Teiksma par Preilim

Teiksma par Preilim

Šys laiks ir ļūti sens. Nūstuosti par tū ir pazuduši nu ļaužu atmiņom, kai pazyud mygla agrā vosorys reitā. Saule ir izlākuse, i palākais škidrauts klusi izierst. Nivīns vaira narunoj tamā volūdā, kū runoj zvieri i putyni, i pat pļovu pučis tveiceigā nūvakarē, i nivīns vaira nadzīd tuos dzīsmis, kas kuodreiz vareni atskanēja puori trejim nūvodim. Tikai puors teiksmu ir sasaglobuojušs. Ka uzmaneigi īsaklausa, var dzierdēt, kai strauta iudini, izplyuzdami nu tymsuos pazemis, stuosta par tī nūgrymušom pilim i duorgumim, kai leluos eglis šolkuodamys puorstuosta sovom atvasem, kū pošys sendīnuos dzierdiejušs.

I lyuk, kū tuos stuosta: „Kaidu dīnu Kurtoša piļskolna vaļdnīks sovam dālam, stoltam i izneseigam jaunekļam, teice: „Muns dāls, myusu zeme ir pylna ļaužu. Vysapleik Rušonys i Kurtošys azarim, kai ari vyss Rušys lobais krosts ir cīši apdzeivuots. Vītys vaira nav nimoz. Tuodeļ, es tev, dāls, gribieju kū lyugt. Pulcynoj jaunus, spieceigus puišus i veirus, sīvys i meitys, i dūdatīs ceļt jaunys muojis. Dīvs par mani apsažāluoja i syuteja sapynu paguojušajā naktī, ka tev, Gunti, juosadūd iz zīmelim, leidz sasnīgsi kaidu upi, i tai juosekoj, leidz cikom atrūni gona lobu vītu. Ceļ tī jaunu pili i nes tuos vuordu pasaulī!”

Tū dzieržūt, vaļdnīka dāls nūskuma. Gauži nasagribēja jam pamest dzymtuos vītys i dūtīs paceli.

Izguojs nu piļs, jis devēs pi zyrgu aplūkim, kur pi juo tyuleit pīrikšuoja varans meļņs ar zvaigzni pīrē. Guntis nūgluosteja kumeļa golvu i nūsapyute. Tok tāva grybai naklauseit navarēja, i piedeigi Guntis sagluoja meļni i devēs pi Rušonys azara. Tī atstuojs zyrgu, Guntis palyudze laivinīku nūvest jū iz Upursolu.

Seiki viļneiši puorskrēja azara viersmu, airim miercūtīs iudinī, i Guntis klusādams raudzejuos iz pabrongū solu, kas lānom tyvuojās. Puors reižu jis jau beja bejs šamā solā, i beja teikami atsaminēt tū rāmū Dīva kluotbuytni, kas šeit beja jiutama.

Dūmu pavedīņs puortryuka, kod viļņi sakustynuoja tumšū kūku atspulgu iudinī i, klusi šnirkstādama smiļktīs, laiva pīstuoja Upursolys krostā.

Iz solys beja kluss, beja dzieržami tikai meža putineņi, i viejs ik pa laiceņam atnese nu cītzemis suņu rejis i bārnu klaigys, kai ari dyumu smaržu. Naktīs, kai daži stuosteja, azara solom vysapleik varēja maneit guņs, i tūs skaits asūt juo lels.

Tāvam beja taisneiba. Cylvāku šeit teišom beja puorok daudz. Taču pamest jau īkūptuos muojis i dūtīs svešumā… I golu golā ite jau izsenis beja dzeivuojuši jūs tāvi i tāvu tāvi…

Ir juobyut kaidai cytai izejai… Zemis vysapleik tak ir daudz, nedeļom var juot zyrga mugorā i nasastapt nivīnys dzeivys dvēselis.

Tai dūmuodams, Guntis devēs cauri kūkim iz solys vidīni. Tī, jis zynuoja, juobyut vaidelūtei, kam papraseit padūma.

Solys vydā, nalelā laukumā, atsaroda lels akmiņs ar plokonu viersu. Tys beja Upurakmiņs. Guntis tū cīši nūpieteja. Lai gon jis tū beja skatejs vairuokys reizis, aizviņ vēļ sirds juta sovaidys treisys, kod acs skateja zeimem kluotū, tymsū akmini, kas palyka solts, pat vyskorstuokajūs saulis storūs.

Aizaruovs Guntis pat namaneja, ka pi juo pīnuok kaida vaca sīvīte greznuos drēbēs. Tikai tod, kod jei padeve lobdīnu, Guntis izaruove kai nu dziļa mīga. Jis sasasveicynuoja ar vaidelūti i izteice jai sovu vajadzeibu. Vaidelūte pamuoja i devēs piec molkys.

Piec eisa breiža guņs jau lauzeja sausūs zorus. Vaidelūte vēļ izlyka viersā Gunta nastū zīdu i, kod līsmys beja pīsajāmušs spākā, lyukuoja nūteikt dīvu vielmi piec dyumu stoba. Tys taisns pasacēle nu guņskura tīši debesīs.

