2020. gods Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (III)

2020. gods Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (III)

Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam Naaizmērstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 8.–9. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja ”Jam ērgļa spōrnus un skrīn augši…”

Sintija Ruskule, Kuorsovys vydsškola, 8. klase

Stypruokais uzvarēs

Beja korsts pīktdīnis reits. “Ar kotru dīnu palīk vys švakuok, spāki pamat munu mīsu,” nūdūmuoja Dārta, rauduodama siežūt iz greidys sovā ustobā. Klusumu puortrauce spolga zvona skaņa pi durovom. Dārta dreiž pīsacēle, nūslauceja klusu osoru i guoja vērt durovys vaļā. Aiz durovom stuovēja treis mozi bārni, kas kautreigi skatejuos meitinei acīs, rūkuos turūt pošcaptus capumus. Bārnu skumuos acis aicynuoja: “Lyudzu, nūpierc…” Dārta, ilgi nadūmojūt, nūpierka treis kasteitis capumu – vīnu vacuokim, vīnu babeņai, vīnu onkuļam. Par sevi aizmiersa.

Meitine īguoja soltā dušā. Iudiņs tecēja puori juos sejai kūpā ar osorom. Dārta saprota, ka juosasajam. Uzkruosuoja acis, apvylka smukuokū kleitu, īsavēre spīgelī i devēs iz dorbu. Dorbā vyss kai parosti – daudz papeiru, tikšonuos, porrunys… Dārta ar vysu teik golā.

Pa ceļam nu dorba iz sātu Dārta īraudzeja bārnus, kas mieginuoja nūzagt peirādzeņus vītejā tierdzeņā. Jei pīskrēja kluot, pasauce jūs molā i saceja: “Nūzogtai montai ir symts reizis mozuoka vierteiba, kai ar dorbu nūpalnātai.” Bārni jai atbiļdēja: “Bet ēst ļūti gribīs…” Dārta īdeve bārnim naudenis i paleidzēja nūpierkt puortiku. Ar puordzeivojumim pylnu sirdi jei guoja tuoļuok iz sātu. Golvā skanēja vaicuojumi – kur jūs vacuoki, par kū bārni ir naāduši? Dārta sātā drupeit nūsamīrynuoja, sagatavuoja vakarinis, pačatuoja ar draugim, īraksteja pīdzeivuotū dīnysgruomotā. Vēļ vīna dīna golā. Pasateice Dīvam par vysu lobū, kas nūtyka, i devēs pi mīra.

Piec kaida laika Dārtu uzaicinuoja iz lobdareibys pasuokumu. Meitinei liktiņs beja sagatavuojs puorsteigumu. Pasuokumā Dārta īsapazyna ar Niku. Jis beja vīnkuoršs puiss nu lauku, tureiga tāva dāls, kas jau nu mozu dīnu beja radynuots pi dorba, partū ka saimē gūdā turēja dorba tykumu. Pasuokuma beiguos Niks Dārtu uzaicynoja iz tasi kafejis. Atsasāda pi tuoluoko gaļdeņa, pasyuteja kafeju i šokoladis kiukys gabaļeņus. Dzēre kafeju, ēde kiuku i runuoja par dzeivi. Namonūt paguoja pīcis stuņdis… Sarunys ritēja tik vīgli, ka obeji napamaneja, kai paguoja laiks, leidz vīsmīļs pīkluojeigi atguodynoja, ka kafejneica beidz struoduot. Jaunīši aizguoja iz parku, atsasāda uz sūleņa i, kūku lopūtnis īskauti, runuoja, runuoja… Gaismu nūmaineja tumsa, i pavysam kai puosokā par Palnruškeiti Dārta pusnaktīs devēs iz sātu.

Paguoja treis mieneši. Jaunīši beja kūpā kai vīns vasals. Kaidu dīnu Dārta sajuta smogumu, kas nūmuoce juos sirdi i pruotu. Draugs apkēre jū nu vysa spāka, nūslauceja Dārtai osorys i saceja: “Tu esi muns eņgeļs nu dabasu, kū Dīvs syuta. Tev ir spuorni, kas atsakluoj tovā lobsirdeibā, mīrā, ticeibā i sirsneibā. Vīnkuorši jam eņgeļa spuornus i skrīņ augši!” Dārta īsavēre drauga zylajuos acīs, kas nu jau beja osoru pylnys, pīsakļuove cīši kluot. Jī stuovēja tai ilgi jū ilgi. Leidz Dārta saceja: “Es nazynu, par kaidim dorbim tevi asmu peļniejuse, bet apsūlu tevi napazaudēt!”

Guoja godi, i nu jau jei leigovys tārpā pi tāva rūkys drūsā sūlī īt pi oltora, kur jū gaida Niks. Vacuoku acīs osorys, jaunī bezgola laimeigi. Nu tuos dīnys jei vaira narauduoja, jis vysod beja kluot, i jī kūpā skrēja pa dabasim i zemi. Pec goda pīsateice dāls, vēļ piec četrim – meita. Vacuoki bārnus audzynuoja piec vysim laimis lykumim. Ceins, mīleisteiba, uzticeiba, lobsirdeiba, mīrs, ticeiba tyka īlykti bārnu šyupeļūs. Dārta beja pateiceiga par tū, ka Niks eistajā laikā īguoja juos dzeivē.

Vysod pīmini, ka jiutys byus stypruokys par suopem, stypruokais uzvarēs, sopys tiks sakautys, lai cylvāks palyktu stypruoks! I tys byus Dīva pīskuorīņs, kod Jis tev duovuos spuornus!

Agnese Skangale, Saļņovys pamatškola, 9. klase

Munys muotis dzymtuo puse ir Viļaka. Tāva dzymto puse ir Saļnova, kur dzeivoju ari es. Kotrā vītā – gon Viļakys, gon Saļņovys izlūksnis atsaškir, es runoju obejuos, kas ir puortopušyss vīnā –munā izlūksnē. Nūteikti Aglyunā runoj vēļ sovaižuok. Rokstūt itū konkursa dorbu, izlūkšņu leksikys eipatneibys pasaruoda.

Nu sapynu iz realitati

Kas gan var byut lobuoks par tū, kai pasaceļt spuornūs i liduot! Aizliduot koč kur prūjom – nu realitatis iz sapynim, kur pīsapylda vysys vieliešonuos, i nivīns tū navar apturēt, i nivīns tū navar tev aizlīgt voi pavēlēt, kū tev dareit.

Aizliduot iz sovu sapynu pasauli var pavysom vīnkuorši – kotru nakti ej laiceigi gulēt, kū ilguok guliesi, tū ilguoki tovi sapyni byus. Pajem meikstu dyunu spylvynu, lai sapyni byutu šmukuoki. Īsatiņ sovā syltajā segā i mieginoj sapņuot par koč kū šmuku – par saulainū pavasari, kas tyvojās ar syltū sauleiti i putnu dzīsmem. Sapņoj ari par tū, kū dareisi korstajā vosorā, kur dūsīs, kūpā ar kaidim draugim. Izsapņoj kaidys situacejis, i var byut tys pīsapiļdeis.

Mes, pusaudži, parosti sapņojam par sovu pyrmū ļūbesteibu, ka vēļ naasam jū satykuši. Izsapņoj sovu pyrmū tikšonuos reizi. Izsapņoj sovu pyrmū skūpstu.

Vysšmukuokī sapyni ir bārnim i pusaudžim, kuri cīš nu vardarbeibys dzeivē. Kuopiec tīši jim? Atbiļde ir pavysam vīnkuorša. Ikdīnā jūs apsmej, najauki kaitynoj, baumoj vysaidus malus, bet sapynūs jī var sevi izatāluot kai kaut kū eipašu i svareigu sovā i cytu dzeivē. Parosti šaidi bārni i pusaudži sovā dzeivē sasnādz ļūti daudz, kliust par slaveneibom, profesorim.

Otkol vaicuosit, parkū es tai stypri sapņoju?

Atbiļde: “Maņ tok ir styprī iergļa spuorni i varu liduot pretī sovai nuokūtnei i varu sapņuot par daudz kū. Es varu sapņuot par lobu izgleiteibu i dorbu nuokūtnē, varu sapņuot par tū, ka pasaulī vysym byus labi. Beistūs īlaist sevī dūmys par kara šausmom, par biegļu gaitom. Nadūt, Dīvs, pīdzeivūt tū vysu, kū ir pīdzeivuojuši myusu seņči – nažieleigi gryutu dorbu, bodu, karu, izsyuteišonu iz Sibireju. Es varu prīcuotīs par latvīšu folkloru, nest itū montuojumu tuoļuok i sapņuot par tū, ka vēļ piec daudzim godim Latvejā skaņdēs tautysdzīsmi, runuos latgaliski, Reigu pīpiļdeis Dzīšmu svātku daleibnīku tyukstūšys.”

Nu, redzit, ka muni i munu vīnaudžu sapyni tīcās iz realitati, kurā ir konkreti mierki myusu personeiguos dzeivis sasnāgumim i vaļsts nuokūtnei.

Ticēsim vysam lobajam, ticēsim sev, vysi cylvāki – gon leli, gon mozi!

Sintija Verza, Rībeņu vydsškola, 9. klase

Tuoli, tuoli..

Maņ niule gribīs īt tik tuoli,
Koļč munys kuojis apsastuos,
Koļč vysys jiutys izasmeļs…

Kod elpu apraus soltais gaiss,
Kod bezspāks lānai sirdi žņaugs…
Un varbyut tikai tod

It vyss maņ paliks skaidr’s?
Un varbyut beidzūt tikai tod
Šei Dzeive duovynuos maņ gaismu?

Jo tagad jiutu izmysumu,
Naidu, dusmys, vīnaļdzeibu.
Un par šū vysu volda pruots,
Kurs nalīk mīra,
Kurs mani (nū)muoc.

Un, grymstūt dūmuos dziļuos,
Apleik naradzūt un nadzieržūt nikuo,
Maņ nūtak osora par byudu, –
Mirklis līk maņ saprast tū,
Ka… nagrybu vairs tuoli… īt,

Es grybu jimt tūs iergļa spuornus
Un sovim spākim, pretim gaismai
Tuoli, tuoli, augšyn skrīt.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars