kurā īsamuoceji raksteit. Nu latvīšu volūdys maņ ir literaruo tradiceja, jo tei vysa literatura, kuru školā muoceja, beja latvīšu volūdā – Rainis, Aspazija, Kārlis Skalbe… Trasunu i Mariju Andžāni jau nivīns namuocieja. Bet latgalīšu tradiceja ir vairuok ašnī. Ir ari reizem tai – kaidā volūdā dūmoj, taidā roksti. Vairuok jau laikam latgaliski dūmoju, un tūlaik ari izaroksta tys latgaliskais. It kai dabiskuoks tys plyudums ir. Bet vīnā volūdā viņ puorīt es laikam tūmār navarātu.

Kaids ir dzeivis ritms te Rēzeknē, paceli nu Reigys?
Dzeivis ritms taids mīreiguoks, bet tūs kulturys īspieju ir mozuok. Es ka paskaitu, kas tī Reigā nūteik, maņ ruodīs, ka es vyspuor pa vokorim nasādātu sātā, tū viņ dareitu, kai skraideitu pa teātrim i koncertim. Varbyut, ka tai ari nabyutu, bet kotrā ziņā Reigā nūteik daudz kas taids, kuo maņ cīši grybātūs. Bet maņ dorba ritms ir taids nažieleigs, i pat ja kuodreiz ari Rēzeknē kaids ībrauc, nūteik kaids lobs koncerts, voi izruode, bīži viņ pat nav laika apmeklēt. Pādejais, kas pi myusu beja, tys beja Muzeju naktī, cīši patyka, Jezus Sirds katedrālē,  Latvijas Radio kors un orkestris Sinfonieta Rīga ar „Litaneju”. Taids breineigs vacūs, senatneigūs katuoliskūs dzīduojumu sabolsojums ar jaunū, myusdīneigū! Prūtams, daudz kas maineisīs, kod Rēzeknē izceļs jaunū koncertzalu.
Bet tys muns dīnys ritms ir taids vairuok pīskaņuots īkšejim ritmim. Pa dīnu dorbs, vokorā otkon pi dorba, klausūs radeju „Klasika”, svātdinē nu reita bazneica. Maņ pateik svātdīnis reiti, piļsāta mīreiga, klusa, cylvākus moz radz, taids mīrs! Piec tam tu ej nu sovys bazneicenis i, tai kai šūreit, radzu, pareizticeigūs bazneicā zvoni suoc skaniet, i es radzu, tys zvaneituojs tūrnī ar taidu dīvbejeibu pasaklona pret austrumim i suoc zvaneit! Taids mīrs i pacyluojums, naz voi tys byutu īspiejams kaidā lelā piļsātā. Ja tuo nabyutu, tod cīši kaut kuo pītryuktu.

Pyrms tam Jius dzeivuojot Daugovpilī. Kura vīta sirdij tyvuoka?
Sirdij tyvuoka Rēzekne, bez šaubu. Daugovpiļs beja kai taids starppūsms storp Reigu un Rēzekni. Bet tys beja arī taids cīši darbeigs laiks, tod beja ari Atmūdys laiks. Es suoču struoduot Daugovpiļs teatrī pošūs ituo teatra pyrmsuokumūs, tūlaik jau kūpā ar tūpūšīm akterim gatavuojom taidus uzvadumus par Latgolys viesturi – Franča Trasuna jubilejai, Latgolys Dzīšmu svātkim. Tys beja laiks, kod tika uzjimta filma „Cylvāka bārns”. Es tūlaik jau struoduoju Daugovpiļs dūmē, interesanti, ka Daugovpiļs i Rēzeknis dūmis paleidzeja izpierkt tū filmu nu Moskovys. Kuodreiz jau vysys filmys, kas tyka uzjimtys Reigys Kinostudejā, pīderieja Moskovai. Tod kūpā Daugovpiļs pagaidu vaļde un Rēzeknis dūme tū filmu izpierka.
Un tod mes ar dūmubīdrim nūlēmem, ka juotaisa vysys Latgolys avīze. Apvīnuojūt Daugovpiļs rajona avīzi Avangards i Daugovpiļs piļsātys latvīšu avīzi, topa „Latgales Laiks”, kas tikkū 23. majā nūsvinieja 20 godu jubileju nu pirmuo numura izīšonys. Es tī nūstruoduoju 11 godus, beju golvonuo redaktore.

Tei dorbuošonuos atmūdas laikā beja ar dūmu par breivu Latveju, voi tys nūtyka pats par sevi?
Tūlaik beja taida sajiusmeiba, tei gon beja lela. Lykuos, ka vyss ir jauns, naradzāts, nabejs. Zynomā mārā beja lela eiforeja. Prūtams arī tys laiks sakryta ar jauneibu, kod nikas nabeja par gryutu. Kotrā ziņā tū vysu beja vīgluok pījimt nakai vacim. Bet varbyut arī tod myusim daudz kas paguoja gar acim, mes daudz kū napamanejom. Tī vacī taišni pamaneja, bet jūs jau nivīns nasaklauseja. Kaut vai ar tū pošu zemis reformu – nazyn voi iz reizi vajadzēja zemi atdūt vysim, ari tim, kuri poši navar tū apstruoduot, vajadzieja tūmār saglobuot ari kaut kaidu kooperativū saimnīkuošonu, lai nabyutu tai, ka tei zeme, kas ir pīrūbežā, nateik apstruoduota, ka aizaug, par tū maņ suop sirds.

Kaida ir situaceja tagad Latgolys kulturai un volūdai?
Taida divejaida situaceja. Nu vīnys pusis tei ir labvieleiguoka, nakai bejuse vysūs itamūs 20 godus, jo tagad teik vairuok pīvārsta uzmaneiba un attīksme ir labvieleiguoka. Ir augstškolys – gon Rēzeknis Augstškola, gon Daugovpiļs Universitate, kur pasnīdzieji un ari studenti, kas latgalīšu volūdu muocuos un pietej, teik izdūtys gruomotys latgaliski. Bet ir ari ūtra puse. 1. junī Viļakā atzeimuojom 100 godu jubileju latgalīšu izcylajam zynuotnīkam Mikeļam Bukšam. Pasarunuoju ar vīnu škoļneicu, kura uzvarieja eseju konkursā par Mikeli Bukšu. Izaruoda, ka jei par latgaliskū ir navys školā īsamuociejuse, bet gon pašmuoceibys ceļā uzzynuojuse, ari par Mikeli Bukšu. I tei ir Latgolys škola! Voi tys nav absurds?! Ir tik daudz jau nūkaviets, ka dīz voi tāņ var atgiut tik vīgli. Ilgu laiku tai uzskateits, ka tei nav pylntīseiga volūda, ka tei ir taida nūnycynuojama izlūksne, bez kurys var arī iztikt. Nu, prūtams, ka ari tamā pošā Izgleiteibys ministrejā ir leidzeiga nūstuoja. Labi, tagad ir Latgolys Radeja, bet tū navar eisti saukt par radeju, kurai nav sovu autorraidejumu, nav arī sovu ziņu raidejumu. Bet jim tryukst darbinīku, tryukst leidzekļu, lai taidus gatavuotu. Leidzeigi ir ari  televizejā, vīneigi es cenšūs vysus cylvākus mudynuot, rūsynuot, lai jī intervejuos drūši runoj latgaliski.

Tod tei ir voi nav volūda?
Ir Lykums par vaļsts volūdu, kurā īraksteits, ka Latvejis vaļsts uzajam ryupis par latgalīšu rokstu volūdu kai par latvīšu vaļsts volūdys viesturiskū paveidu. Tys tai ir nūformuleits. Par tū voi tei ir, voi nav atsevišķa baltu volūda, ir dažaidi volūdnīku pietejumi. Cyti uzskota, ka nav, cyti uzskota, ka tūmār tei ir latvīšu volūdys pats seņuokais paveids, nu kuo jei ir atsateistiejusēs. Prūtams, ja latvīšu tautai nabyutu bejuse tei īpatnejuo viesture, ka tuos divejis tautys dalis kotra sovā Daugovys krostā atsateistiejuos dažaidūs viesturiskajūs apstuokļūs i dažaidu kulturys civilizaceju ītekmē, kas tū lai zyn, kaida tūlaik byutu bejuse latvīšu vaļsts volūda?! Varbyut, ka tod tei byutu tykuse veiduota iz augšzemnīku izlūkšņu pamata. Tamā pošā laikā, čehu un slovāku volūdys pat daudz mozuok atsaškir sovā storpā, kai latvīšu un latgalīšu volūda, bet juos kotra ir sova volūda, kotra sovai vaļstei. Vyspuor, kas ir volūda? Tys gondreiž ir zinamā mārā politisks jiedzīņs.
Bet ir ari tai, ka cīši gryuši, pat naīspiejami mehaniski puorlikt  dzejūļus nu latvīšu volūdys latgaliski i ūtraižuok. Tod ir vajadzeigs atdzejuot. Bīži viņ soka, ka tod jau ari tīseibys pīpraseis tāmnīku dialekts voi venteni. Lai jau byutu, bet jim nav normeitys rokstu volūdys, bet latgalīšu volūdai ir.

Kū dareit, lai uzlobuotu kulturys stuovūkli?
Tys tikai tod byus, ja poši cilvāki tū gribēs, ja poši jaunīši, ja školuotuoji tū školuos gribēs. Navar tai uzspīst, pīmāram, Kulturys ministreja navar pavielēt, lai izdūtu gruomotys latgaliski. Tys ir pats spieceiguokais arguments, iz kū var pasaļaut, ka ir taida dīzgon nūzeimeiga daļa jaunīšu, kas itū volūdu i kulturu atbolsta. Jī ir bejuši leluoki latgalīšu aizstuovi, na kai videjuo paaudze, kas ir izauguse taidā kai dualismā.

Bet daļa jaunūs namuok runuot i pat nasaprūt.
Jī namuok raksteit, leluokuo daļa. Runuot jau kaut kai muok, bet tod ari juovuica. Es gon tū atbolstu, ka itū volūdys paveidu byutu juomuoca školā un jebkurā školā, na tikai Latgolā. Kaut kaida nūjāga par tū byutu juodūd ari cytur Latvijā. Vysu školu gruomotuos byutu juobyut gon latgalīšu literaturys spylgtuokajim paraugim, gon arī volūdys kaut kaidim pamatim. Vīnkuorši ir tai, ka pret itū da šam ir bejuse cīši nanūpītna attīksme, varbyut taida arī pat politiski nūlīdzūša attīksme.

Intervejis ūtruo daļa reitu.

Ar Annu Rancāni sasarunuoja Maija Zepa /Interveja gatavieta „Katuoļu kalenderam” 2013. godam/

Karteņā – Anna Rancāne sova jaunuokuo dzejūļu kruojuma prezentacejis svātkūs, foto nu LaKuGys arhiva

Roksts sagataveits projekta “Latgalīšu rokstu volūdys vosorys seminars “Roksti!”” laikā ar Vaļsts Kulturkapitala fonda Latgolys Kulturys programys i Kulturys ministrejis atbolstu.

Print Friendly, PDF & Email