Sagataveja: portals lakuga.lv

Nu 2005. gods Aglyunā sevkuru godu organizej Naaizmierstulei (Naaizmērstulei), eistajā vuordā Rozalijai Tabinei (1890–1965), veļteitus Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursus, 2020./2021. vuiceibu gods paguoja rakstneicys 130 godu zeimē. Itūgod konkursa literarūs dorbu i ilustraceju tema beja Naaizmierstulis vuordi “Ā-ā, tu beji tei drūšō laimes maklātōja?” Pīduovojam konkursa 8.–9. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs prozys dorbus.

Diāna Dimzule, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”, 8. klase

Es guoju meklēt sovu mozū laimi – zīmu

Itūgod zīma pazuduse. Jū kaids nūzoga? Jū kaids nūslēpe? Kū dareit, ka zīmys gribīs? Juoīt meklēt… Bet varbyut zīmu kaut kas nūbaideja? Un zīma poša nūsaslēpe? Vasals dektivu aizdavums. Gryuts.

Un tod… Maņ sauvē īkryta snīgapuorsla. Es naticieju sovom acim, bet tei teišom beja snīgapuorsla! Jei beja ļūti nūsabeiduse. Pavaicuoju snīgapōuoslai, kur palykuse zīma. Un snīgapuorsla saceja:

“Zīma… Zīma… Sylts…Viejs… Syltais dīnvydu viejs draudēja zīmai. Draudēja, ka izlaidynuos zīmu. Pasauks paleigā cytus syltūs viejus – dīnvydrītumnīku, dīnvydaustrumnīku. Zīma vēļ ceņtēs īsūļuot myusu zemē, bet vysi syltī vieji teišom nūsastuoja zīmai prīškā, jī purynuoja juos svuorkus un motus, zīmai suoce tecēt osorys nu ocu. Jei raudzeja stuosteit, kai jū gaida Zīmyssvātku egleite, kai gaida bārni, kuri grib slēpuot, braukt ar ragaveņom. Tūmār syltī vieji tik smējuos, rausteja zīmu aiz snīga kleitys. Tod zīma pasagrīze un rauduodama aizguoja prūjom.”

Tamā šaļtī es saprotu, ka vajag pasasteigt, sovaižuok syltī vieji īdzeis zīmu pavysam okeanā, kur jei izalaiss iz myužeigim laikim. Es īlyku snīgapuorslu sovā soltuma kastē (tamā es parosti līku saļdejumu, kod mes ar saimi braucam pi dobys vosorā), kasti – sūmā. Snīgapuorsla saceja, ka zīma varātu byut apsamatuse Francejis voi Spānejis, voi Italejis kolnūs. Nūliemu, ka suokšu ar Franceju, nūpierku vysdreizuok daīmamū beletu un kuopu lidmašynā.

Kod izkuopu Francejā, lidūstā, īraudzeju pi horizonta miļzeigus, tymsus gubu muokuļus. Es saprotu, ka tamā pusē juomeklej zīma. Es izskrieju iz šosejis un nūstopieju… Autobusu! Šofers beja tik puorsteigts, ka kaids cylvāks uzadrūsynoj apturēt vasalu autobusu. Es šoferam saceju, ka vajag ļūti pasasteigt, vajag izgluobt zīmu. Nazynu, voi jis maņ ticēja, jis tai dīvainai iz mani vērēs, bet tūmār vede mani tī, kur beja tymsī muokuli. Varātu byut, ka paguoja tikai 30 minotis, jo šoferis brauce ļūti dreiži, kod es īraudzieju kaidu dīvainu privatsātu, jai nu škūrstyna guoja leli snīgaini muokuli, vēļ ari pyute tik lels un solts viejs, ka autobuss gondreiž apsaguoze, un autobusā palyka cīši, cīši solts. Pa tuos sātys lūgim navarēja īsavērt, jo tī beja aizsoluši ar bīzu lada kuortu. Es pasaceju šoferam: “Siļvuplē, mersi, orevuār!” un skrieju iz lelū āku.