„Dīva gryba ir skaidra. Tev juoklausa tāva padūms i juosadūd meklēt jaunys zems. Dīvs tev byus lobvieleigs.” Tik eisa beja šei ziņa, bet Guntis jutuos tai, it kai vasalu myužeibu pārkiuņa duordūs jam byutu skaniejs Dīva luosts. Pamest dzymtuos muojis, tāvu, muoti, lai dūtūs svešumā i mieginuotu vysu izceļt nu jauna, nu jauna īreikuot teirumus!

Smogu sirdi Guntis devēs atpakaļ pi tāva i dareja jam zynomu dīvu lāmumu.

I tai mieness paspieja izaugt i sadiļt, īkams jī devēs ceļā.

Daudz juo daudz ļaužu beja iznuokušs jūs pavadeit ceļā. Ni vīnai viņ muotei vajadzēja nūslauceit osorys, kod jei redzēja sovu dālu voi meitu pūšamīs paceli, i tai pat bāduojuos ari prūmguojieji, kaut gon ni mozums beja taidu cylvāku, kas dzymtuos zems atstuoja ar vīglu sirdi. Jī puorsvorā beja nabogu ļaužu, kas nabeja variejuši še īsadzeivuot, i tai vīnam neikuļuoja lūpi, cytam otkon līsa zems beja truopiejusēs. Svešā zemē jī gribēja rast tū laimi, kaidu nabeja roduši šeitan.

Draudze devēs ceļā. Lāni jī guoja jiudzi piec jiudzis, bet tys beja tuodeļ, ka jī vede leidza lūpus, kas nabeja roduši uotri īt.

Dīna jau gouja iz beigom. Jī beja atstuojuši tāva muojis lobu gobolu aizmugurē i tagad sūļuoja pa kaidu mežu, kur zaļajuos syunuos tik tikkū samonami leikumuoja taceņa. Skali sasarunuodami i breižim uzdzīduodami, ļauds apsastuoja kaidā pļaveņā, lai īreikuotu naktsmuojis. Guntis breinejuos par sovu draudzi. Tie nakurnādama spieja pacīst vysys ceļa gryuteibys i pat saglobout lobu pruotu. Pat muotis ar bārnim, nu kurim dažs lobs vēļ beja pavysam mozs, turējuos itin braši i pat puorspieja dažu lobu veiru iztureibā.

Vysapleik nūmetnei izavītuoja sorgi, ari Guntis, kurs pīkryta sorguot, juo zynuoja, ka taipat šūnakt naspēs aizmigt. Nūsamets zemē, jis lyukuojās guņskura līsmēs, pyulādamīs tī saskateit kaidu dīvu zeimi, kas līcynuotu, ka dīvi ir tepat i nav jūs aizmiersuši. Tajā breidī kaut kur tuolumā suoce gauduot vylks. „Dīva suņi gaudoj,” īsarunuoja kaids blokus asūšs sorgs, „tī šūnakt mysus pasorguos nu vysaidim mūšķim.”

Nivīns vairuok nikuo nateice, laikam baidejuos ar sovom runom pīvylynuot kaidu apleik kleistūšu goru.

Guntis uzgrīze muguru gunim, i lyukuojuos iz prīšku, tymsā. Piec kaida laika jam suoce liktīs, ka radz tī kaut kū kustamēs. It kai kaids vāzātu spuornus, kustynuotu rūkys i kuojis. Tymsa, ruodīs, nirbēja. „Tī drūši vīņ ir jūdi,” īsašuove pruotā Guntim. Kaidu breidi jis vāruoja šū naporostū paruodeibu, tod, nūliems, ka jūdi jūs naapdraud, atsalaide guļus i, raudzeidamīs zvaigznēs, mieginuoja atsaukt atmiņā tū dīnu, kod vaidelūte atkluoja jam dīvu grybu: „Dūdīs iz zīmelim leidz upei. Nakšaura ir tuos vuords. Sekoj tai iz rītim, leidz īraudzeisi divus pakolnus natuoli vīnu nu ūtra. Apsamet ar sovu draudzi iz tim i ceļ pili. Šī pakolni ir svieteiti. Tuodeļ tovu ļaužu skaits uotri pīaugs i tim byus svieteiba vysuos gaituos. Lic, lai tovi ļauds izceļ svietneicu, kur pasateikt dīvim. I saucit sevi par preilim – pīnuociejim. Dibinojit cīmu, kū sauks par Preilim, i Nakšauru puordievejit par Preiļupi. Šis cīms nikod naizneiks i izaugs par skaistu piļsātu. I nesit tuos vuordu gūdam pasaulī!”” Te viejs nūryma i eglis puortrauce sovu stuostu.

Autore: Laura Rancāne
Karteņa: LaKuGys arhivs

Print Friendly, PDF & Email

Kalenders

Jun
20
Cat
15:00 Etnografejis izstuodis “Atpakaļ ... @ Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejs
Etnografejis izstuodis “Atpakaļ ... @ Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejs
Jun 20 @ 15:00 – 16:30
20. junī 15.00 stuņdēs Daugovpiļs Nūvodpietnīceibys i muokslys muzejā tiks atkluota etnografejis izstuode nu muzeja kruojuma “Atpakaļ mājās”. Izstuodē eksponāti autentiski prīškmati, kas tyka lītuoti 20. g. s. pyrmajā pusē – dorbareiki, sadzeivis prīškmati. Etnografejis[...]