Latgalīši i etniskī stereotipi: suokūtniejs īskots

Latgalīši i etniskī stereotipi: suokūtniejs īskots

Vairuokus godus itūs ryndu autore ir pietejuse latvīšu etniskūs stereotipus. Sovys tautys raksturuošonai (autostereotipam) vysūs Latvejis viesturiski etnografiskajūs apgobolūs i Reigā uzrunuotī latvīši izmontuoja vairuok nakai 80 apzeimiejumus, bet dažkuort atzeimēja, ka konkreta īzeime – golvonūkuort religiozitate, vīsmīleiba, atvierteiba – vysvairuok atsatīc iz latgalīšim. Bet kai sevi raksturoj poši latgalīši? Atbiļde iz itū vaicuojumu maklāta gon godsymtu vacuos gazetuos, gon myusu dīnu lauka pietejumūs intervietūs latgalīšu atbiļdēs.

Pyrms symts godim
20. godu symta suokumā Latgolys latvīšu vidē suocēs sevis apsazynuošona, identitatis konstruiešonys process ar tam kluotasūšu autostereotipu izveidi. Līceibys par latgalīšu izceļsmis goreiguos elitis mieginuojumim raiseit sovūs tautīšūs etniskuos pīdereibys jiutys snādz tuo laika presis izdavumi “Auseklis”, “Sākla”, “Drywa” i „Gaisma”. Gazetu izdeviejus, eipaši F. Trasunu, fascinēja ar tautys atmūdu saisteitī nūtykumi Baļtejis provincēs, daudzī augšzemnīku dialekta latgalīšu izlūksnēs da šam nazynomī vuordi i frazis beja puornasti nu attīceiguo laika “baļtīšu” presē sasastūpomuos retorikys iz Pīterpilī izdūtajom Latgolys latvīšim adresātojam gazetom, caur kurom tyka sāta “gaismošanas sākla myusu solōs”, apkaruota “kōrklu poliaceiba” i apsazynuotys „700 gadu ilgās apspiestības” sekys. “Baļtīši” tūbreid beja pīmārs vitebskīšim, kas dzeivuoja “pa tymsu, kai maisâ” (Auseklis. 1906. Nr.1, 1. lpp.).

Nadaudz ironizejūt par Krīvejis imperejis administrativuo aparata puorstuovu negativū attīksmi, presē losoms itaids Vitebskys latvīšu pošraksturojums: “Mums ir trejs lelas wainias: pyrmkort, mes asam zemniku tauta, tad mes asam ne kriwi, bet nazkaidi tur latwiši, “cyttautiši”, un beigôs myusus kristeja katoliu ticibâ.” (Drywa. 1912. Nr. 126, 2.lpp.) Gazetu slejuos bīži atkuortuots apgalvojums, ka “myusu tauta ir mozturigu zemniku (..)”(Auseklis. 1906. Nr.1, 1.lpp.), “oroju tauta, zemniku cilts, zemes strodniki” (Drywa. 1911. Nr.94, 1., 2.lpp.), kas “ar vysu sirdi keras pi zemes, miloj ju vairok na kai ku cytu” (Auseklis. 1906. Nr.1, 3.lpp.), i uzsvārts, ka “ticiba un tykumiga dzeive ir vyslelokais cylveka monts un kai mums latvišim, – vinigais” (Auseklis. 1906. Nr.1, 1.lpp.). Runojūt par volūdu, teik uzsvārts, ka “myusu latwìšu woluda ir wina nu pašas Reigas leidz Ludzai; myusus sadola tikai sowaida izruna (izlùksnes)” (Drywa. 1908. Nr.1, 2.lpp.). “Vitebskeiši” runojūt “Latgalijas Latwišu volūdā” (Gaisma. 1905. Nr.2, 1.lpp.), i vēļ teik pīmynāts, ka “dzeivā runā ar Wydzemniku mes wel waram sasarunōt, bet rokstūs un grōmotōs tys nav spiejams” (Drywa. 1908. Nr.1, 2.lpp.).

