Autore: Sanita Šakina, Kuorsovys vydsškola, 6.a klase

Ir tik gryuši bez tevis. Es ilgojūs ļūti, ļūti.

Bierneibys godi… Ka varātu atgrīzt laiku atpakaļ! Atmiņu komuļs ir sasatiņs tik lels! Bīži tū patynu atpakaļ i kavejūs atmiņōs. Syltys osorys nūrit pōr munim byudim…

Atcerūs, kai es, moza knīpa, typynōju tev leidza iz veikalu, lai paleidzātu atnest lelū sūmu ar pierkumim. Es nabeju lelōka par tū sūmu, partū tu saceji: „Leiņ īkšā sūmā, stīpšu tevi iz mōjōm”. Mes smiejomēs, i myusu smīkli skanēja pōri vysam rudzu laukam.

Tikai tān es saprūtu, cik tevi cīši mīlu. Vysod pīminiešu myusu kūpeigōs rūtalis syltajūs vosorys vokorūs, pastaigys korstajuos vosorys dīnōs, kod saule capynōja tik stypri, ka korstums lyka elpu cīt. Rudinī obi skatejomēs, kai viejā doncōja kūku lopys i pricōjomēs par krōšnim samtiņu i astru paklōjim. Zīmā ari nasiedējom mōjōs, bet vārōjom, kai virpuļōja snīga pōrslys i klausejomēs, kai sols kitynōja myusu byudus.

Na vīnu viņ reizi mes nu reita mūdomēs agrōk, lai kūpā varātu īt iz bārnu dōrzu kotru reizi pa cytu ceļu. Mani, mozu meitini, tu mudynōji īpazeit pasauli ap sevi. Tai es dzierdieju, ka kotru reizi putyni dzīd sovaižōk, ari kūki kotru reizi izaver sovaižōk.

Labi atcerūs, kai tu mani mōceji laseit i riekinōt. Skūlys gudreibu pamatus maņ paleidzēja īsamuoceit tāvs i mōte, a tu turpynōji itū dorbu. Imūt pastaigōs, mes vysod lasejom vysaidus uzrokstus, nūsaukumus… Par pareizi izlaseitim vōrdim tu maņ īdevi naudeņu, kū es varieju iztērēt, kai gribieju. Es beju cīši lapna, ka varieju nūpeļneit sovu naudeņu.

Atcerūs, kai vīnu reizi tu mani gribieji izjūkōt, kai filmā par Buratino, mes obeji stōdejom… naudu. Kam gon vēļ īītu prōtā taids jūks? Tikai tev. I es tūreiz beju laimeigōkais bārns pasaulī.

Tovōs ausīs es īčukstieju daudzi nūslāpumu i zynōju, ka pat tovs uzticamais draugs, gonu kranceits, nikod tūs naizzynos. Prūtams, bierneibā beja daudz mīļu cylvāku maņ blokus, bet sovys bādys i prīkus es varieju uzticēt tīši tev.

Dzeive turpynojās. Tu nikur napazudi… Tu tikai iz kaidu breidi esi nazkur pazuds nu munom acim. Tu vysod paliksi cīši saslāgts munā sirdī, atmiņōs…

Dīvamžāļ bīži ir tai, ka mes saprūtam i nūviertejam tū, kas mums ir, tikai tod, kod asam tū jau zaudiejuši. Mīlēsim cylvākus, kas ir mums apleik, saceisim vīns ūtram mīļus vōrdus, pasmaideisim pretimnōciejam. Tod jis pasmaideis ari myusim i pasaule paliks gaišōka.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums