Sandrys Ūdris stuosts “Abigailys spīgeļs”

Sandrys Ūdris stuosts “Abigailys spīgeļs”

Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Vacuos Dereibys laiki, padūmu godi ci myusu dīnys – vysod cylvākam svareiga juo īškejuo breiveiba, tys, cik juo lāmumi ir poša izvēle, cik pasakļaušona tradiceju i autoritašu nūstyprynuotai praksei. Stuosta varūne Stepa īškejā monologā izviertej sovu dašamejū dzeivi, sovu kompleksu diktātuos attīceibys ar apleicejim i pīzeist, ka na vyss nūteik tai, kai jei grybātu. Tok šaļtī, kod vysu varātu radikali puormeit, jei tūmār izalosa kompromisa variantu. Kū stuostā paruodeitajā situacejā dareitu tu?

Abigailys spīgeļs

Kod Abigaila īraudzeja Dovydu, tod jei steidzēs i nūkuope nu ezeļa un kryta Dovyda prīškā iz sova vaiga un nūsalīce da zemis.

Un jei nūkryta pi juo kuojom un saceja: “Lai iz mani, muns kungs, kreit itei vaine! Lai tovai kolpyunei ir atļauts runuot, tev pošam tū dzieržūt, un klausi sovys kolpyunis vuordus!

Muns kungs, lyudzams, nasasirdi iz itū nikam nadereigū veiru, iz Nabalu, partū, ka kaids ir juo vuords, taids ir ari jis pats: Nabals ir juo vuords, i glupeiba īt jam leidza.

(1 Sam 25:23–25)

– Abigaila, Abigaila! – dūmuot, nu syltuo vannys ustobys suta apjimtuo spīgeļa dzilīnis kaids sauce, viņ navarēja īraudzeit. Na viņ nu suta spūdrais vierss beja cik bluovs. Nu molu vacajai lītai jau kruojuos tymsys plemis, a jauna spīgeļa Stepa pierkt nagribēja – vīneigajā universalveikala mebeļu nūdalis eksemplarā juos sejis apveidi pīsavēre osi i izteiksmeigi. Nu skaidru i izreiz saprūtamu lītu jei drupeit beiduos, vysmoz sātā taidu jei nagribēja.

– Abigaila, Abigaila! – vakar pyrmū reizi izdzierstais vuords kai tups amatnīka reiks vys vēļ ūrbe Stepys smedziņus. Labi, lai ir tei poša jai nazynomuo Abigaila, taišni šūreit jei nagribēja byut ni Stepa, ni Stefanija Donatovna. Jei pīsacēle agruok par cytim reitim, veirs i dāls vēļ gulēja, a nikai navarēja īkuopt realitatē – 1985. gods 17. apreļs i jai bez poliklinikys bārnu konsultacejis vadeituojis pīnuokumu šudiņ vēļ juonūīt pi Leonardoviča, jūs piļsietenis partejis pyrmuo sekretara. Personiskā vaicuojumā. I tys draudeja nanūsalūbt. Cik reižu tī guojuse dorba lītuos, cik nasuse atskaitis i runovuse sapuļcēs kai partejis pyrmorganizacejis puorstuove… Tok tei pīredze ir drupeit kas cyts. Jei tiuleņ koncentrēsīs, pruotā vysu izdareis i tod viņ atkuortuos eistineibā. Nā, dūmys kai īsaspeitejuši sovvaleigi bārni bāga nu žogora turātuojis. Skrīņ sagiuņ i nūlīc taidus pi vītys!…

Ar rūcinīka styuri Stepa nūslauceja spīgeļa vaļgmi, a skaidruoks juos pošys sejis attāls nūbīdēja vēļ vaira – cik jei ir nūguruse. Pavasara spāku izseikums, jei tok kai uorste zynova lobuok par cytim. Da atvalinuojuma mozuok par treis mienešim, a varātu orūdbīdreibai praseit ari ceļazeimis iz sanatoreju, jai nūteikti īdūtu. Koč jai viņ 40… Tok na nu dorba jei pīkususe i jei poša grib, kab ļauds dūmoj, ka nūsastruodovuse. A pīkususe Stepa nu pādejūs godu mistiskūs ceiņu ar sevi, kurūs jāgys i bataleju iznuokuma jei da gola nadaprūt i partū cīš beistās vīnatnis ar sevi. Reiz byutu juopadūmoj dziļuok, tok niule šudiņdīnys bāda – jei daīs da partejis komitejai, vēļ boikuokim sūlim īs vydā, pasveicynuos garderobisti i dežuranti, kuops iz ūtrū stuovu. Satikt kaidu pazeistamū nav juosabeist, taipat padūmuos, ka pi Leonardoviča dūdās pa dzelai. Pasagrīzs iz pyrmuo sekretara durovu pusi… A dūmys otkon aizbāga paceli – kai nazkod mozuo meitine īskrēja dzeraunis piertī i aizcierta aiz seve nu zamaškys i viersa vīgli aptrupiejušuos durovys.

Malnajā pierteņā aiz pyunis mozūtnē varēja nūsaglobuot. Eipaši nu mamys dreizūs siržu, pasēdēt iz luovys, ceļus apčārušai, i padūmuot, voi mama vyspuor taisneigai jai skrīn viersā. Lai jai myužeiga dusiešona, bet tik bīži nasaprota sovu bārnu! Mama bez mozguošonuos vajadzeibys piertenis durovys navyrynova. Pierts beja tētis puorzynuošonā. Ar kaidu prīcu jam patyka sanest iudini – pylnu i soltū kubulu, i kruosnē īmyurātū kotlu. Pērēs jis da pusaumūņa i iudiņa nažālova, vēļ cytim ļuove laisteitīs, cik pateik i dūša tur. Juos tēte pabejs karā i pareizajā krīvu pusē, iz lobuos kuojis nu lūdis ciertuma pīklybova. A tī vysvaira jam atbuoduse vyspuorejuo nateireiba. Izaruodeja, ka sātā ar tū beja vysvīgļuok tikt golā. Kod nikuo cyta – ni iedīņa, ni atpyutys, ni meiluma – da valis juo dzeivē nav pīdzeivuots, lai koč pierts suta i iudiņs pīsīn dūšu. Piec pierts tāvam varēja, kū gribi, praseit i izpraseit ari, a nu reita jau varēja byut vysaiž – bīži sirdeigs jis devēs brigadera gaituos.

Sovutīs mamys vaļsteiba beja kukne, te jei plauka kai īsorkona puče i iedīņs vysod saguoja gords. Jei tik vuiklai staipeja kotlus pa plitys viersu, dūmuot, kaidys figurenis kaitu laukumā. A šaļtīs, kod plitys riņčam izvylkts vyds i guņs līsme nakauneigai buozēs uorā nu plitys apryusiejušūs dzeļžu, jei, ituos gaismys apspeidāta i nu korstuma ītveikuse, izavēre cīš skaista. Styngru rūku mama apgrīze atcapušūs katletus ci sameiceja buļbys, tik ognai mīgdama ar vuoli, ka ciči viņ nūsakrateja. Stepai ari gribējuos sevī izaudzēt taidu boikumu – kab jei varātu školā tūs huliganu prīškā pīcierst ar kuoju i drūsai pasaceit vysu, kū vajag! I niule – ka byutu taida, jei poša tūs vysus leonardovičus nūlyktu pi vītys, na lauzeitu golvys, cik lyudzūšā bolsā jai Leonardoviču uzrunuot, kū vyspuor saceit, kai izaturēt.

Navarēja saprast, voi mama nūdzierda ituos Stepys dūmys, tok stateja meitu nu mozūtnis īsavuiceit vysus kuknis dorbus. Kū styngruok muote kū lyka dareit, tū Stepai mozuok lūbēs – vyss kryta nu rūku, byra i lējuos puori molai. I tei sorkonuo pleme iz rūkys nu korstys skaurodys dasadyurīņa tai i nūsaturēja nazcik godu. Mama gon ar papluonu izbejuša rūcinīka kokoru gruobovuos ap puorta nūkaiteitajim kotlim, tok boika jei beja viņ pi plitys. A tētei otkon napatyka iz mamu vērtīs, kod jei pi plitys.

Stepa tai i palyktu taidā zynuošonā par jimšonūs pi plitys, ka nabyutu reiz redziejuse Ritys mamu pi plitys. Tūlaik laukūs klasis meitinis gostūs bīži nastaigova, sevkurai beja sovi sātys dorbu pīnuokumi. Pa ratam saguoja – kai tūreiz pi Ritys mozūs kačalānu pasavērt. Kod meitinis, iz kanapkys sādādamys, pa kliepim auklēja mozuos radeibenis, nazkur kuknē nazkas nūblyukšēja, tod kai daudzbaļseigi aizčūrkstēja, tod nūsmirdēja i sīvīte bolsā nūsasmēja. Nu kuknys izguoja Ritys mama i vys vēļ smīdamuos stuosteja, kai iz plitys riņču izaliejs pīns, a vakar gribiejuse cepleicā izcept peirāga, nazkur skapa styurī atsaradose plyuksnainā papeirā īteita kaneļa drupeite. Laikam vēļ nu kara laika nūglobuota. Suokuse cept, a navars pīsiļdeit da vajadzeiguo korstuma – meikle pyrma pasacāluse, tod sakrytuse. Izavāruse piec vacys grebēzis, tai naizcaptu daguojs sasvīst cyuku spanī. Partū naass nikuo, ar kū gašku pacīnuot. Sīvīte vīgli smējuos, tū vysu stuosteidama. A Stepa jau dūmuos tū vysu sadareja sovā kuknē – jai par itū pierīņs iz vītys, a ka tai mamai saītu – gryutai īsadūmuot. Stepys mamai pat trauki nu rūku nakryta, jei Stepai vysod ruodeja sovu čaja krūzi – itei vēļ Uļmana laiku, a Stepys eisuos dzeivis laikā jau treis krūzeitis saduzušys. Nikas, kod Stepa byus lela, jai ari vyss lūbsīs i nikas nu rūku nakriss uorā. Reiz sovu krūzi sasyta tēte, i kaids Stepai beja puorsteigums, ka mama par tū jam nikuo napuormete. Saīt, ka lelajim ni par kū nadūd dryukstis. A voi juos vaine, ka jei moza? Kars beja beidzīs, i kolhozu ļauds nu boda i izmysuma laiku suoce atsakūpt, viņ Stepys sātā vys vēļ dzeivova styngrai kai dziļūs boda laikūs.

– Abigaila, Abigaila! – svešais vuords atgrīze vannys ustobys eistyneibā. Kū Stepa vaira dzyna jū paceli, tū vaira vuords mīdzēs pruotā. Tok jau daudz maiguok skanēja māmais saucīņs. Par Abigailu vakar jū apsauce Tamara Andrejevna. Godūs cinejamuo kolega beja dzierdejuse, kū vakar Stepa ar draudzini Vali runova par šudiņdīnys guojīni iz partejis komiteju.

– Ak, Abigaila, Abigaila! – siermuo kuņdze viņ pasmaidejuse i puorprasejuse, voi Stepa zynūte Vacuos Dereibys stuošku par Nabalu, Abigailu i kieneņu Dovydu. Nikuo jei nabeja dzierdejuse, koč Jaunovys Marijis i Jezus dzeivis nūtikšonys varātu stuosteit, cik gribi, muote jū cauri vysim Hruščova laikim beja dalaiduse pi Pyrmuos Komunejis. Tok Stepa atsaceja, ka zynūte, nūdzierzdama, ka Andrejevna nav juos atbiļdei nūticiejuse. Tai Stepa izavede jau nu bierneibys – ceņtēs īsapatikt cylvākim, kuri jai pasalyka gudruoki ci ītekmeiguoki. Tamara Andrejevna, koč i krīvīte, nabeja ni partejneica, ni cytaida aktiviste, jai vēļ beja dzeiva muote pi 90 godu ar cara školu izgleiteibu, runova, voi tik juos naasūts pat nu muižnīku ciļts. Dorbā izalyka tū nadzieržam, Tamara beja apbreinojama uorste – jei eistū vaini i diagnozi varēja pasaceit iz reizis, viņ pasaverūt iz pacientu. I padūmus veseleibai deve na viņ par iesšonu i atsapyusšonu, a prīcu par dzeivi.

Vysu itū guojīni, ka juoīt pi Leonardoviča, patīseibā izdūmova Vale – koza i vuška reizē! Sadūmuot – na padareit! Vakar vēļ īskrēja pi Stepys, atnasdama spirta buteli. Nu prosta dzeraunis meitine tei Vale, vēļ prostuoka, mīškuonūs dzeivuodama, palykuse! Ka nu juos vysi aptīkā pa blatam spirta prosa, dūmoj, ka ar tū var aizbuozt piļneigi vysu, izagrīzt nu vysa i pīsagrīzt pi vysa. A taida jei vysod bejuse, juos ar Stepu īsapazyna studeju godūs medicinys institutā, nu 3. kursa vīnā ustabeņā suoce dzeivuot. Kai izaruodeja, vaļsts sadale nūreikuoja obejis iz vīnu vītu – Vaļu iz aptīku par provizori, Stepu iz polikliniku par pediatri. Nu Valis nikuo lela nanūglobuosi, nikur mozuokuos problemuos nasajauce, dūmuot, lītu parāds itymā pasaulī cīš vīnkuoršs: smolkais pastuov juos taiseitūs zuoļu mililitrūs i miligramūs. Vyss puorejais – rupai grīžams i sverams. Reiga opolū laucineicu napadareja ni drupeitis smolkuoku. Varbyut pat rupuoku. Valei problemys parunuot ar Leonardoviču nabyutu, a jai nabeja ari taidu bādu kai Stepai. Valis veirs, byudams jautrys i pateikams kompanejis cylvāks, reizem izdzēre – a dorba laikā nikod. I itys ir lels īmeslis Stepai draudzini skaust, a šūreit pat na da tuo.

Stepa, preteji Valei, pasauli uztvēre niansēs. Treisādama par kotru sūli školā, institutā, dorbā, tok sātā mamys prīškā. A mama muocēja pamīgt i damīgt vysu pa sevim. Stepys studeju laikā muote iz meitu daudz nikuo namīdze, a meitini, vysod atbraucūt iz sātu, suoce komuot naizprūtams i naradzams, a labi sajiutams gryutums nu muotis i tāva klusuos kūpābyušonys. Jī runovuos sovā storpā i vysu prīškā teice sovu klusū i pīticeigū satikšonu, a Stepai vys vaira redzējuos, ka juos dzymtuo sāta palykuse par taidu kai skotivi ar divejim akterim, kas aizamiersuši, kaidys lūmys pasajāmuši. Itū varēja nūsaukt ari vīnkuoršuokūs vuordūs – jei jam nadūd. Itū Stepa dzierdeja vīnā buobeņu sarunā autobusā, bet tai i nikuo cyta švaka par sovim dzymdynuotuojim saceit nadreikst. Cytaiž jūs dzeive tok guoja pareizi.

Viņ Stepys dzeivi niu var izstuosteit tim pošim vuordim. Varbyut juos skotive plašuoka i scenografeja kūšuoka. Kod februarī vysus div nedelis guoze nu kuoju gripa, jei ar divkuoršu energeju itymā epidemejis viļnī īlēce kai vuovere skrytulī – sātys vizeitis pi slimūs bierneņu i pījimšonys laiks īsavylka da vokora ostoņu. Saime, veirs i pat dāls, palyka nazkur tuoli, a jai beja attaisnuojums – apzineiguo padūmu uorste i vysaiž aktiva komuniste ceinās ar gripu. Stepai beja baiss pošai sev atsazeit, ka partejā jei īstuojuse, kab vaira byut cylvākūs – tī daudz sapuļču. Bet itū juonūgloboj dziļuok par vysu, ka kur gudruok paprosa – juostuosta par īsasaisteišonu leluos nuokūtnis radeišonā, kur prostuok – par gribiešonu ījimt aktivu dzeivis poziceju. Tai izalikt par laimeigu sīvīti nabeja nimoz cik gryuši.

Kai byut šudiņ ar Leonardoviču? Kur tī vēļ da Leonardoviča! Pyrma vēļ byus juoteik garum Julejai – Leonardoviča sekretarei. Patīseibā nikaidu kūpeju dzelu jai ar itū sīvīti nav, pīkluojeigi pasveicynuot i vysa dareišona. Ci drupeit juopagaida, jei poša paspēs pasaceit bez apsavaicuošonys i vīnmiereigā ritmā klabynuos tuoļuok elektriskū rokstommašynu, i vaira nasaliks ni zinis par cylvāku, kas iz šaļteņu atsasieds div krāslus tuoļuok. Deļ ituo mīra Stepa i skaude Juļku, kai jū prostai īsaukušys ituos sātys sīvītis. Nu tikkū struoduot suokušuos jaunuokuos arhivaris da Leonardoviča sekretaris viņ partū, ka jis, īguojs partejis komitejis arhivā, īraudzeja, ar kaidu ryupeibu jaunuo darbineica īšyun lītys, puorbaudeidama pat, voi nav izpalics kaids paroksts. Leonardovičs īsacierta, ka jam vajadzeiga viņ taida sekretare, i sūlejumi pajimt dorbā pazinis meitu izplēnēja kai nabejuši. I kur te partejis sekretara gūda vuords – nabeja mīrā daudzi. I ituos Juļkys deļ Stepa vēļ nazyna, voi lyupys lobuok pakruosuot, voi īt taipat. Varbyut, byudamai pīticeiguokai, var nūsalūbt vairuok?

Stepu daudz nauztrauce partejneicu kolektiva intrigys, a par vīnu jei ēdēs – kai taidai Juļkai, taipat kai Valei, izadevs dabuot taidu veiru. Nivīns jau nazynova, ka Stepa nu reitim doruos ar veiru kai mozu bārnu – sasukoj jam motus, salīkt kraklu iuzuos i atguodynoj pasaceit kolegom lobureitu i sevkuru reizi atguodynoj, ka piec dorba iz sātu. Tok vīnreiz vysi striči nūtryuka – atroda juos Jāni pīdzārušu kanovā pi slimineicys. Tai vyss nu kolna nūsavēle – slimineicys golvonais uorsts atlaide juos veiru nu dorba, jau pusgodu jis treis dīnys nedeļā braukoj iz sābru rajona centru tūs 60 km – jam atsaroda vīta tīnīnis kara komisariata uorstu komisejā, tūreiz nu puorsteiguma Stepai pyrmū reizi dzeivē palyka švaki ar sirdi. Tū zuolis atvylka, a bailis i kauna komuļs vydā palics i nosojams leidza, kur ni īsi ļaudīs. Ari nauda Jānim vaira nav tei, kas beja par nakts dežurom slimineicā. Izaruoda par tū, na švaki moksoj. Tū var nūviertēt viņ tod, kod tuo vaira nav. Stepai beja sova nauda i juos beja gona vysom kasdīnys vajadzeibom, a pa lauluotuo moku jei jēmēs kai pa sovu. Gudreibu skaiteit veira naudu īvuiceja mama, dzeraunē vysys sīvys tai dareja. Stepa vysūs vaicuojumūs klauseja mamys. Ari jei saceitu, ka juoīt pi Leonardoviča i poša variejuse dadūmuot, ka tai juodora, na sagaidejuse draudzinis padūma. Sīvītei tok juosauperej saimis lobā – kur juopacīš, kur juopīsalīc, kur juonūsaguļ.

Ari tys, ka jei ar Jāni palykuse kūpā, beja par prīcu mamai. Stepa jū pyrmū reizi atvede sovejim paruodeit – taišni iz buļbu laseišonu. Parostai tyvūs rodu pulkā tūs nazcik sotku nūlaseja vīns div, a tod piec pušdīņu – vēļ puorlaseja likšonai pogrobā. Jānis, iz akmiņu izaugušais ipyrmū reizi tics latgalīšu tolkā, izavede gona nasaprūtami. I teirumā, i pi buļbu kaudzis jis grūzejuos ar fotoaparatu, pajimt spaini nasasteidze. A kod jis izleida iz buļbu kaudzis viersa i fotografēja, sābru Jurs vaira naizturēja i pasaceja bolsā tū, kū vysi te dūmov:

– Kai i čyuļs, nikaida tolka nu juo te nabyus i tev, Stepceit, nabyus.

Stepai tys suopeigi īdyure i lyka atsagrīzt pi dūmys, ka nu nasaīs ar Jāni. Juram beja piļneiga taisneiba. Atsamūceja Stepa, Jāni pi zemis dorbu vasarneicys sotkuos dajaucādama, ar lelu komuošonūs i viņ nu kauna aiz sābru smīneiguos vieršonuos kas na viņ tyka īsāts. Par lelu puorsteigumu Stepai, Jānis raksteja dīnysgruomotu i golvonī īroksti ailēs izaruodeja par jam izlyktajom klaušom – parosti vīnā īrokstā satylpa: sanasti i duorza bucā salīti septeni spani iudiņa, izroktys div dūbis, iznosuota i izkaiseita komposta kaudze. Voi Stepys tāvs kod naviņ tū sauktu par klaušom, dorbs reizem dzyna dorbu, ka ļaudim pat nabeja laika padūmuot, voi tam ir jāga. A itys sisiņu pesteituojs fotografēja ņuotris, Stepai lyka stuotīs pi izsteidziejušuo parečku kryuma i tik maidzeja sovu “Zenitu”, cikom izabeidze fiļmeņa. Nu vasarneicys daguoja atsasaceit – sābri breinovuos par itim natiklim, kas navarēja pat kuorteigi īstateit buļvu. Tai guoja ari ar cytom lītom.

Sovutīs sīvītis tamā buļbu tolkā par Jāni beja cytaiduos dūmuos, i šveikstejuos gona skali, tai, lai Stepceite dzierd jūs redziejuma saulainū pusi – redz, byus tykuse ļaudīs, i bierneni pareizi runuos, i nu tuos prostuos -ānu pavuordis byus tykuse vaļā. Sīvītis laime tymā, voi tu esi pi vītys, voi tev ir bārns, lobs mieteļs i tys pierkts voi šyuts par veira naudu.

Tūreiz iz dzerauni Stepa Jāni atvede viņ paruodeit, ka jai ari var byut draugs. Mama sasakuražēja i papraseja, kod nūlyktys laulobys. Na guojīņs iz zaksu, a pi bazneickunga. Ak naasūte vēļ dūmovuši?!. Nu reita muote poša nazkur aizasteidze – sarunovuse piec mieneša ar bazneickungu par meitys laulobom, akurat svātdiņ septeņūs nu reita. Vokorā navars, tod bazneickungam praseiškūts, parkū bazneicys lūgūs daguse guņs. Pyrma lauluošonys pi spoveds, nui, i vēļ tok Jānis juopuorkrysta par katuoli. Tod varieškūts skrīt raksteitīs iz tū zaksu.

Pīrunuot Jāni lolobom nabeja vīgli, jis naizprota ituos slepeneibys, vēl vaira – grāku syudzeišonys vajadzeibys. Muti atpliets, jis bazneicā vērēs iz vysom pusem, na klausejuos pavacajā bazneickungā, Stepa padūmova, ka jis jiutās kai muzejā i oltori, Krystaceļu gleznenis, svečturi, spovedneica taidi eksponati viņ ir. Kod Stepa jam pavaicova, kai guojs pi spoveds, Jānis vysā nūpītneibā atbiļdiejs, ka draudzeigi pasarunovuši par politiku. Voi tys beja tys, kam spovedneicā juonūteik, jai beja šuorbys, a Stepys muote beja ar vysu apmīrynuota, golvonais juos pīnuokums izpiļdeits – niu Stepa pi vītys i ļauds nikuo narunuos. Muoti pat nasatrauce, ka jī vēļ nabejuši zaksā i voi vyspuor jaunajim ir mīlesteiba, a jai svareiguok beja, kab puiss, ar kū tu pasaruodi ļaudīs, ir tovs vīneigais izradzātais. Muote stuosteja, ka rodu meitinis kauna saimei nikod nav darejušys. Mamys muoseica mīļovuse sovu Pīteri, a sābru Oņte atguojs svuotuotīs. Jei pīkrytuse sābram, kam gaidejuse, ka juos Pīters atīs puorsist rūku, tai paruodeidams Oņtei, kam te vysa saceišona. A Pīters tū saprats kai atsacejumu sev i pagaiss nu kolhoza vyspuor. A kuozys nūtyka, viņ ar Oņti. Lai ļauds ar pierstim nanūbaksteitu. Nui, kai dzeivoj tei radineica, Stepa beja dzierdejuse… Varbyut taidūs gadejumūs lobuok izaškiert vyspuor, Dīvs saprass – parkū?

Voi Dīvs saprūt ari Stepys bādu? Laikam, i jau izkuortovs Stepys dzeivi, vysu pareizi izlykdams: tū, kurs Jāni atlaide nu dorba, paaugstynova iz Reigu, niule slimineicai beja nūzeimuots jauns golvonais uorsts, kurs īsaklauseitu Leonardoviča nūruodejumūs. Vajag viņ vacuo partejnīka palyugt, lai izkuortoj, ka Stepys Jāni pījam atpakaļ. Tik vīnkorši… Interesanti – voi tai Abigailai ari vajadzēja cīši sasajimt, lai izlobuotu veira klaidys? A varbyut taišni sasajimt vajag, lai stuovātu tam vysam pretim?

Abigailys sauciejs Stepys smedziņūs pīklusa pavysam, juo vītā suoce saudeitīs cytys dūmys i juos draudeja tū bailis i kauna komuli, kas Stepā audzs reizē ar jū, izmīgt uorā i pavysam. Atskuorsme kai niule iztāsta šautre truopeja suopeiguokajā vītā: jai nav juoīt pi Leonardoviča, ka jei tuo nagrib; jai nav juopīkreit Valis idejom i nikas nav juopaskaidroj; jai nav juoturpynoj sovys muotis ceļš, kurs navad pi laimis; jai nav juobyun ar cylvākim, ar kū jei nagrib…

Nazkur uorpys vannys ustobys zvanēja, i tys nabeja nu durovu. Nu reita? Itymā laikā varēja zvaneit viņ pa dorbam. Jei atruove durovys i pacēle:

– Lobs reits, Stefanej Donatovna! Te Polikarps Leonardovičs. Atlaidit, ka cik agri, pošam naārtai. Pazvaneju, cikom asat sātā. Bet dūmoju byusit prīceiga, ka ar sovu personiskū lyugumu varit šudiņ da manim naīt, mes vakar apsasprīdem, nūlēmem, ka jiusu veirs otkon varātu struoduot slimineicā, vēļ vaira – varātu pasajimt laboratorejis vadeituoja vītu. Jius asat peļnejuse, ka jums nav taidu problemu…

Vajadzēja viņ pasaceit “Nā, navajag…”” Tok tys byutu liecīņs nazynomajā. Jei atbiļdēja:

– Paļdis, ka nūkuortuojot…

Vysi dzeivis puormeju plāni nu pruota izaslēdze, gryuts nazinis akmiņs nūsavēle nu sirds, nu kū jei te sasadūmovuse – kas var byut lobuok par ībrauktom slīdem, pat tod, kod juos nikur navad. Kū jei sasadūmovuse. Kai studeņte, kas treiseidama gataviejusīs eksamenam, sajam ziņu, ka vyss nūkuortuots automatiski. Da cytys reizis…