2020. gods Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (IV)

2020. gods Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (IV)

Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam Naaizmērstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 10.–12. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja ”Jam ērgļa spōrnus un skrīn augši…”

Aiga Kroiče, Aglyunys vydsškola, 11. klase

Ceļuojums sevī

Mes dzeivojam pasaulī, kuru puorvolda sajiutys i emocejis… Puorsalīcynuosim, ka juos ir lobys voi ari nā. Na vysim vajadzeigā breidī blokus ir spuorni. Cytim suopēs ir vīgļuok atrast ceļu iz augšu. Kod saule naspeid, pasaruoda osorys. Bet es asmu pamanejuse, ka salauzti spuorni ir stypruoki par sorgotajim laimē.

Apleik ir daudz vuorguļu, kuri grib, lai tu dzeivoj suopēs i nikod nalidoj. Voi jim bīži izadūd tevi atrast?

Tevi naspēs nūturēt maigī tauriņa spuorni, tova sirsneiba nabyus tik spieceiga, jei naizturēs styprū atmosferys spīdīni. Un na vysi spiej nūkontrolēt bīzūs iergļa spuornus. Kotra klaida ari ir rezultats. Nasabeist nūkrist, ratais sadzeist.

Tikai nikod nameklej spuornus deļ cytim, tī nabyus jūs spuorni, jī naspēs uzliduot. Un naruodi nivīnam sovus spuornus, jī paliks vuojuoki, un tu navariesi atgiut jūs spāku. Nastuosti, ka tu esi runuojs ar eņgeli, un juo lyugšona vess tevi iz augšu. Tav vajag tikai spuornus un spāku.

Tok mums napītiks ar vīnim spuornim. Filozofs Bēkons izstrodova muoceibu par elkim, ka ikvīnā cilvākā dzeivoj četri elki – uztveršona, aizsprīdumi, sovstarpejuos attīceibys un īstudātais teātris. Te ir sajaukta fantazeja ar realitati. Bet ierglis nav lobuokais liduotuojs. Spuornus vajag na tikai, lai mes spātu palikt laimeiguoki. Mums vajag ari liduot, kod myus puorjam šaubys, vuojums voi mokslinīcyska īdvesme. Lobuokais liduotuojs ir Tetramorfs, jo jam ir četri spuorni – kotram elkam. Jis vysod spēs pīsaceļt. Bet kas tūs spuornus spēs atrast? Niule tu redzi, ka vuorguli vysod ir blokus. Kaids palīk par grifu, kaids par bolūdi, bet tikai Tetramorfam vysod ir idejis, kod ir gryuteibys.

Sorgoj sevī lobū un naaizmiersti, ka suopis ari nav ļaunums. Eņgeli jau dabasūs sviļpoj, gaida, kod tu paruodeisi sovus ceļus, na spuornus. Mīļoj sevi, puorveidoj vysu. Myusim kotram dzeivē ir dūda tikai vīna īspieja. Izmontoj tū! Napazaudej!

Keita Emīlija Orlovska, Austrumlatvejis Tehnologeju vydsškola, 10.b klase

Apgrīzti spuorni

Maņ beja apgrīzti spuorni, es beju salauzta līta.
Maņ beja bolss, bet es vairs naspieju dzīduot.
Tu mani nūgryudi nu dabasim,
Es bezpaleidzeigi ceinejūs iz zemis.
Tyku pazaudāta, jo lineja beja škārsuota!
Maņ beja spuorni, bet es vairs nespieju liduot.
Jius turit cīt munus myrušūs sapņus!
Es ceinūs, lai otkon spātu liduot!

Īškā manī ir paleigā klīdzīņs, kū es ceņšūs slēpt.
Tū navar nūlīgt, es styngri turūs viejam pretim!
Tu mani sagrauņ, tu nūrauņ mani nu dabasu juma.
Manī ir klīdzīņs, kū es ceņšūs apslēpt.
Maņ ir juosatur cīši, es vēļ nagrybu miert, nā!
Es nagrybu miert, es nagrybu miert, jā!

Maņ pakaļ sekoj tova tymsuo āna.
Baisa vīntuleiba maņ leidza lidoj.
Vēļ jūprūjom sovā sirdī tukšū smeļdzi jiutu.
Pruotā ataust dīnys, kurys nazkod gaišys beja!

Muna sirds olkst skaistys dzeivis dzeivuot,
Lai maņ nabyutu nūlauzti spuorni,
Lai es varātu augstu dabasūs trīktīs.
Atplēst sovus spuornus, liduot i redzēt dabasu molu!

Es savuocu sevi kūpā tīpat, kur tu mani atstuoji!
Maņ daīt sasajimt i atrast sovu bolsu.
Nā, maņ vīnolga, voi dzīžu napareizi!
Es atsarūnu sovuos melodejuos,
Es dzīžu mīlesteibys deļ, es dzīžu sev!
Es klīgšu tai, lai atbreivuotu putnu!

Tagad es lidoju augšā, kai atbreivuots ierglis.
Maņ ir bolss, maņ ir bolss, šūvokor jius mani dzierdēsit!
Tu mani turieji!
Bet es skali ceiniejūs, ak!

Myusūs kotrā īškā ir klīdzīņs, kū mes vysi ceņšamēs slēpt!
Mes stingri turamēs, mes navarim tuo līgt!
Dzeivus, ak, tu ēd myus dzeivus!
Jā, myusim ikkotrā īškā ir klīdzīņs, kū mes ceņšamēs slēpt,
Tū klīdzīni navajag turēt, tys ir juolaiž pasaulī tuolā.
Es turūs cīši, es navaru nūkrist!
Es vēļ nadreikstu nūmiert, nā!

Beja smogi, es atrodu bolsu.
Maņ daguoja dzīduot plaši,
Maņ daguoja rast sovu melodeju pošai.
Es dzīduoju mīlesteibys deļ, es dzīduoju deļ seve.
Es klīdzu tai, lai atbreivuotu sagiustātū putnu,
Tū graciozū putnu, kam nūlauzti spuorni!
Lai tys varātu izpļēst sovus kruošņūs spuornus i izliduotu augšā!

Agita Potaša, Kuorsovys vydsškola, 12. klase

Atrast pošam sevi un tevi

Skrīt taipat, bez mierķa, nav jāgys,
Nav jāgys vīnam – bez paleigu, bez atbolsta.
Aizajam tūs spuornus kai paleigu,
Kod gribīs pasadūt i nu seve nikuo naatdūt.
Kod gribīs aizvērt durovys, kas juover valī, na cīši.
Aizajam tūs spuornus, lai navys liduotu muokiuņūs,
Pavysam navajadzeigi, bet līkās, ka saudzeigi,
Taču nūteikti nadereigi maņ.
Īspiejams, kaidam cytam,
Bet na maņ.

Maņ juoskrīn iz augšu! Lai ceļā īpazeitu sevi,
Atrostu sevi un nagribeigi sacātu –
Tei asmu es, kas sevi meklej.
Tei asmu es, kas vysu laiku atkuortoj
I vysu pakuortoj, lai sev sacātu –
Jam iergļa spuornus un skrīņ
iz augšu!
Iz augstuokū mierki.

Atrūņ sevī apziņu – jam blokus paziņu.
Vīns naesi ni skriejiejs, ni guojiejs.
Jam spuornus i skrīņ, i sauc jūs par sovim.
Ari svešī reiz juopījam.
Bez aizsprīdumu i līku vaicuojumu,
Kas tevi dzan meļnejā!
Meļnejā olā,
Kas tymsu, na gaismu tev nas.

Daudz nasaver apkuort, daudz nagrūzi golvu,
Lai sajimtu sovu bolvu par tū, kū dori.
Tī nav nikaidi sori, kas dag bez sāgys,
Jo nav jau jāgys.

Jam nu iergļa tūs spuornus, kas stypruokī nu vysu.
Kas cytam natverami un gryuši laužami, i nimoz nav skaužami.
Jo tī spuorni sader ar tevi un cytam nadar.
Byus, kas nūviertēs, i byus, kas saviertēs pec sovys skolys.
Kas bez nikaidys školys muocēs tevi!
Kai pareizuok, kai precizuok…
Tān daudzi taidu šaidu.
Bet vai vierts klauseitīs i ar jm bļausteitīs?
Tys navess mani iz augšu,
Ka cytu pat ar vuordim žņaugšu
I rupi saukšu, jo sevi ar cytu jaukšu.

Tei naasmu es, es navaru tai!
Jo iz augšu es skrīšu ar iergļa spuornim.
Atrast tevi
Un īpazeit sevi.

Egita Potaša, Kuorsovys vydsškola, 12. klase

Tūmār varu

Siežu ustobys vydā vīna i klausūs, kai stuņdinīks tikšoj. Vysapleik klusums… Es vīna siežu sovuos dūmuos i sovā pasaulī. Es vairs naasmu bārns, kuram vyss ir atļauts i pīdūdams. Laiks īt… nā, jis skrīn. Es lyudzu: “Apsastuoj, pagaidi, es nateiku tev leidza!” Es natycu, es natycu, ka varu nasaslēpt zam mamys spuornim i drūši īt sovu ceļu. Es jiutu – naasmu gotova byut lels putnys, kas skrīn dabasūs. Lels cylvāks, bet tik mozs, sovā pasaulī īsaruovs, caru, ka vys vēļ varu izdzeivuot kotru dīnu kai karuseli. Maņ blokus īt sovi i sveši, lobi i ļauni. Daži dūd ceļa vuordus, cyti soka: “Tu navari, tev nasaīs. Byus, kam liksīs – tu vysu dori napareizi, bet byus taidi, kam nabyus vīnolga. Es klausūs lobū, i nadzieržu suopeigū.

Na vyss, kas ir mums apleik, dzan myusus iz prīšku. Es saprūtu.. vysu saprūtu. Par speiti vysam, es tycu sev. Muni iergļa spuorni namonūt izauga, lai paledzātu skrīt. Pošai.. vīnai pošai. Es zynu sovu ceļu, sovu mierķi, iz kuru tīktīs. Maņ juopaspiej sasnēgt kolna viersyuni, lai liduotu tuoļok par vysim cytim. Mani bremzej cyti, bet es napasakļaunu i verūs tuoli. Poša varu sasnēgt sapņus. Nasaveru pa suonim, jo spuorni mani nas. Sorgoju kai duorgumu i naļaunu cytam pajimt.

Es vys siežu ustobys vydā, taipat kai īprīšk, bet cytaižuok. Es jiutūs spieceiguoka i drūsuoka par sevi, par vysu. Es verūs stuņdinīkā i radzu vysu kai agruok, tikai sevi radzu sovaiduoku. Saprūtu – kotram ir sovs laiks i rytms. Vairs nasabeistu i nasasliepu. Dzeive īmuoca īt, skrīt i liduot. Gryuši, bet nav naīspiejami. Es paspiešu vysu sasnēgt. Tu vari tikšuot…

Adrianna Gerda Vjazņikova, Kuorsovys vydsškola, 10.a klase

Literaruo puorsoka
Vysleluokuo sirds

Kaidys vacys obeļneicys dūbumā zvierbuļu saime beja sataisejuse periekli, i tymā golvys cylova četri mozeni zvierbuleiši. I, cikom tāvs ar muoti meklēja, ar kū jūs paboruot, mozī dūmova par lelū dzeivi. Treis zvierbulāni, kai jau i zvierbuli, sprīde: kod izaugs i byus leli, jī zags nu vystu bareibu, aprunuos puorejūs putynus, taiseis sovus periekļus i audzynuos nuokamū zvierbuļu paaudzi.

Viņ catūrtais putineņš runova muļkeibys. Jis saceja – kod izaugs lels, tod bys kai ierglis, jam byus leli, ploti spuorni, jis dareis lelus dorbus i liduos augši, augši…

Puorejī jimā klausejuos i smējēs apsaguozdami. Kū gon tys bruoļs beja īsadūmovs? Nu zvierbuļa par iergli palikt? Jī vysaižuok suoce jū apceļt, apēde gorduokūs kimūsus, bet jam pamete puorpalykumus, gryude nu periekļa uorā i suopeigi kņuobe. Jim bruoleiša runys beja nasaprūtamys.

Beidzūt atguoja tei dīna, kod vysi bārni spruka nu vacuoku aizguodeibys paceli. Tī treis, kai jau i beja sarunovuši, zoga nu vystu gryudus, aprunova cytus putynus i plēsēs ar jim (taidim pat kai poši) iz nabādu. Viņ catūrtais zvierbuļs turējuos maleņā. Jis nūsavēre iz vysu tū zvierbuļu padareišonu nu molys. Putineņam kasdīnā vairuok patyka sēdēt iz bārnu rateņu (tūs saimineica kotru dīnu izstyume pogolmā supluok muojai, lai mozais varātu pagulēt svaigā gaisā) i vērtīs tuoļumā.

Vīnu dīnu bārns otkon beja izvasts uorā i mīreigi gulēja, kod zvierbuļs īraudzeja svešu klaiņojūšu kači uzlācam iz rotim. Roti nūzaleigova viņ! “Kū dareit! Kū dareit? Es tok navaru ceineitīs ar kači!” izmiseigi dūmova zvierbulāns. Bet, kod jis īraudzeja, ka kačs suoc leist pi bārna muteitis, jis naizturēja i ar švunku laidēs iz rotim. Zvierbuleits suoce spert kačam ar kuojom i spuornenim, suoce bļaut vysā bolsā. Kačs nu suokuma sasatryuka, bet atsajēdze i suoce mozū giut, bet gudrais putineņš kārdynova kači i vede paceli nu rotu. Cikom jī tai jēmēs, izskrēja saimineica i, radzādama nūteikūšū, aizdzyna nasauktū gostu nu pogolma. Jei zvierbuleišam iznese pošu gorduokū griudeņu sauvi.

Nu tuo laika zvierbuli sovu bruoli gūdova i tureja cīnā – jis beja kuovīs ar pošu lelū kači i nabeja nūsabeids! Viņ pats zvierbuleits otkon kluseņš sēdēja maleņā i sapņainom acim vērēs tuoļumā… Lai cik tu bytu nacyls augumā voi cytu nasaprosts i napījimts, tev var byut vysleluokuo sirds i vysplotuokī spuorni!

Signija Voite, Kuorsovys vydsškola, 11. klase

Tev izadūs!
Tik daudz ir bejs suopu līku,
Koč jūs vītā vādzātu viņ prīcu,
Bet nu kuo tys vyss, Tu zini?
Tu puoruok zamu sevi nūnicini.

Esi dūmojs, kai tys byutu,
Kod bādom laika apsatryktu?
Tu dzeivuotu viņ laimis dīnuos
Navis četruos sagruvušuos sīnuos.

Prūtams, kasdīnā jau vysi skrīn,
Pa golvu dūmys apleik viņ,
Cytam skūla, cytam – dorbs,
Cytam sirdi plieš kaids vuords.

Daudz kas jopaspiej tik dreiži,
Kod beidzūt poši byusim breivi?
Vysi mes kai lelā jukā,
Vai moz varim dzeivi savuokt kūpā?

Maņ atbiļde ir vīna skaidra,
Tu esi Tu i nivīna taida,
Atsacer tū vysūs laikūs,
Ari tod, kod osorys rit vaigūs.

Bet tagad nagaidi ni mirkli,
Jam tūs lelūs iergļa spuornus,
Lidoj tik augši, lai naradz pat vuornys!
Tīši tod Tu byusi eistyn breivs
I vysuos sovuos izpausmēs tik dzeivs!

Tikai dzierdi, nasabeist!
Es tycu, Tev vyss izadūs!
I tī sapni, kurus sapņoj daudzi,
Pīsapylda tim, kas lidoj augši…

Esi gotovs suokt jau tān,
Sovu dzeivi pīpiļdeit!
Ar jaunim mierkim, dūmom, dorbim
I mīlesteibys pylnim vuordim!