Latgalīšu ceņtīni normēt sovu rokstu volūdu

Latgalīšu ceņtīni normēt sovu rokstu volūdu

Roksta autore: Sandra Ūdre

Ka pasavērt iz latgalīšu rokstu tradicejis rasšonūs 17. g. s. i atsateisteišonu tuoļuok, vaicuojums, kai byutu pareizuok, vysod latgaliski rokstūšajam bejs iz mēlis. Pūļu laikūs tū dareja sveštautīši, cara laikūs latgalīšam pogosta školā vuiceja viņ krīvu burtus. A, kod latgalīši poši stuojušīs lemt par sovu raksteibu, vīna burta deļ variejuši plēstīs stuņdem. Portals lakuga.lv pīduovoj īskotu latgalīšu rokstu volūdys viesturē.

Pyrmuo latgaliski īspīstuo gruomota jau 1753. godā

Piec 1629. gods Altmarkys mīra leiguma Latgolys teritoreju Inflanty Polskie puorvolda pūli, nu Vydzemis zvīdri dzan jezuitu mūkus paceli. Jī atbāg iz Daugovpili, kas kliust par jūs centru da 1809. gods, ar vītejūs muižnīku atbolstu dybynoj ari cytus atbolsta punktus, kab pīgrīzt sovai ticeibai vītejūs dzymtļauds. Ar jim pasaruoda pyrmī fragmentarī latgaliskī īroksti jau 17. g. s. tīsys zvārastūs, precizuokais ir Daugovpiļs jezuitu hronikuos atrostais 1725. g. īroksts: “Labryt Lipin. Ko kłajas? ci dyžan spey? sze as atneszu gascincu, nav aystyc tu monus barnus, na aystyc tu monus łupys, cywkus, na aystyc tu muwsu weseliybu i nikodu nałaymu nador.”( Lobs reits, Līpeņ! Kai kluojās? Ci dyžan spiej? Še es atnešu gasciņču, naaiztīc tu munu bārnu, naaiztīc tu munu lūpu, cyuku, naaiztīc tu myusu veseleibys i nikaidu nalaimu nadori.)

Ka īpazeit ituo laika raksteibu, vyslobuok pajimt 1753. g. evaņgeleju tulkuojuma “Evangelia toto anno” 2004. goda zynuotniskū faksimilizdavumu ar filologejis doktoris Annys Stafeckys apceriejumu. Itei ir pyrmuo latgaliski īspīstuo gruomota, kas sasaglobuojuse da myusu dīnu. Vāluok byus “Dzismes Swatas..” (1801) i “ Wyssa Mocieba Katoliszka” (1805), i pat gramatiku manuskripti i “Słownik polsko-łacinsko-łotewski” (1850), i Jezupa Akeleviča “Eysa mociba ap audzieyszonu biszu..” (1832) i Jezupa Macileviča “Pawujciejszona un wysajdi sposobi diel’ ziemniku Łatviszu..”. Viņ latgalīšam vēļ nazcik paaudzēs byus gona ar vīnu puoteru gruomotu vysam myužam. Tok jei, kasdīnā daudz pa rūkom brauceita, dreiž nūsanosoj. Dažim nīzēs piersti paraudzeit puorzeimuot drukuotūs literus.

“Васалc, Пiтер!”

19. godu symtā cariskajā Krīvejā pogosta školu, kas atbylst myusu dīnu suokumškolys leimiņam, beigušais latgalīts – voi, kai jis seve sauce, inflantīts, katuoļs – muocēja raksteit viņ krīvu burtim. Ari Pīters Miglinīks tai rakstejs. Kur tī raksteit, bārnam i runā izreiz beja juosalauza krīvyski, kai slovonajā Fraņča Kempa teikumā: “Kumeļ molodoj, doroga dublevataja, skrytuļ na tyltu polamalsja.” Latiņu alfabetu varēja īpazeit tuoļuokuos školuos, kur vuiceja ari cytys volūdys, bet tys beja navarams sapyns.

Drukys aizlīguma laikā (1865–1904) pasaruoda latvīšu gruomotys krīvu burtim. Juoņs Spuogis saklapatiejs pat taidus kalinderus deļ Vitebskys gubernis katuoļu. Bet tautā tys naaizīt. Naizgleituotais latgalīts intuitivi jiut, ka roksti latiņu burtim, taitod i Rītumu kultura, jam tyvuoka. Jezuitu īsuoktū tradiceju nūtur gruomotu puorraksteituoji.

Pīterpilīši pyrmī lauza golvys par vīnuotu raksteibu

19. i 20. g. s mejā Pīterpiļs latgalīši, suokdami raksteit tekstus latgaliski, suoc saprast parūceiguokys raksteibys vajadzeibu. Fraņcs Trasuns nazcik godu vuica Pīterpiļs gareigajā seminarā latgalīšu volūdu, saroksta gramatiku, kas, īdama pa rūkom, gols golā pagaist. Fraņcs Smeļters 1899. godā izdūd folklorys kruojumu, F. Kemps – 1901. godā lyugšonu gruomotu. 1903. godā Pīterpiļs latgalīšu inteligeņce saīt iz pyrmū pareizraksteibys apsprīdi. Sasprīž atsasaceit nu pūliskūs čupu burtu (cz, sz → č, š) i cītuo l (ł → l).

1907. goda 17. augustā otkon latgaliskuos raksteišonys entuziasti saīt sprīst par “ortografejis nūkuortuošonu”. Konceptualais vaicuojums – turpynuot patstuoveigu latgalīšu raksteibu voi pakuopiniski puorīt iz baļtīšu rokstu. Piec garu debašu ar bolsu vairuokumu protokolā īroksta: “Latgalijas dialektu ari atzeit par literaturas woludu.” (Ituo protokola pyrmuos lopys fotokopeju var apsavērt kruojumā “Nomales identitātei”, 2005, 40.) Raksteibys praksei nūsprīž divskaņūs raksteit “i” (maize, na majze), apzeimuot leidzskaņu meikstumu ar apostrofu voi “i” (skan’; samania). Pavysam naizškierts palīk patskaņu garuma apzeimuojums, tam lītoj treis zeimis (tàws, dáls, dòrzâ). Saguojušī atbolsta ideju lītvuordu i eipašeibys vuordu izskanis tyvynuot puornūvadnīkim (draudziba, baznica). Itūs nūlāmumus nūstyprynoj uorsta Ontona Skryndys “Latwíšu woludas gramatika” (1908). Raksteituojim vysmoz ir, pi kuo pīsaturēt.

1918. godā Latgolys Školuotuoju savīneiba sasauc ortografejis konfereņci, kab diskutēt par streideigajim vaicuojumim ortografejā. Tūlaik pījimtī lāmumi šudiņ nav aktuali: nalītuot y piec š, ž, č, r; eipašeibys vuordu golūtnēs lītuot j (wacajs); vīnuoduot ā- i ē- calmu raksteišonu, pādejūs viņ meikstynojūt (wedia). Vysi vaicuojumi raisa garys debatis, pi daudzu svareigu, kai, pīmāram, patskaņu garuma apzeimuošona, kluot nateik.

“..lejdz lobokai nokutnej”

Beidzūt latvīši teik pi sovys vaļsts, ari latgalīši raksteibu varēs normēt oficiali, īsasaistūt vaļsts institucejom. Latgolys Školuotuoju savīneiba ar lelom pyulem nūtur, ka školuos vuica piec vīnys ortografejis – 1921. gods konfereņcē apstyprynuotuos, bet presē i gruomatnīceibā volda piļneigs raksteibys juceklis. Pošim liemiejim vēļ nav taidys saprasšonys, kaida tei byus 1929. godā. Pīters Strods, pīmāram, presē roksta par vajadzeibu divskaņūs raksteit j (majzej, dzejvej), piečuok jis dūmys puormeis.

1923. gods ortografejis konfereņcē daleibnīki navar vīnuotīs konceptuali svareigā vaicuojumā – izskaņu raksteibā paturēt latgaliskū (darbeiba) voi tyvynuotīs latvīšu literarajai volūdai (darbiba). Pījam viņ div lāmumus – lītuot garuma zeimis i “v” dubultuo “w” vītā. Diskusejis rokstu formā par naizlamtajim vaicuojumim teik turpynuotys tuo laika presis izdavumūs, dažs rauga saraksteit pat sovu gramatiku.