DRYWA
Fragments nu “Drywys” pyrmuos lopys

Ar Latgolys latvīšu zemnīku gryutajim ekonomiskajim i socialajim apstuoklim, kai ari zamū izgleiteibys leimeni, par kū peļneitus puormatumus sajam Krīvejis imperejis administrativais aparats i vītejuo pūļu muižnīceiba, presē teik skaidruoti, vītom pat attaisnuoti, daži tymā breidī latgalīšim pīdarūši natykumi, taidi kai:

1) nasatikšona – “Un kaids breinums, ka leidzá tryukumam un gora timsibai latwišu solas apmeklej nasaticiba un nazkaidi liaunumi, jo myusu táwi soka, ka pi tukšas siles wysas cyukas rejas.” (Drywa. 1908. Nr. 3, 1.lpp.)

2) puormiereiga alkohola lītuošona – “Myusu zemnika – latwiša dzeive pi pròta tymsuma, pi lelos nabadzibas palykuse tik šaura, ka jis cyta celia i naredz i nazyna, kai tik nu sowas apkritušòs ustobas leidz krùgam un nu krùga leidz tai pašai ustobai, kur izbyruši lugi, nuwòrguse sìwa un bodá mérst bárni.” (Drywa. 1908. Nr. 5, 1.lpp.)

Pyrma nazcik godu
Paguojs vairuok kai godsymts. Latvejā mainejušuos polityskuos varys i vaļsts īkuortys, nu publiskuos telpys izspīsta latgalīšu rokstu volūda, kas sovys pozicejis atgiust lānom, bet, nasaraugūt iz tū, daudzys 20. godu symta suokumā radeituo latgalīšu autostereotipa īzeimis ir sasagluobuojušs. Tū aplīcynoj autoris veiktuo lauka pietejuma (2004.–2007.g. bejušajūs Bolvu, Ludzys, Kruoslovys i Daugovpiļs raj.) dati.

Uzrunuotūs latgalīšu prīškstotus par sovu etnografiskū grupu vīnuoja treis jūmys:

latgalīšu volūda (ite i tuoļuok izmontuošu itū, respondentu snīgtū, apzeimiejumu), katuoļticeiba i puorlīceiba par nataisneigu izaturiešonu pret sevi. Par leluokajom cylvāka vierteibom minēja saimi, zemi i ticeibu.

Latgalīšu volūda. Respondenti minēja, ka saimē, ar vacuokim ci sovstarpeji runoj latgaliski, latgalīšu volūdā, atzeimejūt, ka jūs runuotuo latgalīšu volūda “nav teira”, “nav pareiza”, ir “lauzta”. Kai latgalīšu volūdys lobskaneibys i pareizeibys etalons sarunuos mynāta Aulejis, Rēzeknis pusis i citvīt runuotuo. “Mēs te [Krāslavas pusē – I.B.] runājam latgaliski. Pie mums te latgaliešu valoda ir tāda ne visai tīra. Kā mēs paši runājam, – ne visai tāda skaista. Dēls mācījās Jaunaglonā, vot, tur ir skaista latgaliešu valoda.” Intervejuos dažkuort sadzierdamys ulmaņlaiku i padūmu varys godūs uzturātuos unifikacejis sekys, kas izapauž latgalīšu volūdys nūlīgšonā – nav vārts vuiceitīs, itei prasme tikai maitoj bārnim dzeivi i tml. Intervejis fragments: “Ar bērniem es runāju latviešu valodā. Ar saviem vecākiem mājās latgaliski runājām. Nu starp sevīm. (..) Mazie bērni nezina latgaliešu valodu. Kāpēc nezin? Negribas viņu kropļot, saproti? Ja runāšu latgaliski, viņš aizies uz skolu un kādu nelabu vārdu izteiks, saproti? Smiesies [par viņu – I.B.].”

