Latgali i latgalīši – voi ir atškireiba storp terminim?

Latgali i latgalīši – voi ir atškireiba storp terminim?

Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Myusdīnu zynuotniskajā literaturā termini “latgali” i “latgalīši” ir škierti i lītuoti atškireiguos nūzeimēs, plašuokā publiskā telpā redzim gon itūs terminu jaukšonu nazynuošonys deļ, gon apzynuotu pīsaturiešonu pi nūteikta, tok atškireiga, vīdūkļa terminu lītuojumā. Rokstā īsavārts pīmynātūs terminu lītuojuma viesturē, izskaidrojūt jūs nūzeimi vysaidūs laika pūsmūs, paruodeiti vīdūkli i aptaujis rezultati par jim.

“Latgali” i “latgalīši” 19. i 20. godu symtu mejis presē

Nu suoku baltīšu presē, rokstūt par senejom baltu ciļtim, vuordus “latgali” i “latgalīši” lītuoja kai sinonimus, pīmāram: “Latgali jeb Letgali ari bija Latwju ziltş, kas pa leelakai daļai peedereja pee Pleşkawaş un Polozkaş kņasu walştim.” (“Balss”, 1888, nr. 50) “Tà Igauņu austruma puşeş nomadi, ka jau aprahdijàm, nahza sem Nowgorodaş, Latweeşchi Tolowâ sem Pleşkawaş un Latgaleeschi un Şehli sem Polozkaş waldibaş.” (“Baltijas Westnesis”, 1902, nr. 235) Sovutīs tuolaika latgalīšus kai sovus laikabīdrus baltīšu presē vysbīžuok sauce par inflantīšim, ari Vitebskys gubernis latvīšim-katuolim.

Tok poši latgalīši nagribēja sauktīs par inflantīšim, partū ka vuords “Inflanteja” i attīceigi atvasynuojums nu juo “inflantīši” ir pūļu sakrūpļuots Livonejis nūsaukums. Jī publiskajā telpā poši suoce sevi saukt par latgalīšim i sovu zemi – par Latgolu.

Tū demonstrejej, pīmāram, Franča Kempa izdūtuo “pyrma latgalìšu awize Gaisma” (1905), Franča Trasuna regularuo sleja latgaliski “Ziņas nu Latgolas” avīzē “Zemkopis” (ar 1907. g. nr. 42), Kazimira Skrindys vadeituo “Drywa”, kas pyrmajā numerī pi laseituojim grīžās kai pi latgalīšim, tok izškirūšuo lūma latgalīšu vuorda populariziešonā ir F. Kempa kulturviesturiskajai skicei “Latgalieši” (1910). Tuo īspaidā ari baltīšu presē suoc lītuot vuordu “latgalīši”, a izcyluokī zynuotnis veiri ceļ ībyldumus.

Diskuseja presē par etnonimu “latgalīši”

Īskotam daži vīdūkli nu diskuseja presē par etnonimu “latgalīši”. Volūdnīks, etnografs, folklorists i sinologs profesors Pēteris Šmits raksteņā “Kas ir latgaleeşchi?” īsoka “latgalīši” vītā lītuot “augšgalīši”, pīmāram: “Pehz Einhorna un Manzeļa siņam tauta wiņus saukuse şenak par rehdiņeem, bet tagad to weetâ dsird maleneeşchus, katoļus un poļus. Rakstôs wiņus agràk sauza par inflanteeşcheem, tagad atkal par latgaleeşcheem. (..) Jau wezais Ştenders raksta sawâ gramatikâ, ka kursemneeki sauzot Daugawaş augşchgala apdsihwotajus ap Dinaburgu par augşchgaleeşcheem. Turpreti Daugawaş semaka gala apdsihwotaji şauzoteeş par semgaleeşcheem. Tahds isşkaidrojums ir tik weenkahrşchs un şkaidrs, ka pret to mums naw neka ko eebilşt. Ta tad tagadèjo “latgaleeşchu” weetâ labak rakstit augşchgaleeşchus. (“Druwa”, 1913, nr. 11)

Baltu volūdnīceibys autoritate profesors Jānis Endzelīns rokstā “Latvieši un latgalieši”, kas latgalīšu izlaseišonai speciali nūdrukuots antikvā, nūruoda latgalīšus turpynuot saukt par inflantīšim, pīmāram: “Kad katoļu latviešos Vitebskas guberņā bija radusies tautiskā kustiba, viņi paši sāka dēvēties par latgaliešiem. Jau senāk esmu dažkārt ieminējies, ka zinātniski tāds nosaukums nav attaisnojams, bet ir pat nepareizs. Indriķa kronikā par latgaliešiem (“Lethigalli”) tiek saukti visi latvieši, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Daugavas. (..) Tā tad ari visi Vidzemes latvieši būtu īsteni jāsauc par latgaliešiem. Zinātniskos rakstos Vitebskas guberņas katoļu latviešus pareizāki sauc par “inflantiešiem”. (..) Ja nu “inflantiešu” vārds nepatiktu, tā kā tas nav pašu vārds, tad varetu jau ar atteikties no vārda vēsturiskās nozīmes un lietot šo vārdu patvarigi sašaurinātā nozīmē. (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1913, nr. 295)

F. Kemps iz itū atbiļd: “Ja pieņemam, ka “latgaliešiem” atļauts saukties par tādiem tikai Vitebskas guberņas robežās, tad līdz šim viss ir kārtībā, jo tagadēja latgaliešu tautiskā un sabiedriskā darbiba aptver, galvenā kārtā, tikai Vitebskas guberņas latviešu daļu. Vidzemes daļas latgaliskais dialekts jau izzūd zem literatūras valodas iespaida; un Augš-Kurzemes latgalieši ļoti vāji atsaucas uz pārējo latgaliešu saucienu; tiem atliek tikai pāriet leišos vai baltkrievos, kas šimbrīžam ari notiek.” (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1914, nr. 20)

Latgalīši palyka pi sova grybātuo etnonima, i pyrma Latvejis vaļsts dybynuošonys jim beja skaidreiba par sovu etniskū identitati: “Latwišu tauta nu senejim laikim ir sasadalejuse diwejôs daliôs. Lelums ir luterani, runoj sowaidu woludu un dzeiwoj Baltijas guberniôs, todel mes jùs saucam par baltišim. Tautas mozokò dalia, katoli, dzeiwoj senejâ latwišu zemê, kura saucas par Latgaliju (Латгалiя), (Latgolu, Latgali), todel ari šos zemes latwišus saucam par Latgališim.” (“Drywa”, 1915, nr. 41)

“Latgalīšus” aizstuoj ar “latgalim”

“Latviešu konversācijas vārdnīcas” X siejumā etnonimu “latgalīši” skaidroj jau kai vysaidu etnosu sajaukumu: “Latgales latvieši, kas runā latgaliešu dialektu; pa daļai viņi ir seno latgaļu pēcteči, bet ar lielkrievu, baltkrievu un leišu piejaukumu.” (1934, 20251).

30. godūs Latvejis presē pasaruodeja tendence jiedzīni “latgalīši” attīcynuot iz vysim Latgolys īdzeivuotuojim naatkareigi nu jūs etniskuos pīdereibys.

Iz tū atbyldūt, latgalīšu inteligence Latgolys pamatetnosa nūsaukšonai suoce lītuot etnonimu “latgali”, dedzeigs tuo īvīsiejs beja veiskups i volūdnīks, filozofejis doktors, profesors Pīters Strods: “Kotra krīva kaušonūs viņu (red. pīz. – puorejuos Latvejis) prese apzeimej par vysu latgalīšu lītu.(..) Prof. Strods līk nasajaukt šos lītas lobā, divu vuordu jiedzīņus — latgalīts un latgals. Latgali asam mes – latvīši, bet latgalīši, kai provinces apdzeivōtōji, ir kotrys Latgolas apdzeivōtōjs. Tōdēļ mes sevi turpmōk sauksim par latgalim.” (“Sauleite”, 1933, nr. 9,12)

Emigracejā latgalīšus apzeimoj ar etnonimu “latgali”

Tai trimdys tautīši par vīneigū pareizū pīzyna etnonimu “latgali”, jū konsekventi lītuoja sovūs dorbūs i instituceju nūsaukumūs, tī runoj poši par sevi, pīmāram, kai – Latgaļu Pietnīceibys instituts, Latgaļu izdevnīceiba, Mikeļa Bukša “Latgaļu literaturas vēsture” (1957), “Latgaļu atmūda” (1976), Pītera Zariņa “Latgaļu tradicijas” (75), Bonifacija Briškys “Latgali politiskajōs patmaļōs” (1957) i vysūs puorejūs.

Itū tradiceju saglobuojuši jūs dorbu puormontuotuoji i turpynuotuoji Latgolā.  Iz portala lakuga.lv vaicuojumu, parkū jī izmontoj vuordu “latgali”, na latgalīši, bīdreiba “Latgaļu sāta” atbiļdēja: “Bīdreiba sovu nūsaukumu puorjēme nu latgaļu gruomotu kruotuves, kuru Minsterē, Vuocejā, beja izveiduojs Alberts Spogis, izpyldūt Vladislava Lōča īceri par latgaļu etnografejis i raksteituo vuorda centra izveidi Rītumeiropā. Latgaļu intelektuali emigracejā Rītumūs konsekventi lītuoja apzeimuojumu “latgali”. Myusu bīdreiba nūsadarboj ari ar viesturis rekonstrukceju i lītojam apzeimuojumu “latgali”. Uzskotom, ka ļauds, kas sevi asociej ar latgaļu piectečim, var lītuot taidu apzeimuojumu.

Latgalīši pošlaik ir latvīšu tautys etnografiska grupa. Verūtīs nōkūtnē, par latgalīšim var tikt uzkateiti vysi Latgolā dzeivojušī ļauds i kai tod tyks apzeimuota latgaliski runojūšūs pamatnacejas daļa?”

Terminu “latgali” i “latgalīši” izpratne myusdīnu zynuotnē

Portals lakuga.lv “Facebook” lopā sovim skaiteituojim aizdeve nūbolsuot, atbyldūt iz vaicuojumu, voi, tovupruot, jiedzīni “latgalīši” i “latgali” nūzeimoj vīnu i tū pošu. 23% atbiļdēja, ka obeji jiedzīni nūzeimoj vīnu i tū pošu, 77% – ka nā. Vīns skaiteituojs ir ari komentiejs: “Latgali ir ciļts, kas dzeivova 12. g. s, myusdīnu Latvejis teritorejā. Latgalīši, vīnkuoršuok sokūt, ir viesturiski-etnografiski veidovusīs Latvejis tautys daļa.”

Itūs terminu nūzeimu škieršonys pamatā ir praktiska vajadzeiba zynuotnīkim piec atseviška apzeimuojuma senejai baltu ciļtei i myusdīnu Latgolys pamatīdzeivuotuojim.

Par latgalim kai seneju austrumbaltu ciļti, kas pīmynāta ari “Livonijas Indriķa hronikā”, runoj leidz 16. g. s.; piec 16. g. s. – par latgalīšim kai Latgolys pamatīdzeivuotuojim, t. i., latvīšu nacejis (etnosa) etnografisku grupu (subetnosu) ar vairuokom sovpateibom i sovu latgalīšu rokstu volūdu.

Itū komentej filologejis doktors, kulturviesturnīks i literazynuotnīks Valentins Lukaševičs: “Es zynu tuos teorejis par latgalim i latgalīšim, tūs argumentus. Kod beja senejuos baltu ciltis, runojam par latgalim. Piec Altmarkys pamīra veidojās t. s. latgalīši. Ir taidi, kuri soka: “Kur tī vacī latgali palyka? Dabasūs izkiupēja, voi? Mums ir tei saikne, tei kontinuitate, parkū lītuot “latgalīši”, ka mes asam tī poši latgali?” Obejis teorejis pījamamys, maņ pateik pyrmuo – deļ saprūtama dalejuma latgaļūs i latgalīšūs. Terminologejai juobyun niansātai. Kū termins seikuok kū saseikdaļoj, tū jis skaidruoks. A patriotiskuos teorejis var paturēt sevī bez terminologejis.”

Nakonsekvence terminu lītuojumā turpynojās

Saprūtams, šudiņ etniskuo pīdereiba izapauž kai volūdys i kulturys identitate. Tok ari myusu dīnuos nūvāruots lītuot “latgalīši” teiri teritorialā nūzeimē. Pats apjūmeiguokais sociolingvistiskais pietejums Latvejā “Valodas Austrumlatvijā: pētījuma dati un rezultāti” (2009), kū veikuse tūreizejuo Rēzeknis Augstškola (niu Rēzeknis Tehnologeju akademeja), paruoda, ka cyttautīši jiedzīni “latgalīši” saprūt viņ kai pīdereibu Latgolys teritorejai. Itymā pietejumā konstatāts, ka sevi par latgalīšim skaita 27,0%, a vītejī latvīši, kuri sevi pīzeist par senejuos baltu ciļts – latgaļu – piectečim i runoj latgaliski, ir viņ 21,1% nu eili augšuok pīmynātuo procenta (151). Tys otkon aktualizej jiedzīņa “latgali” lītuošonu 30. godu nūzeimē.

Pazeistamais ābeču kolekcionars i leidzautors, letonists, žurnalists i tulkuotuojs Jurs Cybuļs jau nu īprīkš raksteituo i publicātuo pazeistams ar sovu vīdūkli itymā vaicuojumā, tū jis aplīcynoj ari niule portalam lakuga.lv: “Apzeimuojums “latgalīši“ byutu lītojams kai regionals voi geografisks jiedzīņs, tys ir, Latgolys īdzeivuotuoju apzeimuojums, un tī var byut na tikai latgali viņ. Sovukuort “latgali” ir tautys apzeimuojums un etnisks jiedzīņs. Taitod ari latgali var byut vydzemnīki voi zemgalīši, ka jī dzeivoj Vydzemē voi Zemgalē.”

Portals lakuga.lv vaicuojumu atbiļdēja aktivs latgalīšu darbinīks, piec profesejis jurists Agris Bitāns: “Termini “latgaļi” i “latgalīši” pa munam nav leidzvierteigi, i bīži teik lītuoti nakonsekventai. Terminu “latgalīši”’, atbylstūši F. Kempam, vysbīžuok attīcynuoj iz tagadejuos Latgolys teritorejā dzeivojušajīm latvīšim, reizem naatkareigi nu izceļsmis. Reizem pat attīcynuoj iz vysim īdzeivuotuojim, natkareigi nu tauteibys, kas nabyutu pareizi.

Termins “latgaļi” atsatīc iz latvīšu pyrmtautu, i leidz ar tū iz tim latvīšim, kas ir latgaļu turpynuojums, atbylstūši M. Bukšam. Vīns nu izteiktuokūs latgaļu turpynuojumu ir senejuo volūda (latgalīšu ci latgaļu volūda), kai ari cytys kulturvieturiskuos tradicejis – tautu tārps, dzīsmis i tml. Attīceigi “latgaļu” apziemuojums  nav tik daudz teritorials, t. i., nav apbrūbežuots tikai ar Latgolu. Lai gon tīši Latgolā vysvairuok ir sasaglobuojuse senejuo latgaļu volūda i kultura.

Attīceigi sevi par latgali var uzskateit sevkurs latvīts, kurs atzeist latgaļu kulturys, viesturis, tradiceju i latgaļu volūdys turpynuojumu, i pyrmomkuortom – latgalīši.”

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.

Print Friendly, PDF & Email

Nūtikšonu kalendars