Roksta autors: Juoņs Pļovyskačs

Latgolys viesturē spylgtys lopys pusis ar sovu dorbu ir īrakstejs pūļu muižnīks Kazimirs Buinickis. Dzims 1788. godā i nūdzeivuojs gondreiž symts godu (leidz 1878. godam), Buinickis Latgolys i vysys Latvejis viesturē ir vīns nu spylgtuokajim kulturys darbinīkim. Latvejis viesturis i kulturys pieteišonā, nūtykumi Latgolā naratai teik pīmiersti, deļtam Buinicka nūpalni vēļ jūprūjom gaida sovu piļneigū atzeišonu.

Buinicki vaļdeja Dagdā, kuodreizejuos senejuos grafu dzymtys Hilzenu eipašumūs. Dagda izsenis beja jezuitu centrs, bet Hilzenu dzymta beja atstuojuse lelu, plašu biblioteku i arhivu. Jaunajam Buinickim tys vyss deve īskotu vītējūs cylvāku dzeivē i jūs viesturē. Sovys zynuošonys jis papyldynuoja ari Daugovpils jezuitu školā, kur nūdybynuoja draudzeibu ar grafa Plātera dālim Odumu i Jezupu.

Buinickis aktivi īzastuoja par dzymtbyuošonys atceļšonu Latgolā. Nu viesturis zynoms, ka Latvejis teritorejā dzymtbyuošonu atcēle deveņpadsmituo godu symta suokumā (Kūrzemē 1818. godā, bet Vidzemē 1819. godā). Sovukuort Latgolys zemnīkim vajadzēja gaideit vēļ 40 godus – leidz 1861. godam, kod kūpā ar Krīveju dzymtbyušona tyka atcalta ari Latgolā. Var saceit, ka puorejā Latvejā pa tū laiku spēja izaugt  saleidzynūši breiva paaudze. Dzymtbyuošonys atceļšonys process i tuo sekys cīši interesēja Buinicki, i jis devēs “komandiejumūs” iz puorejūs baļtīšu zemem, kur pieteja dzimtbyušonas atceļšonys sekys.

Kazimirs Buinickis (karteņa: pl.wikipedia.org)

Plašu īskotu Buinicka dorbā snādz pazeistamais Latgolys viesturis pietnīks Pīters Zeile sovā apjūmeigajā dorbā “Latgales Kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām” (LKC, 2006.). Kūpā ar cytim Latgolys mužnīkim – Plāterim, Borhim – Buinickis izveiduoja zemnīku stuovūkļa reformu komiseju, kas 1819. godā izstruoduoja zemnīku breivlaisšonys projektu, kurā Latgolys zemnīki teik apraksteiti, kai Dīva prīškā leidzvierteigi cytim cylvākim i pausta ideja par tū, ka zemnīku stuovūkļa uzlabošona jūs dorbu padareis ražeiguoku i samozynuos dumpinīciskuos nūskanis.

P. Zeile roksta, ka par gūdu komisejis izstruodotajam projektam 1820. godā Kruoslovā nūtics lels, svineigs pateiceibys dīvkolpuojums, kuru apmekliejuši daudzi zemnīki i muižnīki. Tūmār zemnīku breivlaisšona cytim Latgolys muižnīkim ruodīs kai jūs poziceju apdraudiejums, i projekta vierzeiba apsastuoj iz daudzim godim.

Buinicka laikā Latgolu puoršaļc ari Pūļu saceļšonuos, kurys laikā nūteik uzbrukumi cara armejis vīneibom. Saceļšonuos Buiņicka dzeivē īnas tragedeju – zemnīki, par kuru tīseibom jis aktivi ceinejuos, nūdadzynoj Dagdys muižys dzeivojamū āku, i guņsgrākā būjā īt Buinicka savuoktuo plašuo i vierteiguo biblioteka, kai ari arhivs. Pats Buinickis nūtykušū cīši puordzeivuoja, tūmār atzyna, ka zemnīku dusmys, kas tik nagaideitai beja vārsušuos pret jū, ir bejušas saprūtamys i līcynoj par tautā dzili ryugstūšū naapmīrynuoteibu i naidu pret juos stuovūkli.

Juopībylst, ka Latgolys muižnīki beja salasejuši lelys i nūzeimeigas bibliotekys, bet dīvamžāļ daudzys nu jom pīmeklēja biedeigs liktiņs. Izlaupeita tyka Varakļuonu Borha biblioteka, taipat zaudiejumi tyka nūdareiti Plāteru bibliotekai. Var tikai minēt, kaidi Latgolys kulturys i viesturis duorgumi ir zaudāti taidā ceļā.

Runojūt par Buinicki juopīmiņ juo literarais veikums. Sovuos gaituos pīradzātū jis aprakstejs apceriejumā “Inflanteja”, kas beja dūmuots Eiropys sabīdreibys īpazeistynuošonai ar Latgolys ļaudim i paražom. Sovukuort dorbā “Klejojumi pa mozim ceļim” (Wędrówka po małych drogach) Buinickis akcentej, ka Latgolys pamatīdzeivuotuoji ir latvīši i ka, nasaverūt iz tū, ka nūvods viesturis vātruos ir mātuots nu vīnys vaļsts leidz ūtrai, – eistū saimnīku dzeivis stuovūklis ir biedeigs i naatbilstūšs Eiropys leimeņam. Var saceit, ka Buinickis Latgolā dareja tū dorbu, ar kuru Latvejis viesturē pazeistams ir Garlībs Merķelis, tikai atšķireibā nu plaši zynomuo vuocīša jis ir mozuok pazeistams.