“Katrs kārtīgs cilvēks Latgalē ir ticīgs” – apgolvuoja kaids katuoļticeigais respondents Ludzys pusē. Katuoļticeibys nūzeimi respondentu pašidentifikacejā aplīcynoj ari cytu Latgolā intervātū cylvāku snīgtī latgalīšu raksturuojumi – asam katuoli, asam ticeigi. “Te [Krāslavas pusē – I.B.] mēs visi latgalieši bijām. Katoļu ticības cilvēki. Visas “babas” i “prababas” – katoļi visi [bijām].” Saimis godskuortu īražu kalendarā nūzeimeigys Rūmys katuoļu bazneicys svietejamuos svātku dīnys, aktuali ari tuos nūteiktī gavieni. Lai gon puors jaunuokuos paaudzis puorstuovi atzyna, ka vēļ tikai formulej sovu attīksmi pret katuoļticeibu, tūmār jī nanūlīdz tuos nūzeimi latgalīšu pašidentifikacejā. “[Savā attieksmē pret katoļu baznīcu – I.B.] es arī neesmu tipisks latgalietis. Mana māmiņa ir ļoti ticīga, ļoti ticīga. Līdz ar to man nācies savā dzīvē nedaudz pārdomāt tās lietas.”

Ekspedicejis nurise
Ekspedicejis nūrise.

Respondentu stuostejumūs vīnuojūšs beja kluotasūšais aizvainuojuma moments. 20. godu symta storpkaru periodā suocīs, tys aktuals jūprūjom. Intervejuos pīmāri itai situacejai maklāti dažaidūs Latvejis 20. godu symta viesturis pūsmūs fiksejamā vaļsts i cytu nūvodu latvīšu attīksmē pret latgalīšim:

1) storpkaru periodā: “[Citu novadu latvieši – I.B.] neieredz latgaliešus. Gadsimta sākumā – te [bija] maz zemes, lielas ģimenes, cilvēki – nabadzīgāki”;

2) padūmu varys godūs: “Tomēr [atpalicība] nepazūd nekur. Viņa [no poļu laikiem – I.B.] aiziet arī uz tagadējiem laikiem. Nu un visas padomju dotācijas!? Paskatieties! Visas padomju dotācijas padomju laikā gāja līdz Jēkabpilij!”;

3) piec Latvejis vaļstiskuos naatkareibys atgiušonys: “Man mazliet kauns par savu Latvijas nāciju, jo valsts latgaliešus lielā mērā, man liekas, tomēr abižojusi. (..) Es to izjūtu tādējādi, ka skolās latgaliešu valodu nemāca. Mani nemācīja.”

Lauki aizaug, cīmi vīns piec ūtra zyud nu kartis, deļtuo, ka vacī izmierst, jaunī nūsadzer – vysai aktuali temati Latgolā satyktūs ļaužu repertuarā. Dzeršonys pūsts i bezdorbs īt rūku rūkā. Izeja nu ituo riņča, taipat kai 20. godu symta suokumā, atrosta emigracejā. I tī bolsi, kas suokūtneji itū paruodeibu nūsūdeja, pīklust.

Latgalīšus raksturoj ari lobys „izasisšonys” spiejis, jūs prioritāte – bārnu izgleiteiba. Tok itū aktualitati pavoda ari ryupis par īspieju pazaudēt tūs, kas mierki sasnīguši. Puorpūļuošonys drauds jau seņ kai zuds, tok izgleiteibu īgivušī latgalīši zaudejūt sovys saknis, aizmierstūt vītu, nu kurīnis nuokuši i kas jim davuse tik daudz.

Bet, nasaraugūt na iz kū, latgalīši asūt jautri, atvārti i vīsmīleigi. Dzīd gon bazneicā i pi ceļa molu krystim majā, gon saimis gūdūs i plašuokūs pasuokumūs. Muzyka svareiga vysom paaudzem. Tei skanēja gon storpkaru periodā īcīneitajuos večerinkuos muzikantu izpiļdejumā, kas instrumentu (ceitars, vijūle, ermonikys i c.) spieli apgiva poši, gon myusdīnu rokfestivalūs i šlagermuzykys pasuokumūs.

***

Olūti i roksta apjūms ļaun snēgt viņ nalelu īskotu latgalīšu pošuztverē, kura ir kompleksi pietejama jūma. Juocer, ka kaidu tys īdvasmuos izrūteit pīdurknis i dareit.

 

Roksta autore: Ilze Boldāne

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars