Latgolā vairuok pazeistamī iņdeigī augi

Latgolā vairuok pazeistamī iņdeigī augi

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Vosora ir laiks, kod gribīs īgrimt zīdūšu augu smuorda aumūnī, tok navajag aizmierst, ka dobā ir ari iņdeigi augi. Ite apkūpuota informaceja par tim iņdeigim augim, kas bīžuok pīmynāti latgalīšu kulturviesturiskūs apceriejumūs. Voi par taidim augim latgalīši interesiejušīs? Juopīzeist, vairuok par taidim, kam soveiga narkotiska īdarbeiba.

Pūraiņu būrkuons (Cicuta virosa)

Par Latvejis iņdeiguokū augu, kas puornūvodūs saukts indīgais velnarutks, joda rutks, ezera rutks, velna rācenis, sātyslopā “Latvijas indīgākie augi” nūruoda, ka boltais, rasnais sakniņs pateikami smuordoj piec pētersīlim i jam ir lobys garšys soveibys. Vysvairuok iņdeigūs vīlu sakniņūs uzakruoj agrā pavasarī i vālā rudinī, kai ari jaunajūs auga dzynumūs. Sasaiņdiešona vysbīžuok nūteik pavasarī, kod tys ir vīgli izraunams nu augsnis. Kab nūgalēt gūvi, gona ar 100–200 g, a vuškai gona ar 50–100 g.

Vladislavs Bojārs rokstā “Indeigī augi” pīzeist, ka nav zynoms, kai latgalīši itū augu seņuok saukuši, tok vuords “būrkuons” nūsaukumā līk dūmuot, ka tys ir cīš jauns nūsaukums – ar kultivātim augim cylvāki ir īsapazynuši vāluok kai ar sovvalis. Kod īpazynuši itū augu, būrkuonus jau pazynuši.

Itymā rokstā saceits: “Tei pūraiņu burkānu suga aug un sazīd jūnija mēnesī un zīd pat leidz septembra mēnešam. Tys augs ir atrūnams azarūs, ezereņūs, oporūs, deikūs, slapņūs grōvūs, pūrōju kryumūs, pļovōs un vyspōri zamōs vītōs. Lūpi, gonūtīs pa taidom vītom, kur aug Cicuta virosa, tūs naaiztīk, saūžūt cīši gryutu smoku. Lūpi labi prūt izškērt ādamus un naādamus augus. Ir zynoms, ka pītyktu vīna burkāna satura lūpa vādarā un tys nūsabeigtu.” (“Dzeive”, 1970, nr. 104)

Suņa čymyni, suņa būrkuons (Conium maculatum)

Leidzeigs suņubūrkškam, tok to var vīgli atškiert piec sovpateiguo aromata i sorkonajom plemem iz stumbyna. Senejā Grekejā itū augu izmontuoja kai “oficialū iņdi”, ar jū iņdēja iz nuovi nūtīsuotūs. Dūmoj, ka taišni ar itū iņdi tyka nūnuovāts Sokrats.

Tymā pat rokstā V. Bojārs itū augu tyvuok raksturoj tai: “Stublis ir cīši zorains un reivuots un pi tam paplyks, tys ir bez kaidim matenim. Zamejō daļa ir ar plankumim, it kai ar sōrmu, uz kū ari nūrōda zynōtniskais nūsaukums maculatum – plankumains. Lopas ir trejskōrteji plyuksnōtas un škaltas, čamureiša lapeņu ir trejs voi pīcas. Zīdeni ir seiki un boltā krōsā. Sazīd ap jūlija mēnesi un zīd leidz septembra beigom. Aug ap sātmalim, ceļmalim, ežmalim, pa vacainem, sausōkom pļovom, kryumim, calmōjim.” (“Dzeive”, 1970, nr. 104)

Dzeļtine, zaļkšu voi čyusku kuorkleņš (Daphne mezereum)

V. Воjārs rokstā “Pīpes II” pīmiņ ari iņdeigūs augus, vīns nu jūs – dzeļtine: “Jo redzēja kaidu bārnu nūlaužūt lapeņu voi zareņu nu dzeļtenes puskryumeņa, tys ir Daphne mezereum L., un tū kūžļojūt ar zūbim, mōte nūrodeja: “Bērneņ, nakūžļoj tō auga daleņu, izpyus un izkriss zūbeni.” Vēļ pīzeimēja: “Tei dzeļtene ir indeiga, naloba, lai gon smuka, smuki zīdeni, sorkonas ūdzeņas.”” (“Acta Latgalica 7”, 1981, 277)

Redzīs, latgalīši eisti nav nūviertiejuši ituo auga iņdeigumu, navajadzātu pat ļaut bārnam pi juo dasadūrt. Ari auga nūsaukuma atvasynuojums nu vuorda “dzeļt” voi zaļkša pīsaukšona naizsoka byuteibu, auga īdarbeiba ir stypruoka par kaidu dzielīni voi zaļkša kūdīni. Itū cīš dekorativū augu naīsoka audzēt duorzūs, lai nasarūn gribiešona paraudzeit kruošņūs augļus voi viņ dasadūrt. Kai iņdeigs nūruodeits škārsteikla sugu enciklopedejā “Latvijas daba”, a sātyslopā “Latvijas indīgie augi” nūruodeits, ka jau nu vīnys ūgys bārns var apsatrucynuot, a nu vairuoku – nūmiert. Ka tikai dasadur – var rastīs īsorkums i čyulys. Agruok ticiejuši, ka, dzeļtini apādūt, vādarā izaug kryums.

Dridžine, juodine, rogonu mogona, trokuma mogona (Hyoscyamus niger)

Voi tu dridžiņu apsaieds? Voi dridžiņu apdzirdeits? Tai retoriski prosa voi apsauc cylvāku, kod sasaskar ar juo pavysam naadekvatu dūmuošonys ci reiceibys veidu. Myusu dīnuos varātu praseit – voi sasalītuojs? Voi ar ironeju, voi bez – saprūtams, ka runa par narkotiskom vīlom. Kas ir itys mistiskais augs, kas senatnē asociejuos ar narkotikom?

P. Zariņš sovuos atmiņuos “Cylvāks, kai dobas izmontōtōjs un pōrveidōtōjs” roksta: “Daudzūs pīmōjas puču dōrzūs, voi pi kaida kōrma styura, auga zaļgonpalākō, meikstlopainō dridžine. Tei zīdēja ar blōvi violeti streipōtim, īdzaltonim zīdim. Izavēre krōšņs, leidz 3 pādim augsts lokstaugs. Rudiņa pusē nūsagatavēja sāklas, kas atsateisteja īgaronā pūgaļā ar plōnu aizvōceņu. Ar dridžines sāklu teju cylvāki sevi apdullynōja vēļ vairōk nakai ar tagad nūzīdzeigi lītojamim kanepu sāklaugim – marivonu. Beja gadejumi, ka jōs lītotoji ari nūmyra, kas beja klivuši jōs bīžī, voi lelōkūs daudzumūs, lītōtōji.”

Autors pīmiņ ari cytu, uoreji dridžinei leidzeigu augu – juodini: “Aizlaistūs pogolmūs un pīmōju puču dōrzus, pōraug indeigās jodines, ar blōvi dzaltonim zīdim.” (“Dzeive”, 1972, nr. 115) Patīseibā,  tys ir vīns i tys pats augs.

V. Bojārs rokstā “Indeigi augi” par dridžini soka tai: “Drigines ģints augi pīdar pi kartupeļu voi naktineicu dzymtas un teik dažaidi nūsaukti: rogonu mogonas, malnōs drigines, jodene (Elejā), labdarīte (Bauskā). (..) Pēc zīda nūzīdēšonas resp. pēc apaugļōšonas pa vosoru izaug pūgaļa, kurā ir lels skaits smolku sēkleņu. Sēkleņas ādūt, kuras nazynūt var nūturēt par mogonom, cylvāks saslymst ar golvas reibšonu, slyktu sajyutu un komojās ar vemšonu; pēc tam cylvāks sōc naprōteigi un naapdūmeigi runōt un reikōtīs. Jo cylvāks ir uztraukts un nasavaļdeigs, soka: “Jys ir tai kai drigiņu paēdis.” Uz tō pamata drigines sauc par trokuma mogonom. Latgolā ir pazeistama vīna drigiņu suga: Hyoscyamus niger L. Vysā pasauli rēkinoj apmēram 11 drigiņu sugu, kas aug, sōcūt ar Kanariju solom leidz Sibirijai. Drigines aug ari Indijā. Šei suga ir kultivāta lopu dēļ, kas satur narkotisku vīlu.”

Škārsteikla “Dabas enciklopēdija” jū sauc i par iņdeigu, i par uorstnīceibys augu. Sovutīs sātyslopā “Latvijas indīgie augi” pīmynāti interesanti fakti: augs ir tik iņdeigs, ka pat zīdputekšni ir kaiteigi bitem; 1910. godā malnū dridžini kaids britu uorsts homeopats izmontuoja sovys sīvys slapkaveibai, teik pīzeits, ka malnuo dridžine beja pamatkomponents tom iņdem, par kurom rakstejs Šekspirs sovuos luguos. Folklorista Pētera Šmita puosoku siejumūs atrūnomys zinis, ka dridžine bejuse rogonu zuoļu sastuovūs, lai juos varātu liduot. Apzeimuojums “dridžinis” te lītuots plašuokā nūzeimē, ītverūt ari trokū buļbi (datura stramonium) i malnū valnaūgu (atropa belladonna). Dridzinis pīdar naktiņu dzymtai (Solanaceae), kurai bez nūsauktūs pīdar daudzi iņdeigi augi, tok ari puortykā plaši lītuotuos buļbis i tomati, dekorativais fizaļs.

Trokais buļvs, trakine, valna uobuļs, ari dridžine (Datura stramonium)

Iz ituo auga, kas  narkotiskū īdarbeibu ar halucinacejom nūruoda pat nūsaukumi – trokais buļvs i trakiņa Antoņinys Reķēnys “ Kalupes izloksnes vārdnīcā” (1998, I 198, II 509).

P. Zariņš sovuos atmiņuos “Cylvāks, kai dobas izmontōtōjs un pōrveidōtōjs” roksta: “Nagūdu nu cylvākim pīdzeivēja ari valnōbuļs, kas auga sakņaugu dōrzūs. Tys auga leidz 2 pādi augstumā, ar dzaltonzaļom lopom. Citō stublōja zoru golūs tys atteistēja mogonom leidzeigus kauseņus, pōrklōtus ar osim ērškainim dzanyulim. Šys augs ari saturēja indeigas, narkotiskas vīlas, leidzeigi dridžinei, tikai daudz vōjōkā saturā. Kai mātras, tai dridžines un valnōbuli, īvoce un nūdeve drogu ryupnīkim, bet tikai jaunōkūs laikūs, jo vacōkō paaudze ar tū nanūsadorbōja.” (“Dzeive”, 1972, nr. 115)

Vaivereni, kukuži, pūraši (Ledum palustre)

Leonars Latkovskis rokstā “Vaivereni kulturviesturiskā skatejumā” izceļ ituo auga golvonū atškireibu nu cytu: “Nu vaiverenim cylvāks var nūreibt tikai īelpojūt vīn, bez pīsaskoršonas tim. Pīmāram, pūrūs un peisūs, kur auga vaivereni, auga ari zilines ūgas uz prōvim mātrōjim un losūt zilines (daudzuos izlūksnēs juos sauc par reibinem – S. Ū.) cylvāks īelpōja turpat augūšus vaivereņu smaržu un nu tā apreiba voi vysmoz dabōja golvas sōpes. Vaivereni izgaroj spēceigu smaržu, sevišķi saulainā laikā, vosoras dīnavydā. Vaivereni ir myužam zaļojuši naleli kryumeni ar svečaini līpeigu vīlu uz lapeņom un stublōjim. Vaivereņu smaržu tauta apzeimoj ar vārdu “gryuta smarža”. Vītas, kur auga kukuži voi vaivereni, beja mistiskas. Vosoras dīnas vydā tur vyss gaiss beja smogas apreibynojūšas smaržas pylns. Taidōs vītōs nabeja putnu.” (“Dzeive”, 1973, nr. 120)

Viesturneica Linda Dumpe pietejumā “Alus tradīcijas Latvijā” (2001) nūruoda, ka  samārā bīži ols pīdava beja vaivereni, jūs pīvīnoja olam, kab tys bytu styprys i ryugts, zinis par tū ir ari nu Latgolys. L. Latkovskis atspākoj, ka likt pi ola vaivereņus nabejuse norma: “Lai olam dūtu vairōk apreibynōjuma spāka, daži ols dareitōji ir lykuši vaivereņus klōt pyrms ols tacynōšonas. Bet taidu olu skaiteja kai naveseleigu, jo nu tō rodōs slykta dūša, golvas sōpes un vyspōri ļaunas sekas, īskaitūt vemšonu. Kārteigi Latgolas saiminīki skaiteja par apgrēceibu olam likt vaivereņus voi kukužus, jo tys vairs nabeja eists ols, bet vyltōts un nivīns kārteigs saiminīks tō naatsaļōve, jo tys nabeja savīnojams ar cīneibu, kaidu myusu tauta olam parōdeja, jo ols beja gūda mīlasta dzērīņs, svātku dzērīņs un loba gora stōvūkļa uzturātōjs. Vaivereņus voi kukužus olam lyka mīškōni un šaidi taidi pagrymuši cylvāki, kuru nulyuks beja apsadzert voi cytus apdzirdeit un olu dareit pōrdūšonai. Ar vaiverenim dareits ols teik mynāts tautas dzīsmēs: Vaivarāts oluteņš.”

Staņislavs Pizičs atguodoj, ka vaivereņus izmontuojuši ari uodu kruosuošonā: “Kukužus ir lītā juši ari vušku ōdu gērētōji. Ōdu gērētōji taiseja sorkonas un malnas krōsas ōdas. Odmini kukužus ir vōrjuši un sulu pilējuši pi tō šķidruma, kaidā mērcēja vušku ōdas. Kukužu sulai ir bejis taids īspaids, ka nu tam ir rodusēs eipaša nūkrōsa vušku odom un ari pasorgōjuse krōsu nu plukšonas.” Beja, pīmāram, gadejumi, ka sorkonas krāsas vušku ēdas kažuks vālok nūpluka. Myusu sādžā beja daži krīvi lobi vušku odu gērētāji. Jī lītāja kukužus. Jūs ģērētās ādas napluka.” (“Dzeive”, 1973, nr. 120)

Print Friendly, PDF & Email