Rakstnīka gaitys Latvejis breivvaļsts laikā

Juoņs Klīdzējs ir vīns nu Latgolys i vysys Latvejis īvāruojamuokajim rakstnīkim, kurs sovūs dorbūs atainoj lelu ciļviecisku sirsneigumu apvīnuojumā ar praseigumu pret cylvāku. Juo slovanuokajā dorbā „Cilvēka bērns” (1956) latgaliskuo etnomentalitate izapauž kūšai, i, lai gon jis roksta navys latgalīšu volūdā, bet latvīšu literarajā volūdā, tūmār jis muok patīsi atainuot Latgolys i latgalīšu byuteibu, līk sajust pošam skaiteituojam ituo Latvejis nūvoda sviežnumu.

1914. goda 6. majā niulejuo Rēzeknis nūvoda Rikovys pogosta „Kurpnīkūs” Aleksandram i Virgīnai Klīdzējim pīdzyma vacuokais dāls Juoņs. Školys gaitys jis pavadeja Rēzeknis Vaļsts komercškolā i vāluok studēja Latvejis Universitatis Lauksaimnīceibys fakuļtatē, bet tryukuma deļ studejis napabeidze.

Pyrmuo publikaceja J. Klīdziejam beja jau 16 godu vacumā katuoļu jaunatnis žurnalā „Sauleite” (1931), kur publicēja juo dzejūli „Vēsture”. Jis suoce ar dzeju, bet ar laiku vaira pīsavērse prozai. Īeimūt literatūrā, jis kūpā ar sovu draugu rakstnīku Albertu Sprūdžu (1908–1944) atkluoja latgalīšu dvieseli, mentalitati i raksturu puorejai Latvejai.

 J. Klīdzēja dzejūls “Vēsture”.

Byudams students, Klīdzējs regulari publiciejs dažaidūs izdavumūs sovus stuostus, tāluojumus, dedzeigus publicistiskys rokstus i esejis, kas skuore filozofiska, etiska i estetiska rakstura problemys, saisteitys ar Latgolys situaceju Latvejis breivvaļstī.

Leluokuo daļa nu J. Klīdzēja dorbim topušs trymdā, bet ari Latvejis storpkaru periodā juo īguļdejums beja vārā jamams. Jis beja leidzstruodnīks laikrokstam „Jaunais Vōrds” pīlykumā „Literaturai un Mōkslai”, kai ari literarajā žurnalā „Straume”. 1937. godā jis kliva par Kulturys fonda laureatu literaturā. Treisdesmitajūs godūs J. Klīdzējam i cytim rakstnīkim beja juosasastūp ar nūraidūšu attīksmi i pat naidu nu latgalīšu sabīdreibys, partū ka jis publicēja sovus dorbus ari latvīšu literarajā volūdā. Pret latviskū reizem vērsēs kai pret koč kū svešu latgaliskajam, bet juojam vārā, ka Latgolys specifiskuos eipatneibys pietejamys, ceļamys gūdā, i taidā veidā tuos boguotynoj vysu latvīšu kulturu.

1939. godā J. Klīdzējs saraksteja sovu pyrmū romanu „Jaunieši”, kuru izdeve 1942. godā. Romans palyka par vīnu nu popularuokajim dorbim jaunuos paaudzis vydā i vāluok pīdzeivuoja vēļ pīcus izdavumus.

1940. goda junī Juoņs Klīdzējs pīsadaleja Latgolys Dzīšmu svātkūs. Vāluok jis ar aizkustynuojumu pīminēja itūs svātkus, partū ka tī veiduoja stypru kontrastu ar nuokūšuos dīnys nūtykumim, kod Reigā ībrauce Sorkonuos armejis tanki. Itymā pat godā, jiutūt izsyutejuma draudus, Zīmyssvātkūs jis i Emileja Svilāne apsaprecēja Suopu Dīvamuotis bazneicā.

Karteņa: klidzejs.kantinieki.lv

Napīdzeivuojs izsyutejumu, J. Klīdzējs vēļ vuocu okupacejis laikā 1943. godā beja avīzis „Daugavas Vēstnesis” redaktora vītys izpiļdeituojs. Itymā laikā izdavumā regulari publicējuos vysā Latvejā pazeistami rakstnīki, pīmāram, Aspazeja, K. Skalbe, Z. Maureņa i c.

Trymdys godi

Jau piec goda J. Klīdzējs kūpā ar sīvu devēs trymdā iz Vuoceju, kur obi tyka puorvītuotūs īdzeivuotuoju zonuos aba tai saucamajūs „dīpīšos” (barbarisms veiduojīs nu angliskuo apzeimiejuma „deported persons”(DP)). 1950. godā Klīdzēji devēs iz ASV, kur Kalifornejis universitātē Juoņs Klīdzējs dabuoja magistra gradu kliniskajā sociologejā. Vāluok jis struoduoja Kalifornejis jaunīšu tīsā i psihiatriskajā klīnikā.

Atsarūnūt tuoli nu Latvejis, J. Klīdzējs nikod nazaudēja saikni ar dzimtini. Juo sātā, veinūgu īlejis Napys piļsieteņā, pi sīnys beja divi stuņdinīki – vīns ruodeja ASV laiku, bet ūtrs – Latvejis. Jis regulari sajēme žurnalus „Karogs”, „Literatūra un māksla”, „Liesma”. Trymdā Klīdzējs pīsadaleja latgalīšu Čikāgys grupys aktivitātēs, devēs ir Australeju pi tīnis latgalīšim, kai ari dedzeigi īsastuoja par ekskomunikys atceļšonu Frančam Trasunam, kuram veļteja noveli „Sakstagalietis”.

Trymdā ASV Klīdzējs saraksteja 24 gruomotys. Suokūtneji trimdys latgalīši beja vysai vīnuoti, bet laika gaitā nūtyka sasadaleišona i škeļšonuos, deļtuo ka veiduojuos atškireiga attīksme pret volūdu i viesturis koncepceju. Pyrmajūs trymdys godūs J. Klīdzējs sasadorbuoja ar L. Lōča izdevnīceibu, bet vāluok nu tuos nūsarūbežuoja, partū ka jam nasimpatizēja ekstremuos izpausmis attīceibā iz Latgolys atsadaleišonu nu Latvejis. Iz prīšku jis raksteja tikai latvīšu literarajā volūdā i sovus dorbus izdeve ASV „Grāmatu Draugā”, J. Šķirmanta i cytūs apguodūs. Klīdzējam vyspuor napatyka īdūmeigais, snobiskais latgalisma sindroms, kai jis reizem saceja „dižlatgaļi”, bet jam napatyka ari, ka puoruokumu puor Latgolu izruodeja cytu Latvejis nūvodu īdzeivuotuoji. Jam tyvuoks beja patīsais, sirsneigais, vīsmīleigais i kulturalais latgaliskums, kas izapaude dzeivē, tradicejuos, cylvākūs i rokstūs.

1978. godā J. Klīdzējs pyrmū reizi nu dūšonuos trymdā apmeklēja Latveju, i piec ituo braucīņa jis raksteja par Padūmu Latveju: „ Dzīve – neīsta: kā slikts teātris.”

J. Klīdzējs vacumdīnuos 1992. godā. Karteņa: klidzejs.kantinieki.lv

1991. godā Juoņs Klīdzējs i režisors Juoņs Streičs kūpeiga dorba sinteziejuma rezultatā radeja pyrmū latgaliskū kinu pasaulī – „Cilvēka bērns”, kas 1992. godā tyka izvierzeita Oskara nominacejai par lobuokū uorzemu kinu.

Pīters Zeile raksteja, ka gruomotys i kinys varūņs ir tipiskys „mozais muokslinīks” i zemnīku vidis rezonators, kuram spylgti, emocionali dorbojās tālaina asociativuo dūmuošona.

1997. godā J. Klīdzējs cīte satiksmis nagadejumā, kas jam radeja ilgstūšys veseleibys problemys. Piec treis godim, 2000. goda 2. majā, Klīdzējs nūmyra viņ četrys dīnys pyrms sovys 86. dzimšonys dīnys. 2008. godā jū i juo sīvu Emileju puoapglobuoja Latvejā, Rēzeknis nūvoda Kantinīku pogosta kopūs.

Roksta autore: Maija Ārena