Kod attaiseju sātys durovys, es tī navarieju īīt īškā, jo tur vaļdeja miļzeigs vieju tracs, tī dauzejuos vysi soltī vieji ar zīmeļu vieju kai golvonū saļdeituojo prīškā. Es sasalīču, beja gryutai, bet tūmār es īguoju ustobā. Ap mani trokuoja eista soltyn soltuo vātra, un tod es īraudzeju, ka vīns ustobys styurs apsalis ar bīzu lada kōrtu. Soltī vieji zīmu beja īsaļdiejuši ustobys koktā, jī sorguoja zīmu vysmoz deļ seve. Jo nabyus zīmys, ari soltī vieji tok navarēs izdzeivuot! Es apjiedžu, ka vajag soltūs viejus izlaist nu muojis. Ar lelom gryuteibom, palīkūt gondreiž bez spāka, es attaiseju vysus lūgus, durovys. Vieji pasalākdami izvierpuļuoja nu sātys uorā. Jim, taipat kai kotrai radeibai, ari gribīs breiveibys, gribīs redzēt un sajust eistū pasauli.

Ustobā palyka mīreigai, es īraudzieju, ka na tikai ustobys styrī ir lads, bet tys suoce izplyust pa vysom sīnom, pa greidu. Tod munā sūmā atsataiseja soltuma kaste, nu tuos izlēce snīgapuorsla, bolsā saukdama: “Mama! Mama! Beidzūt es tevi atrodu!”

Es īraudzieju, kai pa sātys durovom izīt bolta, kupla zīma, jai iz placa sēd muna snīgapuorsla, tei pamuoj maņ ar vīnu sovu spuorneņu. Es saprotu, ka asmu zīmu izgluobuse, varieju mīreigai liduot atpakaļ iz Latveju. Saprotu, ka ir cereiba vysmoz vēļ kaut kod munā zemē īarudzeit zīmu. Saprotu, ka ir cereiba braukt ar slēpem, ragaveņom, skrīt ar slidom pa azara ladu, na tamā viņ sātā, kur muoksleigi roda zīmu. Varbyut itūs muoksleiguos zīmys muoju deļ nu myusu ari bāg eistuo, skaistuo, vajadzeiguo zīma?

Viktorija Nagle, Rībeņu vydsškola, 7. klase

Laimis maklātuoja

Beja koč kur ap sešim nu reita. Saulains vosorys reits, i mīgs naīt pavysam. Nu dor’, kū grib’, a acs vaļā i dūmys skrīn golvā kai skudrys myusu pogolma skudru pyulīnī – tik mudri, it kai haotiski, bet ļūti mierķtīceigi vīnlaikus.

Ka vyss iz lobu, tod jau nuokušū godu byušu tuoli, tuoli prūm. Baiss i skali saceit, bet sapyns par Ameriku palīk vys realuoks. Muoceitīs i redzēt sovu sapņu zemi – tys byutu koč kas! Nu, nav jau tai, ka ite maņ napateik. Bet tok gribīs koč kū jaunu i napazeistamu, gribīs spert lelu i plotu sūli iz prīšku. Bet drupeit i bailis… Nā, na cīši stypri, bet tūmār ir… Laikam jau tys ir normali.

Sasatryuku. Otkon tys myusu malnais razbainīks rej iz putynim, kas salidovuši kiršus paraudzeit. Nu cik var rīt? Cytreiz jau golva suop. …Cerams, ka tymā saimē nabyus suņu. Koč gon… tei jau nav lela bāda, ka tik forša i labvieleiga saime, kas pījims i paleidzēs saprast cytaidūs nūteikumus, vysu jaunū i nasaprūtamū. Gon jau.. byus labi!

Eh….Pasaceļt spuornūs i liduot. Koč i tik ar lidmašynu. Puori lelajam okeanam. Tys ir tuoli! Cīši tuoli, bet deļtam jau ari interesanti i aizraujūši. Lejā palīk zeme, kas atguodynoj dažaidys geometriskys figurys ci babys austū deči, a tod muokūni aizvīnam sūpluok i cīšuok sūpluok, kai myglā. Vyss vysapleik palyka kai myglā teits: ni redzēt kū, ni dzierdēt… Kopa klusums i mīrs. Laimeigs breids. Kai pyrms mūsšonuos.

…Pieški tai kai mamys bolss sauc brūkašku. Kur itymā myglā varēja pasaruodeit mama ar blīnim? Tei tok nav stjuarte?

Attaisu acs. Beju damyguse. Jau ostoni, i bruoli jau dauzuos ar kači, a muosa ar ritini vyzynojās, i blīnu i zaptis aromats īsasyt dagunā. Cik pateikami, cik sylti i laimeigi palīk, kod vysi vysapleik rūsuos. Muna sāta i saime.

Juosaceļ. Byus piparmātru čaja i blīni ar zemiņu zapti.

A laimis to gribīs…

Dace Vilcāne, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”, 9. klase

Burveibu vaļsteiba sātā – saprosta laime

2020. goda 14. februarī, kas beja piļneigi parosta  piecpušdīne, iz sātu guoja 7. klasis skūļneica Karolīna. Prūtams, pīktdīnē vysi prīceigi steidzēs nu skūlys iz sātu, bet Karolīnys sejā var izlaseit skumis. Atguojuse iz sātu jei redzēja kuortejū zeimeiti iz golda. Kai bīži viņ nūtyka. Karolīna jau zynuoja, kaids byus teksts zeimeitē, tai ari beja itūreiz: “Sveika! Sauleit, ka esi olkona, paēst atrassi ladsskapī. Mameite tevi ļūti mīļoj! Tagad asmu dorbā, sātā byušu vieli. Izpiļdi mōjisdorbus un licīs gulēt!”

Karolīna, prūtams, zyna, ka mamai daudz juostruodoj, lai uzturātu sevi, Karolīnu, jiurys ciuceņu Oto, bet Karolīna ari apsazynuoja, ka mamai deļ tuo juostruodoj ari breivajuos dīnuos. Un mamu jei varēs satikt tikai agri reitūs, ka spēs tik agri pasamūst. Skumeigai… Un skumeigai paīt ari itys pīktdīnis vokors. Skumeigai… Vīntuleigai…

“Klak – klak – klak!” kaut kas čaukstēja, skrapstēja. Karolīna pavēre vīnu aci – koč kaids mozs komuleits staigoj. Pataiseja ūtru aci – jā, tys ir Oto. Karolīnai ruodejuos itys sovaidai, jo jiurys ciucenis būreiti vīnmār aiztaisa kuorteigai. Nu nikuo dareit! Meitine cēlēs augšā un guoja sagiut sovu dzeivnīceņu, bet Oto, tai kai gaidejs, vede Karolīnu sev viņ zynomā vierzīnī. Izvede nu ustobys, vede garom virtuvis durovom, garom mamys ustobai. Meitine naizturēja, pavēre mamys ustobys durovys… Jā, gulta naaiztykta. Mamma vēļ vys dorbā. Prūtams, meitineite sadryuma, bet turpynuoja sekuot Oto. Golu golā jis meitini pīvede pi kaida vaca gruomotu plaukta, kuru Karolīna nimoz nabeja īvāruojuse agruok. Sovaidai! Un gruomotys taidys vacys, apbružuotys.

O, nā! Oto pazuda! Karolīna it kai īkryta mīgā, it kai hipnozē. Sīnys pazuda, pasaruodeja pļova, pylna kruošnim un puosokaini skaistim zīdim, gruomotu plaukti palyka par kūkim, kas grūzeja sovys kupluos lopūtnis, bet cītuo greida puorsameja par meikstu spylvynu, iz kura Karolīna nūkryta. Meitine nūsabeida, tūmār koč kas itamā vītā jau lykuos zynoms un pazeistams. Pieški jei īraudzeja bezdeleigu un sekuoja tai. Tod putneņš nūsasāda un vērēs iz Karolīnu. Voi teišom putyns jū pamanejs, jo jei tok pieški palykuse tik mozeņa? Karolīna ir Eikseite?! Karolīna navarēja nūticēt, ka jei te ir pateišom, jo itū vītu jei leidz šam ir redziejuse tikai sovūs skaistuokajūs sapņūs. Te beja tī poši kūki, kū reizem jei piec sapnim zeimēja, te beja tei syltuo saule un ari zvaigznis dīnys laikā, te beja vyss. Un meitine sasajuta tik breiva, drūsa, lai ari vīta tūmār beja sveša.

Prīcojūtīs par apleicīni, jei beja aizmiersuse, ka ite īsaroda ar sovu jiurys ciuceņu, tei beja pazuduse, deļtam meitine guoja jū meklēt. Zynoms, Karolīna ite zynuoja kotru styureiti, kotru nūslāpumu, kotru vīteņu, jo ite jei pavadeja daudz laika, klīdejūt sovu vīntuleibu. Zynuodama, ka Oto ļūti garšoj rīksteni, meitine guoja pi Snīgbaļteitis, jo tei beja ituo pasauļa golvonuo augu zynuotuoja. Eists botaniks. Ceļš gon beja ilgs. Vajadzēja škārsuot Bellys mežus, laumeņu teirumus, zalta zivteņu krostus, Aladina tuksnešus, un tikai tod meitine datyka pi mierķa. Jā, kai tod! Oto beja sovys muogys kolps! Ciuceņa sēdēja Snīgbaļteitei kliepī un grauze rīksteņus! Oto jau pajēme 562. rīksteņu!

Karolīna prīcuojuos: Oto paieds un atrosts, samīļuots. Vyss beja puoruok labi… Un Karolīna aizadūmuoja par mamu. Par tū, cik jai gryuts. Par tū, ka mameņa dīz voi var justīs tik breiva kai Karolīna itymā burveibu pasaulī. Karolīna dūmuoja par tū, ka jei tok varātu giut tuos šaļtenis, kod ir īspieja apčert sovu mameņu, pīsaglaust jai, paduovynuot mameņai koč nalelu sova sirds syltuma stareņu.

Meitine izavēre piļneigi sakrytuse kai moza čupeņa palnu. Oto tū pamaneja, pīskrēja kluot un stiprai pīsaglaude. Karolīnai itei situaceja vēļ vairuok sakuopynuoja emocejis, meitinei nu ocu nūritēja osora, kas, nūkrytuse pret breinumu vaļsteibys zemi, nūskanēja kai sudobra zvaneņš.

“Puhh! Puhh!”… tys beji stikai sapyns? Oto guļ sovā būreitī, Karolīna – sovā gultā. Nikuo nav bejs? Nimoz?! Un tod Karolīna pamaneja pi sovys gultys vīnu puosokainuos pļovys zīdu…Eistu un smaržeigu zīdu! Meitine zynuoja, ka februara vydā pi juos sātys pučis teišom nazīd. Jei saprota, ka tūmār bejuse tolajā burveibu pasaulī, kura dzymuse juos dūmuos un sapynūs. Gar vaigu nūritēja vēļ vīna osora.

Pieški Karolīna pīlēce kuojuos un skrēja iz mamenis ustobu. Spāka pylnim sūlim jei skrēja iz muotis ustobu, kur…

Kur suopis beidzās,

Kur vīntuleibai gols,

Kur speid tys –

Mozais, syltais mīleisteibys stors.