Nu latgalīšu literaturys skreinis – Raiņa dzeja latgaliski
Gondreiž kotrs zyna kaidu dzejis ryndu nu Raiņa (Juoņa Plīkšāna) daiļradis latvīšu volūdā. Bet voi zini, ka Raiņs raksteja ari latgaliski?
Dzejūli „Sveicins latgališim” Raiņs saraksteja par gūdu gazetys „Jauno Straume” pyrmuo numera izīšonai 1921. godā. Dzejūļs „Munu jaunu dīnu zeme” tyka nūpublicāts 1911. goda 16. februara „Drywys” izdavumā. Itū dzejūli Raiņs atdzejuoja ari latvīšu volūdā. Puorejī dzejūli pyrma tyka pīraksteiti latvīšu volūdā i piec tam puorlikti iz latgalīšu i publicāti puorsvorā 1920., 1923. i 1924. godā latgalīšu presē.
Pīduovojam īsapazeit ar dažim Raiņa dzejūlim latgalīšu volūdā, saglobuota tuo laika ortografeja.
SVEICINS LATGALIŠIM
Jyus muni dorgi broli, latgalīši,
Mes otkon sasasnādzam rūku rūkos,
Kas škērti myužam dvesem mūku mūkōs,
Nu, šķēršļus laužūt, plyustam kūpā teiši.
Lai jauno straume – tei, kas kūpā voda!
Lai aiznest naida sorņus viņai veicas!
Lai jauko meila jaunu dzeivi roda!
Tai pornokūt nu svešnīceibas tōli,
Mēs svineibos un dorbūs byusim brōli.
ZEMNĪKS
Smagi zemnīka lānī sūli nūduņ,
Kad viņš dorbojās laukā syurūs svīdrūs,
Kad viņš atpyutā svātku dīnos staigoj,
Steigtīs nokūtnei pretim nav viņš radis,
Skots tam atpakaļ kleist aizvīn uz dryvom.
Cīti īaudzis stov viņš sovā zemē,
Lidūt najauzdams augstūs, zylūs gaisūs,
Spākus syukdams nu kryutim zemes motei
Teivais milzēņa bārns, tik lels un lempīgs,
Bet kad celsīs, viņš ar rūkom ločus plēss!
MEITINES DZĪSMA
Ak, lakstigola, nadzīdi
Pi muna lūga skumīgi,
Maņ reitu agri joceļās,
Sirds maņ kust nu žālobas,
Kai viņos leist un rimst un plyust.
Maņ reitu agri joceļās,
Maņ saules nav tymos ustobos,
Tur putekli, tur lampas kyup,
Tur lēni muna dzeive dryup,
Tur lēni, tai kai puļkstins syt,
Maņ valkās stundas sešpadsmit.
Tu šyuposīs vēļ saskaņās
Leidz reitam, kad man joceļās,
Tev berzē rītes rosas zalts,
Maņ vacais slūgs byus plačus valts –
Ak, lakstigola, nadzīdi
Pi muna lūga skumīgi.
MUNU JAUNU DINU ZEME
Munu jaunu dinu zeme,
Sen’ tewis naredzeju
Sapynūs tik tu man’ rodis,
Kad es guliu waliom acim.
Kad es guliu waliom acim,
Rukas atlaidis nu dorba.
Munu jaunu sap’nu zeme,
Kur ir wel tik skaiti sapinot?
Sylta saulē, agrūs zidūs
Klusums staigoj leidz ar smordu,
Klusums staigoj leidz ar smordu,
Wyda wad aiz rukom worgu.
Munu jaunu worgu zeme,
Woi tu wel tik skaista esi?
Wiglā myglā, maigā lejā
Aizmyguse princesīte,
Aizmyguse princesīte,
Kad tows mudynotojs atnoks?
Munu jaunu ryupiu zeme,
Gul’ wel atmatūs tew lauki?
Meži wel, kur wylkim skraidit,
Azari un staigi puri?
Azari un staigi puri
Saulei wertis, motus pynut.
Munu jaunu dunu zeme,
Gul’ wel zemnieks šaurā ežā,
Kojas karas kaimiņ-dalia?
Ku tu guli? Atsamusti,
Munu jaunu dinu zeme!
***
Towu jaunu dinu zeme
Ir jau caluses nu miga.
Eisti broli mudynoja,
Spere durwis, parkyuns ryuce,
Spere durwis, parkyuns ryuce,
„Nyu mes leidza isim brolim”.
PAVASARA DZĪSMA
Por zemi spēji dvāsma īt,
Zam dvāsmas puķes un zole zīd –
Vai namonot? Vai najedzīt?
Vējs vērpu vērpom smiltis dzan,
Nu brīsmas vacī stumbri staņ –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus skumji golvas karit.
Pa klajim laukim aukas kauc
Pi debešim malnus mokūņus jauc –
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Jyus traucekli tik barit.
Tad leits gož un kūkus per,
Kai aizslopus’ zeme dzer –
Vēļ namonot? Vēļ najedzīt?
Un debess dord un gaisi dund,
Un nyknos dusmos vātra skund –
Jyus namonot, Jyus najedzīt!
Jyus acis cīti dorat.
Nu dusmas mūstas – vyss pasauļs ors,
Dreiž zaļos zeme vīns vīnīgs dorzs –
Jyus namonot, jyus najēdzīt,
Jyus namonot, jyus najedzīt,
Bez jums mēs iztiksim taipat –
Jyus tikai vaidēt varat.
REITA VĒJI
Jyus, kas asat raudojuši,
Dzāsynojat korstos acs:
Dīsgon spylvyns os’ru lacs,
Ceļatēs, jau aust aiz mežim.
Mūdri bejat vysu nakti,
Vysas tymso slūga drausmas,
Vysas rupos varas šausmas
Jyus vysdziļok izbaudijat.
Slopynotas beja dūmu kvēles, –
Tūmār sirds jums naizmysa,
Tūmār dzērkstes naizdzysa,
Paglobet tos jaunam reitam.
Vāsi dvašoj reita vēji,
Augšā golvu! skaidri skotat,
Nūst nu placim sopes krotat,
Izraunit nu kryutim vaidus!
Lūceklim, kas ryusējuši
Bezdarbībā, laužat telpas,
Īdvašojat svaigas elpas
Pylnas izkoltušos plaušas!
Staipat nūterpušos dzeislas,
Pīsperat ar styngom kojom,
Lai kod dord pa vysom mojom,
Igni nūryuc gulatoji.
Atverit tad lūgus vaļā:
Vysur apkort skaidra tolē,
Jauna, zaļa gaisma bolej,
Reita rosa jau mirdz zolē.
Karteņa: balto-slavica.com
Rokstu sagataveja: LaKuGa, izmontojūt Olgys Senkānis rokstu „Raiņa dzejoļi latgaliešu valodā”, „Via Latgalica”, 2012. gods