Rauga rast kompromisu

1927. gods komisejis dorbs vainagojās ar Izgleiteibys ministra bīdra D. Jaudzema apstyprynuotim “Nuteikumim par latgališu izluksnes ortografiju” (publicāts “Zīdūnī”, 1929, nr. 7). Komisejis prīšksādātuojs ir Pīters Strods, komisejis lūcekli – F. Kemps, Juoņs Turkopuļs, Fraņcs Zeps, sekretars – Bronislavs Spūļs. Interesanti, pīmāram, ka pi lītvuordu lūceišonys skaidruots, ka lītojamys golūtnis -as i -es, bet pīlaižamys -ys, -is, kas tuoļuok nikur pīlaistys natiks.

F. Zeps izskaidroj sovu redzīni par lamtū “Latgolas Školā” (1929, nr. 9): “…vysa tauta vēļ izrunoj genitivu ar golūtni -ys, -is. Bet dīvamžāļ latgalīšu drukas breiveibas divdesmit godu laikā asam šos golutnes skauduši orā nu myusu rokstim un tūs vītā ar varu īvylkuši -as un -es. Un ši -as un -es tai īsasyukuši myusu politiku, ministru un pōrejūs varas veiru asnīs, ka jī teišam pazudynōtu i jaunū ortografiju, i pošu izgleiteibas viceministru, jo tik baltīšu golūtnes -as un -es byutu atvītōtas ar myusu pareizajom golūtnem -ys un -is. Jā, ortografijas komisija atzyna, ka te nav cytas izejas, kai īt uz kompromisu ar styprūs veiru pīrodumim… Tōdēļ lai vēļ dzeivoj krūpļōtōs golūtnes – leidz lobōkai nōkūtnei! Cikom mes īsaklauseisim, kai poši runojam… ”

PSRS žņaugūs i pasauļa viejūs

Padūmu godūs sātā latgaliski runoj, viņ drukuotais vuords apsastuoj pi “Kolhoznīku kalendara” 1960. godā. Katuoļu bazneicā 60. godūs mišu suoc turēt na latiniski, bet latgaliski, ari gruomotys bazneicā ir. Moz nu svora taidys puslegalys aktivitatis. Rakstnīks Jezups Laganovskis sovuos gruomotuos fragmentari koč voi īlīk dialogus latgaliski. Revolucionarus prīškā lykdams, sovu latgaliskū vazumu ībraukt rauga Ontons Kūkuojs.

Volūdnīki pīsagrīž dialektologejis pietejumim, lauka pietejumūs Latgola teik izstaiguota krystu škārsu, vacuokuos paaudzis saceitū īroksta i pīroksta. Profesors Ontons Breidaks tū līk lītā viesturiskuos gramatikys pietejumūs, profesore Antonina Rekēna “Kalupis izlūksnis vuordineicā” apkūpoj latgalīšu vuordus. Tei kai vīneiguo latgaliskuos izlūksnis vuordineica lītojama plašuok kai vīnys izlūksnis rūbežūs

Rītumu breivajā pasaulī tykušajim ir breiva vaļa raksteit i pieteit, jī tū dora – Vladislavs Luocs dorbojās kai izdeviejs Vuocejā, čakluokī pietnīki i raksteituoji žurnalam “Dzeive”, kruojumam “Acta Latgalica” ir ASV dzeivojūšais Leonards Latkovskis i Zvīdrejā apsamatušais Mikeļs Bukšs. Pādejais kūpā ar Juri Placinski saroksta 1929. godā pījimtajūs ortografejis priņcipūs baļsteitu gramatiku ar vuordineicu. Zynuotniskā apritē interesi par latgalīšu literarū volūdu nūtur ASV profesori volūdnīki Vaļds Zeps i Jezups Lelis.

Kas nūteik niule?

2007. gods 28. septembrī tyka oficiali apstyprynuoti latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi, kurymūs beidzūt īstruoduotys normys, par kaidom F. Zeps raksteja 1929. godā. Tok ir ari dasaceits, ka -as, -es golūtnis lītuojamys.

Raksteituojim tik daudz vaicuojumu. Ortografejis komisejā akademiski i praktiski īvierzeiti navar vīnuotīs.

Roksts sagataveits ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars