Ar mitologeju saisteitys pučis

Ar mitologeju saisteitys pučis

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Pat napalels puču duorzeņš zam ustobys lūgu ir vidis sakuortuoteibys i harmonejis simbols, šudiņ mes tū uztveram kai kulturys teritoreju, kas ir kai pretstots dabiskajai pļovai i mežam, bet tūmār cylvāka personiskuo zona ar juo individualitatis izpausmem. Tok arhaiskais cylvāks dūmuoja sovaižuok, pat duorzs jam beja Vysuma kuorteibys atspīgeliejums. Itūreiz par augim, kurus par latgaliskim  i reizē saisteitim ar pasauļa kulturu aplīcynoj folklorys i literatu teksti, viesturis fakti.

Mogona (Papaver)

Mīga mogona (Papaver somniferum) ir vīns nu senejuokūs kulturaugu pasaulī. Seņsenejūs laikūs nu juos mīdze eļļu, sāklys ēde i izmontuoja uorstnīceibā kai pretsuopu i mīga leidzekli, Indejā i Kīnā nu mogonu suoce īgiut narkotiskū opeju.

Latvejis piļskolnu arheologiskajā materialā ir atrostys mīga mogonu sāklys i pūgalis, juos audzēja teirumūs kai labeibu, ar laiku tūmār palykdamys par nazuoli, itū aplīcynoj ari Latgolā pīraksteituos tautysdzīsmis: “Lynim sieju tū driveņu,/ Mogonom nūzīdēja./ Naktim mīga naaizmygu,/ Tū driveņu carādams.” Latgalīšu puosokuos stuosteits par mogonu sāklom, kurys tur puortykys kruojumūs: buorenītei nu palnu līk izlaseit mogonys, a Valnam izlaseit mogonys (pīci maisi!) nu smiļkšu; sovutīs cytā puosokā Valns līk puišam sakausteit izpaiseitū bucu i da pādejai sabērt atpakaļ izbyrušuos mogonu sāklys.

Nu 18. g. s. kūšys i seikzīdu, i lelzīdu mogonys audzej puču duorzūs. Pošys skaistuokuos ir šolka mogonys (Papaver rhoeas), sauktys par Vuoczemis mogonom: “Cytys meitys līlejuos/ Ar deveni bruoleleni;/ Maņ bej vīns, bet dyžons,/ Kai Vuoczemis ūzuleņš;/ Es muoseņa kai pučeite,/ Kai Vuoczemis maganeņa.”

Par duorza karalīnis vītu mogona konkurej ar rūzi, obejis vīnleidz tik skaistys, ka jaunu meitu saleidzynoj ar obejom: “Ni jei rūze, ni mogona,/ Pate skaista izauguse.” Vēļ vairuok – obejis mitologiskā leidzīnī apveļtej dižciļteigim epitetim, kas nūzeimoj jūs dīviškuošonu: “Aiz Daugovys augsti kolni/ Mozim smiļkšu kaļnenim,/ Tur zīdēja zalta rūze,/ Sudabreņa maganeņa.” Rūzis augstuoks nūviertiejums par mogonu ir jaunuoku laiku: “Rūža zīd – bruoļu muosa,/ Maganeņa – kalpyuneite.”

Mogona kai kulturaugs ir vacuoka par rūzi, partū vairuok pīzeistama par sovu, taitod – latgaliskuoku. Tū aplīcynoj latgalīšu literarī teksti, kur mogonys tāls daudz izmontuots origanaluos metaforuos i saleidzynuojumūs, emocionali viestejūt par lobuok pamonomū, kaisleigi puordzeivojamū, svareiguokū:

“a dīvagūveitis sorkys. – i kū juos ruopinej, kustinejās? – nā, pat na kust, vīnkuorši var redzēt, kai juos tī nērplinej, pat nā, na tai, juos ir vīnkuorši dzeivys. juos treisojās gaisā kai sorkonys mogonys dabasu buolgūs..” (Oskars Seiksts, Leiga Gagaine, “Reitišku mads”, 2000);

“mogonu sorkonais/ cauri palākam zeida i samta/ izalauž sveika tovys lyupys/ divys streipis nu lidmašinom/ dabasi sastreipuļoti/ nav kur dazeimuot/ adresi/ īsameiluošonys/ otkonums (Ingrida Tārauda, cykls “Ventspiļs laika dorbi”, 2009);

“..gūrnu leigona sūpluokīdarbeiba/ kuplī lyndraki/ kai mogonys zeida lopys viejā/ byus lobuok ka es naparedziešu (I. Tārauda, kūpkruojums “Susātivs”, 2008);

“sorkonom mogonom motūs/ kai puču pļova/ raibā suknē/ iz sasatikšonu eju/ ar rudini// par mogonom parunuosim vāluok/ niule munys dvēselis opijs/ ir tovs vuords” (Meldra Gailāne, cyklys “Mīlesteibys mandala”, kūpkruojums “Susātivs”, 2008);

 “Tūvosor jei beja fotografiejuse duorzu. Tik na jau tūs runkuļu lokstus. Pučis, pučis, a mogonys puori vysam.// Tai siej maganenis. Tai deigst maganenis. Tai raun maganenis. Kai leiguodamuos dzīsme īskrēja pruotā. Ar rūkom kusteibys, leigoj, leigoj, leigonai kai leigačuos. Seika šaļteņa dzīsmē.// Mogonys izlyku jai iz telepona ekrana. Sorkonim karūgim juos vosora zīdēja, kod jei nu kuknis palūdzis jēme teleponu.” (Ilze Sperga, stuosts “Mīlesteiba”, 2018).

A itei pīmynātuo rūtaļa par mogonu audziešonu latgalīšim kūpeja ar lītuvīšim, jim itei rūtaļa i daņcs “Aguonėlė“ (‘maganeņa’), ar taidim pošim vuordim ir pats pyrmais iz skotivis paruodeitais horeografiskais uzvadums Leitovā (1905) i ir populara vysā Leitovā.

Rūze (Rosa)

Arhaiskā izpratnē sorkonys rūzis (kai mogonys) ci cytys kūšys pučis duorzā signalizej, ka mārgys gotova dzymumattīceibom i gaida, lai brauc precinīki: “Lelu sieju rūžu duorzu,/ Ar kū daili puškuotīs.” Vuords “rūze” daudzūs tekstūs apzeimoj sevkurys pamonomys pučis, na viņ rūzis.

Popularajā dzīsmē “Auga, auga rūžeņa/ Sorkona dorzā,/ Zam tūs rūžu, zam tū rūžu/ Guļ jauna meiteņa..” ir agruokim laikim naatbylstūši vuordi it kai par meitys guliešonu, kas, dūmojams, īsavīsuši klaidys deļ. Guliešona nūzeimuotu navaineibys zaudiešonu iz vītys i bez ceremoneju, a tys ir nuoveigs nagūds. “Guļ” vītā lobuok īsader “gūļoj” (‘pasataigoj’), kai ruoda Latvīšu folklorys kruotivē atrūnamī latgalīšu teksti, vuords “gūļuot” ir gona izplateits, pīmāram:  “Guoju pa sadu guļuotu,/ Pa stidzeņu pastaiguotu.” Cytūs popularuos dzīsmis variantūs lītuots vuords “sēdēt”: “Zīdi, zīdi, rūžeņa, Sorkona duorzeņā./ Zam tuos i rūžeņas/ Sēd jauna meiteņa..” (“Feimaņu draudzes pasakas” (ortografeja lobuota), 2009, 104)  

Kas par rūžu sugu ir dzīsmē pīmynātuo “rūžeņa”? Ka zam (‘pi’) juos var sēdēt, pat pasastaiguot, dūmojams, jei ir augsts augs. Tys pietnīkim ir vēļ naatbyldāts vaicuojums, “Latgolys lingvoteritorialajā vuordineicā” rūžeņa nūsaukta par majrūzeiti (Rosa spinosissima), a Andreja Svilāna, Dainys Rozes, Valentina Lukaševiča etnobotāniskajā pietejumā atsasauc iz breivdobys muzeja ekspediceju materialim (“Via Latgalica”, 2012, 57, 59) – Latgolā par vysvaira izplateitajom pučem 20. g. s. 60. godūs nūsauktys kuoršu aba garuos rūzis (Alcea rosea), kas pīdar na rūžu, a maļvu dzymtai.

Rītumu kulturā rūzei tikpat nūzeimeiga lūma kai lotosa zīdam Austrumūs, sorkona rūze simbolizej mīlesteibu i kaisleibu, izlītu asni, nu vydslaiku kristīteibā rūze ir Jaunovys Marejis simbols. Jai veļteitū golvonū lyugšonu katuoli sauc par Rūžukrūni, nu tuo ari lyugšonu zeileišu nūsaukumi, kai rožanca, rožanka, rūžukrūņs.

Latgolā Rēzekni sauc par rūžu piļsātu, tys nu vuocīšu caltuos Livonejis ordena piļs Rositten, kas viesturiskā dokumentā pyrmū reizi pīmynāta 1285. godā. Ari latgalīšu literarūs tekstūs rūzis tāls atsakluoj Rītumu kulturai pīdereigā simbolikā, kai, pīmāram, spāka vuordi dzejā caur rūzem i beibeliskū skaitli “7”: “gaisdama napagaisšu/ munā duorzā septenis rūzis/ runoj ar tovim bolsim/ munā duorzā septenis rūzis/ gaida iz atvosoru/ munā duorzā septenis rūzis/ izzīd ar rudiņa spāku.” (Naktineica, “rūžu duorzi”, 2008)

Rūta (Ruta)

20. g. s. pyrmajā pusē rūta ir vīns nu popularuokūs augu Latgolā. Vydzemē i Kūrzemē jei nikod nav bejuse izplateita, a Leitovā rūta ir pat nacionalais augs, etnografiska vierteiba, tī mārgys vedeibuos līk na myrtu, a rūtu vaiņukus. Myrtu vaiņuks pat nūzeimej nagūdu. Volūdnīki pīzeist, ka ar vuordu “rūta” agruok apzeimuoti sevkuri zali augi vedeibu vaiņukam, a saisteiba ar smuordeigū rūtu (Ruta graveolens), kas iz Leitovu atvasta viņ 14.–16. g. s. i cīš dreiž izaplatejuse, suokumā bejuse viņ vuordu homonimiska sakriteiba. Par vysu rūtu rūtu svešineica palyka deļtuo, ka jei ilgi zaļoj i zīd, nūplāsta naveist, ir pa rūkai duorzā, na kur naviņ tuoli pļovā.

Leidzeigus prīkšstotus par rūtu vaiņuku atrūnam latgalīšu tautysdzīsmēs: “Rūtu duorzeņā skaistys pučeitis zīdēja/ Tī jaunys meitinis laiceņu kavēja/ Kod atīt nu duorba, vysys saīt duorzā/ Rūtu pasavārtu/ Bāda tuom meitinem, kurys pasalaide,/ Kurys sovu jumpraveibu/ Par nīku atdeve,/ Rūtu vainagu zam kuojom samyna,/ Jau jei sev, jau jej sev/ Ziernuoju nuveja (2 reiz)/ Iz golvys izlyka/ Pasaver poša iz sevi/ Kaida tu jau malna/ Kaida tev dasasyta/ Remdiešona ļauna…” (Latvīšu folklorys kruotive, K. Zuša pīraksteitī folklorys materiali (ortografeja lobuota), 1929). Zierņus skaiteja par veirišku augu, augleibys nesieju, mārgom pat naīsaceja ēst zierņus, kab “napībrīstu”, partū ziernuojs vaiņukā ir nagūda simbols. Sovutīs “mātru” vaiņuks ir “rūtu” vaiņuka sinonims: “Tī aizvede myus muoseņu/ Mātru veitu vaiņuceņu.” Ar laiku latgalītis suoce lītuot ustobā augūšūs myrtu vaiņukus, kam nabeja zamuok apsavārtūs poguoniskuos simbolikys kodu.

“Sieju rūtu, sieju mātru,/ sieju lilejeņu,/ Sieju sovu jaunu dīnu/ Kai zaļū rūteņu…” – dzīd Rēzeknis folklorys kūpa “Rūta”. Poetiskā leidzīnī varatu saprast, ka augūša rūta simbolizej bezbiedeigūs mārgys godus, jū nūplieš, kod zaudej navaineibu, partū zaļais ir taišni kuozu vaiņuks. Lītuvīšu folklorys pietneica Daiva Šeškauskaite pietejumā par erotiku folklorā (“Erotika tautosakoje”, 2011) pīduovoj īraudzeit folklorys tekstūs ari myusu uztverei vulgarū – kai fiziologiski sasagataveit mārgai pyrmajam dzymumaktam. Vēļ skaidruok tys nūlosoms itamā tautysdzīsmē: “Es izaugu pi mamenis,/ Boltys rūžys ravādama,/ Boltys rūžys ravādama,/ Zalis rūtys laisteidama,/ Boltu rūžu, zaļu rūtu/ Nūsaveju vaiņuceņu.” Itys nav viestejums par tū, ka mārga vacuoku sātā ar prīcu nūsadavuse puču kūpšonai, voi par tū, cik jei ir praktiska, poša saguodojūt sev kuozu dīnai skaistu vaiņuku. Te ir juosaprūt, ka rūžu raviešona ir sovu genitaleju turiešona teireibā, rūtys apleik ir navaineibys plēve, kam pyrms dzymumakta vajadzātu byut samytrynuotai.

Lileja (Lilium)

Turpynojūt īsuoktū, ka rūtu vydā apdzīduotuo puče ir lileja, tod runa ir par dzemdi, kū zīda forma atguodynoj. Kai losoms simbolu enciklopedejuos, lilejis augleneicā pasauļa mitologejis saskota leidzeibu ar veirīša fallu. Intuitivi nūjaušūt puču duorza i vysvaira lileju mitiskū saisteibu ar augleibu, tok poetiskā leidzīnī kai prīcys izvardums par pīdzymušū bārnu atsakluoj Ontona Kūkuoja dzejūlī “Betlemes motivs”: “Veritēs, raugit,/ Stārks riņdžu riņdžus/ puori Latgolai, Latvejai mat,/ Vysur pūstums, sātys bez lūgim,/ Škūrstynūs nakiup guņs…/ Ak jā – re, kaidi divi./ Puču dorzeņā rušynojās –/ Naaizmērstuļu stuodeņus stota,/ “Šetē! Jiusim obejim dabasu breinums –/ Dāls!”/ Duorzeņā mozā piekšni lileju pylns!/ Kūši oraņžs zīd keizarkrūņs – Peonejas pādejuos zīdlopas dabasūs svīž!” (Dzeive, 2000, 163)

Nasaverūt iz itū lilejis simboliku, lileju daudz attāloj svātbiļdēs. Kristīteibā lileja īmīsoj navaineibu, škeisteibu i skaidreibu, taišni boltuos lilejis ir Jaunovys Marijis zīdi. Bazneicys rūtoj ar lilijom, juos dovynoj konsekrātom personom, vielejūt uzticeigu kolpuošonu Dīvam.

Heraldikā lileja ir senejs karaļa varys simbols, jei daudz pasaruoda ari gierbūņūs. Zalta lileja  attāluota Daugovpiļs gierbūņa viersejā daļā, 1925. gods gierbūņam ir nazcik paraleļu ar Dinaburgys komturu zeimūgu, kam viersejā daļā bejs attāluots Svātuos Jaunovys Marijis simbols lilejis veidā. Aglyunys nūvoda gierbūnī attāluots sudobra trejgolu lileju krysts, kas apvīnuots ar škārsū lileju krystu, vyss zam krysta golim riņča veidā savīnuots ar īlīktim pavedīņa elementim. Itys krysts, kam par pamatu stilizāts Aglyunys bazilikys tūrņu centralais krysts, simbolizej nūvodu kai svātvītu i svātceļuojumu mierki.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars