“Matiļde” – Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbs

“Matiļde” – Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbs

Reiz sensenūs laikūs dzeivuoja veirs ar sīvu. Jim beja pīci bārni. Treis meitys i div dāli. Meitys beja cīši gleitys, tūtīs dāli cīši struodeigi i apzineigi. Mosenis vysod brolim paleidzēja, kai viņ tik varēja. Vacuokim beja treis hektari zemis, kurus jī apstruoduoja, i moza muojeņa natoli nu lauka. Itei saime dzeivuoja cīši saticeigi i draudzeigi. Dyžan reši sporejuos i vysod vīns ar ūtru dalejuos. Jī dzeivuoja dzeraunē, kaimiņu beja moz, tūtīs jī beja zalta cylvāki. Vysod guoja paleidzēt. Daleja i bādys, i prīkus. Dzeivuoja ni bedna, ni boguoti. Bet vysi beja laimeigi. Veiru sauca par Pīteri, bet sīvu par Matiļdi. Vacuokū dālu par Joni, a jaunokū par Izidoru. Meitys sauce – Tekla, Maija i Laima. Tai dzeivuodami, capuris kuldami, atguoja lela bāda. Vyss suocēs ar tū, kod Pīters, saimis golva, nūguoja iz mežu molkys cierstu…

Vīnā jaukā, syltā pavasareigā reitā tāvs pasamūde, pabaruoja i padzirdeja lūpus, padareja sātys dorbus i izdzierda, kai jo sīva sauc: „Ej šur, klausīs, kū kaimini stuosta!’’ Pīters sasatryucs īskrēja ustobā i verās, kas nūtics. Ustobā siež sīva, vacuokais dāls i kaimiņš. Puorejī bārni vēļ gulēja. Tod kaimiņš suoce stuosteit: „Klausīs! Dzierdieji, ka myusu apgobolā miers atguojs. Tāņ daudz cylvāku mierst. Uorsti šokā, jim nav zuoļu pret itū slimeibu. Leidz ar tū asat uzmaneigi, nikur naejit bez vajadzeibys. Pīters sadzierdeja kaimiņu, bet gribi nagribi juoīt iz mežu, partū ka par vysu zīmu molka tyka izkurynuota. Tagad škiuneits stov tukšs. Jis izguoja uorā, sapeipēja, salaseja podkurus pādejūs, kurūs varēja atrast škiuneitī, īkurynuoja plitu, lai sīveņa varātu taiseit ēst, i guoja iz mežu. Vacuokais dāls ari gribēja īt, bet tāvs jū nalaide, partū ka nagrybēja riskēt ar dāla dzeiveibu. Pajēme ciervi, lakateņā īsītys pušdīnis azaidam i viervi, ar kū sasīt žogorus, partū ka vosorā ēst gataveišonai vyslobuok izmontuot žogorus, navys rasnuos pagalis.

