Jezupam Laganovskam 100

Jezupam Laganovskam 100

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Taišni pyrma 100 godu 15. martā Kuorsovys (niule Malnovys) pogosta Kabulovā pīdzyma Jezups Laganovskis (1920–1987). Jis beja komunists (Latvejis Republikā jī beja aizlīgti) ar pagreidnīka pīredzi jau nu gimnazejis godu, tok jis vysod īsastuoja par latgalīšu tīseibom byut pošim sovā latgaliskumā, runuot sovuos izlūksnēs i lītuot taidu rokstu volūdu, kas nav “trešuos izlūksnis“ variants. Kai laikroksta “Taisneiba“ žurnalists 1940.–1941. godā jis kaunynuoja latgalīšus par puorīšonu iz krīvu volūdu, pieckara laikā, kod juo vuorda bruoļus oficiali raksteja par Jāzepiem, juo vuords palyka Jezups ari iz gruomotu mugureņom. Kod nadreikstēja raksteit latgaliski, sovejim atpazeistamū i tyvū jis īkodēja car teicīnim i dzili latgaliskim vuordim, dialogim (“pareizī” partizani stuostūs latgaliski runojās puslopom gari, cyti personaži tai nadreikst), daudznūzeimeigim kulturys kodim, kai “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”.

J. Laganovskis 70. godūs. Karteņa: Leonarda Laganovska personiskais arhivs

Latgalīšu raksturus jis ir izprats i sajuts da mota smolkuma. Īskotam daži latgalīšu portreti nu kruojuma “Ciemos pie Izidora un citi stāsti” (1970).

Izidors Suseklis: Izmontojūt šaļti, kod Izidors izguoja “apsavērt laika”, Dorota mani painformēja:

– Ka gadejumā aizaguli voi kai – te itymā pūdā ir pīns, īdzer kaidu gluozi, kab naīt tukšu muogu. Itū pajimsi leidza… A te, verīs, itamā butelē kaida drupeite deļ pokmeļa. Sorkonī pypari vydā. Vacais valns jau ari meklēs pīsacieļs, tok nikas – nanūspruogs. Vasals kai zyrgs. Vysu myužu nav ni reizi slimuojs, viņ izaver taids seiceņš kai sisiņu pesteituojs. Es gon… maņ vysys nervys suop.

Mikaļu Modests: Školā jis nav guojs, skaiteit i raksteit īsavuicejs pats iz sovu rūku, vīneigais vysā dzeraunē regulari pierka laikrokstus, sekuoja politikai i jaunuokajim pīzynumim lauksaimnīceibā, čeņšūtīs jūs, cik spādams, īvīst ari sovā vīnsātā. Beja īstuojs lūpkūpeibys puorraudzeibys bīdreibā, gūvs voduoja viņ pi sugys vieršu, pīnu nūdeve krejuotovā, sēja duobulu, audzēja cukra batviņus. Juo sapyns beja izceļt myura klāvu, īreikuot kuļtivātys ganeibys, īsaguoduot dažys vīnkuoršuokuos lauksaimnīceibys mašynys (kultivatoru, zyrga gruobekli, pļuovini mašynu), kas atvīgluotu dorbu, i radejis aparatu, kab svātdīnēs varātu klauseitīs lekcejis par racionalu saimnīkuošonu i pādejuos zinis par storptautyskom nūtikšonom. Tok vysa nauda aizguoja, uorstejūt sīvu, kas divdasmytūs godu beiguos saslyma ar tuberkulozi i nūmyra, piec tam, školojūt dālu, i tai itys sapyns nikod napīsapiļdeja. Palykuse viņ papruova, ņuotrem i avīšuojim aizauguse akmiņu kaudze pogolmā, kas beja savasti īdūmuotuo klāva pamatim.

Brigaders Puovuls: Ka teirumā dzierd kaidu skali bļaustamīs, drūsa zeime, ka īsarads brigaders Puovuls. Na vyss pa gobolu skaidrai sadzieržams, tok puors lomu vuordu “Ū, valna rupuči!” vysod var atpazeit. Acim radzūt, koč kas nav kuorteibā: voi nu aplūka taiseituoji ilguok aizarunuojuši, voi runkuļu ravātuojis nakuorteigi struoduojušys, voi goni salaiduši lūpus labeibā, voi cyta bāda nūtykuse.

– Es jiusim, rupučim, paruodeišu! Atviļkšu kotram pa septeņom izstruodis dīnom, palaksteisit!

– Nu, nu, nasabļausti, – dažs cārt preteimā, – ka nadaboj ar sokumim suonā!

– Paraugi atviļkt… Lobuok pasoki, parkū tovai Razaļai vysod saīt vaira kai myusim.

– Kai parkū? – kaids tāloj izbreinu. – Par nakts maiņu.

– Mes tok ari pyldom, – cytys sīvys smejās.

– Nui, bet jis jau tuo nazyna. Uzskaite, redz, vajadzeiga.

Tai smīkluošonuos vysod jam viersu par dusmi i “pretinīki”, pīsakuopuši cyts cytam, izaškir mīrmīleigi.

Zabaļa: Nu suoku jū plemineicys aizdzyna iz pierteņu, kab nasamaisa pa kuojom. Piečuok jū padzyna ari nu tīnītis.

– Vēļ nūdadzynuosi, – saceja, – vuoreidama te sovu putru.

Nu tuo laika jau nazcik godus Zabaļa klimst apleik nu vīna roda pi ūtra. Īguojuse ustobā, gūdbejeigi pasveicynoj:

– Lai byus pagūdynuots Kungs Jezus Kristus!

– Myužeigi myužam! – jai attīceigi atbiļd, tod vaicoj: – Kas jauns, Zabaļ?

Pīškībuse sovu lelū, opolū golvu ar rasnim, kai pītyukušim byudim, rauduleigā baļsteņā jei suoc stuosteit, kur, pi kaidu rodu jei pa itū laiku bejuse, kai jim ar veseleibu, kas nūmirs, kas apsapreciejs, kaidūs vuordūs nūsaukti jaunpīdzymušī pylsūni, kai sateik veiri ar sīvom, bārni ar dzymdynuotuojim, kaidys lygys nūtykušys vīnā saimē, kaida prīca gadejusīs ūtrā. (..)

– Ej, Zabaļ, pi mane, – reiz jū uzaicynuoja Mastiņku Domka, vysmoz tikpat vacs, vīntuļs veirs. – Cīš garlaiceigi maņ vīnam gaideit nuovi, divatā byus eisuoks laiks, i tev navajadzēs volkuotīs apleik kai ubadzei.

Zabaļa atsasaceja. Stuosteidama cytim, parkū nav guojuse, jei sorkst kai sešpadsmitgadeiga meitine. Tū nu varātu saprast: vysu myužu seve pošaizlīdzeigi globuojuse dabasu bryugonam, jei vēļ niule beistuos zaudēt navaineibu… 

Pokuļu saime: Napatuoli nu vacūs muorku, kas niule aizauguši ciervinem i vylku vuoleitem, tī, kur pa kreisi radzams tys kūku pudurs, – Pokuļu vīnsāta. Nazkod jū apdzeivuoja pruova saime: muote, vuordā Domise, ar trejim dālim i div meitom – Francisku i Jezupatu. Meitys beja nasmukys, borgys, laikam ari partū navarēja izīt pi veira, i dālim daguoja palikt vacpuišūs. Bet jī par tū nauzatrauce, vyspuor beja cītpauraini kai vierši, ni par kū nasainteresēja, iztyka viņ ar sovu nivīnys zīmys naškolātūs smedziņu gudreibu, beja apmīrynuoti ar liktini, izcēle lobu, koč vacmūdeigu – garu, ar trejom ustobu – dzeivojamū sātu, pamateigu klāvu i cytus kuormus. Garom īmūt, redzīs, ka pat da šudiņdīnys vyss palics pa vacam, tok tai nav. Klāvā niule stuov brigadis zyrgi, i saime paputiejuse. Poša Domise, mozguodamuos piertī, vuojuma šaļtī izaguoze kruosnei; kod meitys nūguoja vārtūs, parkū jei cik ilgi naīt iz sātu, jau beja beigta, dzeraunē runuoja – valni nūmušynuojuši. Franciska pīgulēja bārnu nu apleikcelojūša lynu kuļsteituoja, a septeitajā mienesī jai īkūde pokuļs, laikam cīš puorsabeida, bārns pīdzyma nadzeivs, i jei nūguoja iz klaštori. Vacuokais dāls Romka nūsleika polu laikā: atsagrīžūt Leldīnis reitā nu bazneicys ar “svieteibu”, gribiejs tikt puori upei iz lada gobola, a pošā vydā tys sadrups četruos daļuos, i Romka, piec oculīcinīku nūstuostu, “aizguojs dybynā burbuļuodams”. Piec iudiņa nūskrīšonys jū atroda desmit kilometrus lejuok, ar bindzuka kuldu īsačārušu upmolys kūku saknēs. Ūtrys dāls Lukašs, kab nabyutu juoīt armejā, vuocu okupacejis laikā suoce tāluot jukušū: izkuop iz jumta i poštaiseitā bļakys ruporā sludynoj pasauļa golu; dasīn pats seve kēdē iz pļovys pi mīta i, nūsamets iz četrom, bauruodams skrīn riņčī; atsasāst zyrgam mugorā ar seju iz pakali, juoj apleik, vaicuodams, voi kaids nav redziejs Svātuos Trejadeibys, šam izsprukuse nu aizgolda. Jū sajēme cīt, vaira par Lukašu nikas nav zynoms. Jezupata ni nu tuo, ni nu ituo pieški saslyma, treis dīnys brīsmeigi atsakomuoja: kai dzalta vuoļuojuos pa gultu, būzeja acs, plēse motus, bļuove nalobā bolsā, cikom nūmyra – piļneigi zyla nu vysa puorcīstuo. Piec paglobuošonys jū bede uorā koč kaida komiseja, kab nūskaidruotu tik naparostys slimeibys cālūni, tok nikuo eipaša naatroda. Sātu niule vīns pats apdzeivoj Domisis jaunuokais dāls – Ontaneņš, byudams jau labi puori pusmyužam, kūp kolhoza zyrgus, loboj sokys i vej grūžus, a vīseibuos īdziers iz klauseituoju vieliešonūs gona veikli atdarynoj vysaidu putynu i dzeivnīku bolsus.