Gruomotys  “Priestera Jordāna atmiņas” vuoks (karteņa: apgads.alausa.org)

Buinickis aizaruove ari ar senatnis pieteišonu, kas vyspuor tūlaik beja taids muižnīku lauceņš. Latvejis senatnē pyrmūs zynuotniskūs pietejumus izdareja baltvuocīšu zynuotnīki, leidzeigi nūtyka ari Latgolā, kur agruokūs dīnu pieteišonā dorbuojuos puorpūļuotuos vuocu muižnīku dzymtys.

Kruoslovys Plāters sovā laikā beja atzeits par leluokū specialistu nūvoda arheologejā i sovā muižā beja savuocs īvāruojamu senejūs latgalīšu rūtu kolekceju, Borhs daudz nūsadorbuoja ar Jersikys piļskolna pieteišonu, bet Buinicki īvielēja par Viļnis arhelogejis komisejis lūcekli. Tagadejai Lītovys golvys piļsātai Buinickis ari paduovynuoja sovu senlītu kolekceju. Dīvamžāļ daudzi juo pietejumi par Latgolys senviesturi guoja būjā jau mynātuo guņsgrāka laikā.

Kūpā ar Plāterim Buinickis radeja sovu alamanahu (žurnalu) “Rubon”, kas snīdze tam laikam nabejušu īskotu Latgolys viesturē i kulturā. Žurnals periodiski izguoja nu 1842. leidz 1849. godam. Kūpumā izdavumam ir ostoni siejumi, kas veļteiti Latgolys viesturei i dobai. Izdavums īvārojams ari ar sovim kruošņajim attālim i ilustracejom. Materialus almanaham sagataveja Latgolys muižnīki, īskaitūt ari Varakļuonu grafu Borhu, kas sarakstejs vairuokus pietejumus gon par nūvoda viesturi, gon ari par Latgolys dobu. Borha reiceibā beja ratu jezuītu dokumentu kruojumi, deļtuo juo kruojumam saraksteitī dorbi ir lobs īskots Latgolys cylvāku dzeivē pyrms daydzim godu symtim. Borhs almanahā publicēja rokstu, kurā atsaver iz sovā reiceibā asūšu jezuītu draudžu apsekojumim 18. gs, suokumā, kurūs runuots par tū, ka Latgolā ir moz bazneicu i plašys teritorejis kluoj naizbrīnami pūri i meži. Tymūs jūprūjom dzeivoj poguoni, kas pīkūp sovaidys i senejis tradicejis, ritualus i pīlyudz daudzus dīvus.

Sūpluok originaldorbim izdavumā publicāti ari Eiropys dzejnīku i rakstnīku – Šillera, Gētis i c. – dorbu tulkuojumi. P. Zeile nūruoda, ka “Rubon” sovā laikā beja jauna pakuope Latgolys izpietē – daudzi materiali izdavumā pasaruodeja pyrmū reizi – par situaceju Latgolā pūļu–zvīdru kara laikā, par bazneicys draudžu darbeibu, par Inflantejas pilim i tūs viesturi, nūvoda arheologiskajom līcecibom i tt.

Buinickis ir autors na tikai zynuotniskim pietejumim, bet ari prozys dorbim. Vīns nu taidim ir “Prīstera Jordāna atmiņys”, kas pyrms dažim godim (LKC 2003.) tyka izdūts latvīšu volūdys tulkuojumā. “Prīstera Jordāna atmiņas” ir episks aproksts par 17. godu symta Latgolu i tyos cylvākim – pūļu ceiņom ar zvīdrim i nūvoda zemnīku dzeivi. Dorbā Buinickis aproksta ari “breivūs zemnīku” cīmatus, kurus izveiduojuši mežūs aizbāgušī, lai pasaglobuotu nu muižnīkim i muižu nūdevom. Itaidūs cīmūs vaļdejuši senču tykumi i paražys. Ļaudim bejušs sovi viersaiši i būri, jī gūduojuši vacūs dīvus i iz kūku saknem nūlykuši zīdūkļus. Dorbā viesteits ari par Zīmeļlatgolys muižom i apraksteits, kai juos izavārušs i cik gryuši puorvarami celi savīnuojušs vīnu apdzeivuotu vītu ar ūtru.

Latgolys kulturviesture var lepotīs ar daudzim īvāruojimim gora dorbinīkim – Trasunu, Kempu, Rancānu. Tūmār kotram struovuojumam ir ari sovs suokums. Par taidu Latgolys kontekstā uzskotams Buinickis, kurš, pats byudams pūļs, goreigi palyka par latgalīti i atstuoja sovus nūspīdums nūvoda viesturē i cylvākūs. Bejušuo Latvejis prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vizeitē Pūlejā reiz saceja, ka Buinickis ar sovu darbeibu panuoce tū, ka ir pīdereigs divejom tautom reizē – pūļim i lavīšim. Vairuok nakai symts godu piec Buinicka nuovis myusu aizdavums ir itū pīdereibu naaizmierst, partū ka tautai bez viesturis nav nuokūtnis.