Piec kaida laika, kai jis jau tyka mežā, suoce spareigi struoduot. Struoduoja, struoduoja i pīkusa, kai jau parosts cylvāks. Nūlieme atsapyust i atsasēde iz calma. īkūde puors svīstmaižu i taisejuos turpynuot dorbu, bet ak vai! Kur pazuda ciervs. Verās, verās i radz, kai pazib aiz medinīku mojenis styura. Nu Pīters sasadusmuojs skrīn pakaļ zagļam. Atskriejs īrauga pošu valnu ar ciervi rūkā. Valns prosa: „Kū tu man dūsi pretī ciervam?” Pīters, byudams drūsmeigs veirs, atbyld: „Nikuo! Itys, partū ka muns ciervs ir, bet tu esi zaglis.” „Es grybu vīnu nu tovom meitom par sīvu!’’ valns pīpraseja. „Kuo vēļ nabyus! Lobuok jem munu dvēseli nakai munu meitu. Es tev naatdūšu nivīnu nu jom ni par kaidu cenu,” pasaceja Pīters. Valns sasadusmuojs atrēce: „Nu tod tu zaudiesi juos vysys i dālus ari!’’ Valns, itū pasacejs, pazuda. Pīters atguoja iz sātu dyžan nūskums. Pat aizmierss beja par žogorim. Atguoja iz sātu ar vīnu viņ ciervi. Matiļde dyžan uzatrauce i praseka, kas jam vainis. Jis vysu pastuosteja, bet sīva naticēja. Tai ar dīnu dīnom Pīters nūvacuoja jū vairok nakai ar godim. Palyka sierms, par nedeli klybs, bet par mienesi nūmyra. Cylvāki runoja, ka pi vysa vaineigs ir miers, pat sīva tai dūmuoja. Bet jei izmaineja sovys dūmys, kai nūmyra jos vacuokais dāls, izreiz nuokušā dīnā piec tāva. Vysi gauži rauduoja i pordzeivuoja. Piec nedelis jaunokais dāls tyka sabraukts zam traktora, traktorists, dzardams pi ruļa, nabeja šū pamanejs. Nu lelom bādom nūmyra div jaunuokuos meitys. Vysi suni, kači i porejī lūpi apmyra. Ganeibuos labeiba izkolta, buļbys sapyva, duorzini izmierka. Matiļde jau beja sierma palykuse, koč ari jai beja viņ treisdesmit pīci godi. Palyka viņ juos divejis. Matiļde i juos jau vīneiguo meita Laima. Matiļde nagribēja pazaudēt sovu pādejū meitu. Lai jū nūsorguotu, jei salaseja vysys svareiguokuos montys i devēs ceļā, kur viņ acs ruoda. Tai juos klejuoja kaidu laiku, cikom tyka kaidā mežā. Tī juos atroda dyžan vacu ūzulu, kuram jau serde beja izpyvuse. I tī juos izlēme puorlaist nakti. Nu reita Matiļde pasamūde i soka: „Nikod tai labi nabeju guliejuse. Varbyut jau luosts ir pazuds? Dzierdi? Kai tu dūmoj? Laima? Tu guli? Celīs!’’ Matiļde jū pagrūzeja, bet jei jau beja nadzeiva. Matiļdei saskrēja acīs osorys, i jei īsaklīdze: „Parkū tu maņ nūdori taidys suopis? Es vysus sev tyvūs asu pazaudiejuse. Lobuok mani jūs vītā pajimtu. Deļkuo tai mūceit cylvākus? Ka jau tai gribieji myusu novis, navarieji vysus izreiz pajimt dabasu vaļsteibā?’’ Laimu beja sakūduse naktī čyuska, cikom jei gulēja. Tai Matiļde, vysu dīnu rauduodama, vokorā aizmyga. Sapynā jei redzēja Dīvu. Matiļde jam vaicuoja, par kū vyss tai nūteik, par kū vyss tai īkuortuots? Bet Dīvs saceja: „Kuš, kuš. Puoruok daudzi vuordu. Tu naesi peļnejuse tik daudz cīsšonu, nu tevis ir daudzi praseits. Valns tovam veiram beja uzlics luostu, bet jis beidzēs iz Laimys. Tān vysi nuokušī tovi tyvinīki dzeivuos cīši ilgu myužu. Tū es tev apsūlu. Es tev duovuošu gaismys stareņu, lai jis tev duovuotu dzeivis jāgu i tu nanūlaistu rūkys.’’

Matiļde nu reita pasamūde naparosti laimeiga. „Paļdis tev, Dīveņ!’’ Jei pasaceja paļdis. Matiļde kleida pa mežu i dzili pordūmuoja Dīveņa vuordus. Kod pīpeši ceļā izskrēja pretī mozs meitāns: „Uh tī! Kaida tu rasna!’’ I aizskrēja tuoļuok. Matiļde dūmuoja, parkū jei rasna, jei tok vysu sovu dzeivi beja slaida, izjamūt tū laiku, kod beja stuovūklī. Matiļde pasavēre iz sova vādara, i tī jau dīzgon lels vādars. Vysā steigā i bāduos par sovim meilajim, Matiļde nabeja īvāruojuse, ka ir stovūklī. Vāluok padūmoja i īsasauce: „Tak, vot, par kū Pīters pyrms nuovis saceja, lai es cīši ryupeigi ryupātūs par myusu gaismys stareņu i lai jis maņ atnastu daudz prīcys.’’ Tai Matiļde sasaprīcuojuse izguoja cauri mežam i izguoja taišni pretim lelim vuortim. Itei beja piļs. Tei uzjēme vysus, kuri gribēja te palikt. Matiļde tai i palyka dzeivuot. Karaļs beja cīši lobs. Matiļdei īdeve šiviejis dorbu, leidz ar tū jei vysu laiku varēja pavadeit ar sovu bārnu. Tai jei pīdzemdēja meiteņu, nūsauce jū par Mariju, par gūdu Dīvam, partū ka Dīvs beja cīši paleidziejs Matiļdei. Izaudzynuoja Mariju, nūsyuteja iz školu, tod Marija īsavuiceja šiviejis omotu i šiva vysgleituokuos kleitys kuozom i vīseibom i vyspuor cīši gleitu i iztureigu apgierbu. Marija beja cīši gleita, i pats karaļdāls jū pajēme par sīvu. Tai jī dzeivuoja ilgi i laimeigi!

Autors: Armands Čižiks, Zylupis vydškolys 9.c klase

Print Friendly, PDF & Email

Kalenders

May
18
Sai
10:00 Muzeju nakts @ Maltys viesturis muzejs
Muzeju nakts @ Maltys viesturis muzejs
May 18 @ 10:00 – 21:00
Muzeju nakts “Izzinot latgaliskās rotas, tērpus un stāstus”10.00 Pietnīcysks (izzynojūšs) ceļuojums pa Maltys apleicīnis piļskolnim ar viesturis aktivistu i konstruktoru bīdreibu “Kroma kolna bruoliste”.16.00-18.00 Darbneica “Seno latgaļu rotu rakstu noslēpumi” (7.-13. g. s.), kurū vadeis[...]