Kai pareizuok – „snīga stuņdinīceni” ci „snīgpuļkstineiši”?

Kai pareizuok – „snīga stuņdinīceni” ci „snīgpuļkstineiši”?

Roksta autors: Lideja Leikuma

Latgalīšu volūdā vēļ daudzi kas nav sakūpts, tymā skaitā i nūzaru terminologeja… Ituogods agreimuokuos pavasara pučis jau puorzīdiejušys, tok vaicuojums, kaidā vuordā jūs saukt, palics.

Latgaliskūs augu nūsaukumus, kas aktualizejās reizē ar pavasari, šur tur var atrast pa vuiceibu gruomotom. Lobs izziņu olūts ir storpkaru Latgolys školuos lītuotī J. Rācena „Dobas stōsti” (1921; tulk. J. Dyura). Kuo tik tī nav – i ļova muteitis ‘lauvmutītes’, i palazdeitis ‘vizbulītes’, i kuorpu zuole ‘laimiņš’! A muolaineitis ‘māllēpes’ teik sauktys par pamuoti – nu krīvu volūdys matj-i-mačeha (мать-и-мачеха). Sniegpulkstenīšu tī nav, varbyut pa tam, ka Latgolā itys skruosuma augs ‘krāšņumaugs’ seņuok nabeja plotai pazeistams. Saprūtams, byutu labi zynuot, kai ituos i cytu pučeišu vuordi cālušīs. Itamā reizē kas vaira par snīga stuņdinīcenim voi latvīšu literaruos volūdys sniegpulkstenītēm.  

Suoksim ar tū, ka nazkod latvīšim vuords pulkstenis nūzeimova kū cytu – pulkstenis beja zvons voi zvaneņš. Dzejis mīļuotuojim varātu īt pruotā slovonais J. Poruka Zīmyssvātku dzejūļs „No baznīcas braucot, Ziemassvētku vakarā” voi, kai jū tautā bīžuok pazeist piec dzejūļa pyrmuos riņdenis, – „Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Pylns paņteņš ir itaids:

„Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un, maigi dziedot, pulkstens skan;
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tā laimīgi pukst man.”

Kas ir tys Poruka dzejūļa pulkstens, kurs, dakuorts pi zyrga lūka, brauciejim skaņ pa ceļam, paleidzādams jūs sirdim ceļtīs iz dabasim – tyvuok pi Dīva? Nui, tys ir zvaneņš, kaidus svātku reizēs lītova i Latgolā.

Kod latvīši beja puorjāmuši nu vuocīšu tik cīši īpasatykušū napretenciozū duorza pučeiti, jī reizē puorjēme i pučeitis vuordu, burtiski puortulkuodami vuocu Schneeglӧckchen ‘sniegpulkstenīši resp. snīga puļkstineiši’, ar puļkstini vys vēļ saprozdami zvonu (zvaneņu), leluoku voi mozuoku (vuociski die Glocke ‘zvons’), koč šur tur vacajuos vuordineicuos i cytūs olūtūs vuords pul(k)stens pasaruoda i laika ruodeituoja nūzeimē.

Latgalīšim navajadzātu lītuot nūsaukuma snīgpuļkstineiši, partū ka tys ir tik puorlykums nu latvīšu literaruos volūdys, a na sovs vuords. Taidus puorcālumus 20. g. s. 30. godūs ir definiejs gaišais Latgolys školuotuojs Aleksandrs Sylovs, saceidams, ka tei ir „trešuo izlūksne”. Itūs boltūs, smuordeigūs pavasara pučeišu latgaliski lobuok saukt sovā vuordā – par snīga stuņdinīcenim. Itū nūsaukumu atrūnam i naseņ izguojušajā Egitys Kancānis gruomateņā „Syltuo mola” (2018). Citeju otkon: „Apreļa pyrmajā breivdīnā ar Aņdi gribim sataiseit puču veikalu. Snīga stuņdinīceni zīd munys vacmamys duorzā, zyluos vuorpenis Kaļneņu cjocei zam lūga. Bet veikalā vajag i vyzbuleišu. Juos taišni aprelī suoc zīdēt Aņdiņovkā tai, ka vysa zeme bolta. Byutu tik šmuki!” (6. pl.) Pulkstenis latgalīšim ir stuņdinīks, na kaids puļkstiņs, partū i sniegpulkstenītes latgaliski ir snīga stuņdinīceni.

Deļ leluokys taisneibys vēļ juopasoka, ka vuordu stuņdinīks laika ruodeituoja nūzeimē pazyna i cyti latvīši, vysmoz nu 18. godu symta. Vuords stuņde latvīšim īguojs nu vydslejisvuocu stunde. Vacuokā latvīšu literaturā bīži atrassim siermū stuņdi, tai tyka saceits par mikriesli.

Sovs vuords mums ir i zylajom vyzbuleitem – žybactenis. „Dobas stōstūs” zyluos vyzbuleitis sauktys par palazdeitem, bet daudzi kur Latgolā jūs sauc leidzeigi kai Leitovā, kur juos ir žibuoklės. A kai pi jiusu?

Skaista i boguota tei myusu volūda, volūdeņa, myusu dzymtuo mēle… Vuiceisimēs jū!