Intervejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Piļskolnu var skaiteit kai cytim nasaprūtamā volūdā pīraksteitu gruomotu, kas izrokumu procesā teik saplāsta. Kab saprast maksimali daudz nu pietejamuo, arheologam daudz juozyna i juosaorentej na viņ arheologejā. Kab napagaisynuot saprostū, arheologi poši daudz roksta. Taids leluokais piļskolnu skaiteituojs Latvejā ir Latvejis Kulturys akademejis (LKA) profesors, viesturis doktors, habilitātais muokslys doktors, Latvejis Zynuotņu akademejis (LZA) akademiks Juris Urtāns. Gastejūt juo lauku sātā, Kūku pogosta Laukazara krostā, runojamēs par jaunatkluotim piļskolnim, stereotipim ap arheologim i jūs kasdīnu, pīsagrīžam dzymtys stuostim, lai itei saruna ir par pīmiņu ari Jura tāvam Vladislavam Urtānam, kas taipat beja īvārojams arheologs i itūgod jam 100 godu jubileja.

Pa vydu

Atsarasšona kuo vydspunktā ļaun labi saredzēt iz vysom pusem, lītu izprasšona atkareiga nu tuo, kai puorredzi teritoreju. Juri Urtānu kai profesionali raksturoj frāze, ka jis atsarūn Latvejis arheologejis vydspunktā. Par “vydspunktu” prīškā pasoka jis pats. “Itū lauku sātu sīvystāvs ar sīvysmuoti pyrms 50 godu nūpierka. Nu dorba vīdūkļa te asu pa vydu – iz kotru pusi Vydzeme, Augšzeme i Latgola. Nu tenis Reiga pi 150 km tuoli, Ludza – 130 km, Daugovpiļs – 100 km. Vokorā atbrauc, palic pa nakti, brauc reitā iz sovim dorbim i atpakaļ,” ar sovys vītys prīkšrūceibom īpazeistynoj sātys saminīks.

“Krustpiļs pogosts viesturiski pīdar Latgolai, pyrma vairuok nakai 100 godu delegati brauce iz Latgolys kongresu, tok te nu muižnīku Korfu luterticeiba dominej i te pasaceit, ka esi Latgolā, nav pīkluojeigi. Vīna nu Varīšu pogosta praseibu 1905. goda dumpī, ka jī grib pi Vydzemis. Tān juos ir pīdareigys Zemgalis plānuošonys regionam. 5 km aiz pūra, Veipē, jau ir Latgola. Maņ latgalīšu volūda saīt kai svešvolūda, nu bārnu dīnu ar mani tai narunuoja. Vysa muna rodne ir nu Latgolys. Ari struoduot saguoja vairuok pa Latgolu, tai pamozom vuords pa vuordam… Pyrms godim pīcim suoču runuot latgaliski,” stuosta J. Urtāns.

Vēļ J. Urtāns ir vīneigais Latvejis arheologs, kam pīdar piļskolns – Dzierkaļu piļskolns. Par tū jis ari pasmaida, saīt, ka jis jau treis godus Briselē kai eksperts sprīž par Eiropys kulturys pīmineklim “dabasu” leiminī, tod “muokūņu” leiminī kai eksperts Latvejā pīsadola izsprīstuo eistynuošonā, gols golā “zemis” leiminī kai eipašnīks sajam oficialūs prīkšrokstus. Parosti piķskolnu eipašnīki ir nūsabeiduši – kas nūtiks, inspektors brauks, puorbaudeis, draudēs cītums. “Patīseibā vysu dreikst, nadreikst viņ piļskolnu nūrakt, nadreikst ākys iz kolna ceļt, a tyvumā dreikst. Saskaņojūt ari mežu grīzt i stateit dreikst,” komentej “treju lūmu izpiļdātuojs”.

Latgaliskuos saknis

Jura tāvs Vladislavs Urtāns dzims Ludzā 1921. goda 4. janvarī. “Jī dzeivuoja Petrogradā kai daudzi latgalīši, vactāvs,“дворник на Литейном” (Литейный проспект – vīna nu golvonūs i viesturiski nūzeimeiguokūs Sanktpīterburgys magistraļu – S. Ū.), taidā omotā, ka naudys pītyka uzturēt sīvu i bārnus, vacuomuote varēja nastruoduot. Kai pastuosteja muna māmeņa, kas  itūrudiņ aizguja myužeibā, ka iz Ludzu atbrauce vacuomuote 1919. gods beiguos ar munu tāvu zam sirds, vecaistāvs atbrauce vāluok, natyka nu Petrograda paceli.

1926. godā vactāvs aizguoja myužeibā, tai nu palyka vacuomuote vīna ar treis mozim bārnim. Jei školā beja guojuse vīnu dīnu, laseit muocēja, raksteja drukuotim burtim. A nasabeida dūtīs iz Reigu, lai vysi treis bārni, beiguši gimnazeju, ītu vēļ augstuokuos školuos. Kai jei tū spēja izdareit, nikai nasaprūtu. Tāvs napaspēja pabeigt universitati, 1941. goda 14. junī tāvu kai studentu nu “pretvaļstiskos” korporacejis “Lacuania” izsyuteja iz Sibiri. Tāva Sibirejis atminis asu apkūpuojs ari gruomotā,” stuosta Juris.

“Vīnys saimis treis bārnim saguoja cīš atškireigi liktini. Krystamuote, tāva muosa, tūlaik struoduoja Daugovpilī. Vēlākais čekists Alfons Noviks, kai muna māmeņa stuosteja, beja “īsaviers” sovā klasisbīdrinē nu Ludzys gimnazejis, jis treis četrus mienešus krīvu laikā 1940. godā dzeivuoja pi jūs, kara sākumā A. Noviks evakuējuos iz Krīveju. Partū krystamuote ar saimi tyka Štuthofys nūmetnē, juos veirs i mozuo meitine pagolam, a jei izdzeivuoja i atbrauce atpakaļ. Pi padūmu varys skaitejuos “pareizais” cylvāks. Trešais nu bārnu, tāva bruoļs, tyka īsaukts legionā, tod devēs emigracejā i trymdā, iz Latveju nikod naatsagrīze, Jaunzelandē paglobuots.

Tāvam oficiali beja īdūti treis godi – pyrmais gods lēgerī, piec tam meži i raktuvis meža dorbi. Jau 1944. godā jis tū jau beja izcīts, a jū kai jaunu cylvāku i nūmatynuotu nikur nalaide. Pyrmuo tāvam suoce raksteit vacuomuote, a krystamuote beja saisteita ar 112 bārnu atvesšonu atpakaļ iz Latveju. Tāvs atvede tūs 112 buoriņus nu Sibira 1946. godā pusoficiali, viņ ar izziņu, ka pavoda buoriņus. Tai ari muns tāvs tyka atpakaļ iz Latveju. Pa treis godim eksternā pabeidze studejis. 1949. godā lobi ļauds pasaceja napalikt Reigā, tai jis aizbāga iz Modyuni, partū es skaitūs modūnīts.

Tāvs 1958. godā atsagrīze Reigā struoduot Centrālajā vaļsts viesturis muzejā, kas tān Latvejis Nacionalais viesturis muzejs. 1971. godā aizstuovēja viesturis zynuotņu kandidata disertaceju arheologejā Moskovā. Latvejā arheologejā vyspuor nadreikstēja aizastuovēt, vēļ tāvam kluot birkys, ka politiski “na taids”, cylvāks “nu Sibirejis”. A maņ saguoja aizstuovēt Leningradā.

Tai tāvs vysu myužu pa muzeju, a 80. godūs puorguoja struoduot iz enciklopedeju redakceju. Tān ir vysaidu īspieju publicētīs, tūlaik ar publiciešonūs beja pavysam sovaižuok – kotrys raksteņš kai lels breinums. Jam kūpā ar Jāni Graudoni izdūta popularzynuotniska gruomota “Pa senatnes pēdām” (1961), tod nu disertacejis izveiduota monografeja “Latvijas senākie depozīti” (1977).

Muna māmeņa ir nu Pyldys pusis – Ņukšu. Izauguse pavysam nabadzeigā saimē, kam viņ 6 hektari zemis i seši bārni. Vactāvam nu pyrmuos sīvys beja div bārni, pyrmuo sīva nūmyra, precējuos ūtrreiz, mamys pusbruoļs i pusmuosa agruok aizguoja nu sātys – kai parosti pi latgalīšu.”

Tāva pādūs – par arheologu

Par sovu profesejis izvēli tānejais profesors nadūmuojs vyspuor, taipat skaidrs. Bierneibys vosorys paguojušys ar vacuokim leidza pa ekspedicejom. Gribiejīs Leningradā studēt, a naizturiejs konkursu, partū atguojs atpakaļ iz Reigu – iz Latvejis Vaļsts universitatis viesturnīkim. “Es Latvejis arheologu saimē taids kai autsaiders, vysi arheologi struoduoja Zynuotņu akademejis Viesturis institutā. Es – nu 70. godu arheologejis pīminekļu aizsardzeibā, leidz myusu dīnom itamā sistemā asu palics, nu 90. godu – kai eksperts. 1988. godā aizstuovieju zynuotņu kandidata grādu. Draugs Pēteris Laķis “izsauce” iz Latvejis Kulturys akademeju, saguoja maineit profilu – nu 1998. goda vodu akademejā apakšvierzīni par tradicionalū kulturu i folkloru.

Trešuo svareiguo līta – īsasaisteišona uorzemu projektūs jau 90. godūs, asu tī sovejais. Pīsadaleju kursūs Pūlejā, Ungarejā, struoduoju Lelbritanejā, kur tūlaik aeroarheologejā izmontuoja lidmašynys, četrus pīcus godus projektūs Zvīdrejā, kur atteisteita zamiudiņa arheologeja. Latvejā nivīna zamiudiņa arheologa nav, koč nirieju daudz,” par sovu karjeru stuosta J. Urtāns.

“Zvīdrejā arheologeja ir prestiža profeseja. Taids cylvāks, kurs vysu dzeivē jau nūkuortuojs – bankera karjera, lapna sāta, saime, jahta, 40 godūs suoc vēļ studēt arheologeju. Jis nastruodoj itamā profesejā, bet arheologūs skaituos.

Latvejā arheologeja Zīmeļeiropys leiminī ari stypra kai nūzare, koč īsaisteitūs specialistu, kas uztur leimini, nav daudz. Partū ka spieceiga tradiceja nūturāta nu Latvejis breivvaļsts laiku, a var saceit, ka jau nu cara laiku. Arheologi bejuši stypri, veiduojuši nūslāgtu vidi ari padūmu laikā. Tūlaik saceja, ka volūdnīks ir nacionalists piec profesejis, arheologs nūsadorboj ar konkretom lītom, kurom politiku napīliksi, i vītā, kuru nikur nanūnessi.  Tev ir lauska voi ciervs, vari pasaceit, ka dorbaļauds izmontuoja ciervi – i vyss. Škiru ceiņa akmiņa laikmatā – dīzyn voi. Lenins nikuo natyka sacejs par arheologeju, navajadzēja citēt. Muna disertaceja beja par senejom kulta vītom, vajadzēja atsasaukt iz Leninu, partū ka jis par religeju beja kū pasacejs. Kai jūks šudiņ izaver. Tim, kas jēmēs ar jaunuoku viesturi, tim gon vajadzēja nūpītnai citēt Leninu i Stalinu.

Šudiņ treisdesmit i četrdesmitgadnīku paaudze arheologejā “labi valk”, pavysam jaunī īīt. Jī muok jaunuos tehnologejis, zyna volūdys, struodoj uorzemu universitatēs. Australejā, Lelbritanejā, Filipinuos, Kanadā, pat Nikaragvā latvīšu arheologi sevi aplīcynuojuši. Pasauļs atguojs pi myusu, mes īmam pi pasauļa.

Latvejis arheologu bīdreibā pi 50 cylvāku, tys nanūzeimoj, ka tī vysi arheologi. Eists arheologs ir viņ tys, kam tīseibys izdareit arheologiskūs izrokumus. Taidi ir 25, nu jūs aktivi struodoj viņ 15. Navar arheologus tikai ar studeju kursim sagataveit. Lai dabuotu tīseibys, vajag vysmoz diveju godu praktiskuo dorba pīredzi, div rekomendacejis i kuratora, kas dasaver. Jauns arheologs ar tīseibom pasaruoda ik piec trejim četrim godim. Ar tū gona, lai paaudzi nūmaineitu.

Es jau nu godu i pīredzis augstumu verūs – kai taids dzeds voi vacūksnis. Tūlaik pats, kod beju jauns, par sovu tāvu nūdūmuoju, kū jis tī vairs saprūt, lai tim jaunajim ļaun struoduot i pošim dūmuot. Bet cauri vysim laikim pamatlītys palīk, tuos juonūtur i juodasaver.

Labi, ka truopeji vītā, kas tev dūmuota. Ka es aizītu, pīmāram, biznesā, nivīns pat napamaneitu, ka te taids Urtāns ari kū dora. Partū golvonais ir atrast sovu vītu. Naatrassi, vysa dzeive kai pa kuormulim aizīs.”

Stereotipi par arheologim

Par arheologim sabīdreibā asūts radeiti zynomi stereotipi. “Vīns ir Bairona laika uzskots par romantiki ar buordu, kurs koč kur brauc, meklej i atrūn – atrūk zaltu. Ūtrys mīts ir taids, ka arheologs vysu laiku rūk. Nu narūk gon. Ir taidi, kas rūk 10% nu sova dorba laika, – tys ir cīši daudz. Puorejū laiku aizjam papeiri, papeiri, vēļ papeiri, tān – dators. Vysu laiku ir juoatstuoj iz papeira tys, kū esi izdarejs. Cyts jau navar zynuot, kū tu esi izdarejs. Te leidzeiba ar unikalu viesturisku gruomotu – kai izlosa, tai izplieš i izsvīž. Izlosa, izplieš i izsvīž. Izrūk, izlosa, izsvīž, arheologs rūkūt iznycynoj – vyss, tuo vairuok nav. Kū jis redziejs, tys palīk, kuo nav redziejs, kuo jis nav saprats, tys ir kas cyts. Partū vysu taida uzmaneiba i atbiļdeiba dokumentejūt. Seņuok poša pīraksteitus ziņuojumus tān losu ar lelu interesi, partū ka mes jau tān saprūtam par tū kū cytu.

J. Urtāns regulari publicej ari popularzynuotniskus rokstus i izdūd gruomotys, pīmāram, par Latgolys  piļskolnim i juo Dzierkaļu piļskolna dīnysgruomotu var skaiteit pādejūs godu “Tāvu zemes kalendarūs”. Jis nūsasmej: “Tāvs saceitu – grafomans. Ka esi kū sarakstejs, nasagrib, ka stuov arhivā, gribīs palaist tuoļuok.”

Uorzemu detektivfilmuos burlaks par arheologu nūsamaskej voi kaids izmeklātuojs par arheologu izalīk, kas cyts, ka na spīgs, kai arheologs puorīt rūbežu… Latvejā tai nav. Maņ ari pīrūbežā četrys pīcys vītys vajadzātu apsavērt.

Voi apsorguota rūbeža tyvums pasorgoj paguotnis līceibys nu izvozuošonys? “Eisti tai nav. Dreizuok agruokī militarī poligoni, kur saun i salykta kara tehnika, vysā Eiropā. Militaristi nalaiž montračus īškā. Kod militarī poligoni izabeidz, tī var daudz kū atrast. Latvejā vairuok tys atsatīc iz dobu, sasagloboj kaidys aizsorgojamys sugys. Pīmāram, atstuotais uzroksts nu bejušuo poligona, ka nadreikst fotografēt i nikuo cyta dareit, paleidz saglobuot piļskolnu Meža Mackevičūs pi Daugovpiļs.

Arheologim leluokuo nalaime vysā pasaulī ir montrači, kas meklej Bairona laika atrodumus – zaltu, sudrobu. Kur kars, tī laupeišona. Nu Ukrainys Donbasa ir raudzejuši Latvejā īvest skitu zaltu. Maņ kai Nacionaluo kulturys montuojuma puorvaļdis ekspertam ir bejuse dareišona ar zaltu, sudobru, kod muita sagiun taidys seņlītys. Tī vairs nav montrači, tys jau augstuoks nūzīdzeibys leimiņs.”

“Leluokais arheologs storp folkloristim i leluokais folklorists storp arheologim”

Tai sevi raksturoj pats profesors. Atkluojūt jaunu piļskolnu, arheologu interesej ari tys, kaidi folklorys materiali atrūnami par tū vītu i kū par tū vītu stuosta apleicejī.

“Tī laiki paguojuši, kod īīsi dzeraunē pi vacuokuo dzeivuotuoja i babeņa tik stuosteis, ka tī kolns, ka iz kolna piļs bejuse, kas nūgrymuse…

Nav vaira taidu babeņu, nav vaira taidu teiku. Folklora jau ir “arheologizejusīs” – aprokta. Latgolu raksturoj depopulaceja.

Tu vari īt voi braukt kilometrim – nav pat nivīna satyktuo, ar kū pasavasaluot,” turpynoj stuosteit V. Urtāns.

“Puse nu jaunūs piļskolnu atkluoti pamastos staraveru voi pravoslavu dzeraunēs. Staraveri īguoja vītuos, kur latgalīši jau beja izmyruši, vacuo tradiceja ir puorlauzta. Godu symtim staraveri bejuši ticeigi i struodeigi cylvāki, bet bez školu izgleiteibys. Kas ir piļskolns, jī nazynuoja i navarēja atpazeit. Ari tān prosi jim krīvu volūdā, kur te apleicīnē “городище”, jī atbiļd, ka nav te taida uzvuorda.

Folklora, kai vyss puorejais, atsateista i puorsamej. Ka es tān stuosteišu apmāram tai, ka “redz, tū kolnu Valns atness. Beja lels viejs, kod Valns jū nese. Partū Valns vīnu akmini nūsvīde i pādu īmyna akminī”, cylvāki iz mani jūceigi vērsīs i nūsauks, mozuokais, par duraku. A ka es stuosteišu sovaižuok: “Te ir energetiskys linejis. Te nu kosmosa satak struovuojumi, kas ītekmej cylvāka čakrys…” Ot, kur gudrys cylvāks! – īsasauks cylvāki. Voi ari pavysam ikdīniški: “Suņs par tū kolnu naīt, pi tuo akmiņa apsastuoja…” Itei ari nav nikas cyts kai myusdīnu folklora.

Par Laukezeru ir legenda. 1995. godā maņ pīduovuoja nūpierkt mežu. Tai maņ pīdar vīns nu kolnu azara pretejā pusē. Reizē dabuoju zynuot, ka itymā azarā dzeivoj vīns nazvārs ar garu koklu. 90. godūs, kod vajadzēja eipašumim nūsaukumus īdūt, tī cylvāki gribiejuši vītu nūsaukt “Nesijas”. Pyrma I pasauļa kara vīnā azara styurī nu reita vīns guojs mautu – radz, kai nazkaida golva iz gara kokla ceļās nu iudiņa. Zvārs nūsabeida i nūlaide golvu. Kara laikā ap azaru vysys ituos dzeraunis nūjauktys, izveiduoti īrokumi, kaukazīši, sprydzynuodami azarā zivs, itū zvāru nūsytuši. Asam, tranādamīs zamiudiņa arheologejā, izmekliejuši azaru, tymā golā 16 m dziļums i nikuo naatrodom. Izaruodeja arheologim nainteresants azars.”

Arheologs i vītys energetika

Paprosu ari “modernu” vaicuojumu, voi kulta vītuos ci parostūs apbedejumu izrokumūs najiut kaidu eipašu energetiku, voi arheologi sajiut, ka teik puorkuopti sakrali rūbeži.

“Arheologs jau naredz auru voi ticeibu, tikai materialū. Pavysam reši, kod eists arheologs var runuot par ticeibu. Tī ir atseviški gadejumi, kod arheologs īraudziejs, kū tuo laika cylvāks dūmuojs. Kolega profesors Andrejs Vasks 70. godūs Kūrzemē, Paplakys pogosta Zīvertu kopulaukā, ar orklu saortā laukā atroda vīnu koklarūtu nu myusu erys 2.–3. godu symta, tī beja attāluoti vylks i koza. Zynom Zīmyssvātku dzīsmenis par vylku i kozu, varim nūdateit, ka itam ticiejuši pyrms divom tyukstūšom godu.

Asu runuojs par myrūnim, pomernīkim, nabašnīkim ar kolegom, nivīnam nikas nav ruodejīs. Ir saguojs gulēt vīnā teļtī ar kaulim, piec trejom dīnom atsajādz – stuov tys maiss ar kaulim, laikam nav labi. Mes, arheologi, dūmojam tai – cylvāks jau tyukstūš godu kai mirs, mes jam īdūdam ūtru dzeivi, ļaunam jam ar juo lītom, kaulim, apbedejuma īkuortuojumu pastuosteit par sevi.

Cylvāks grib sevi saglobuot piec nuovis, partū ceļ piramidys, roksta gruomotys, taisa bārnus – kū tik nadora, lai par jū palyktu pīmiņa.

Tū goreigū var salikt kūpā nu vysa – vītvuordi, volūda, arheologeja, folklora, raksteitī olūti. Vīns pats arheologs nateik ar tū golā. Vīns pats filologs ari. Bāda tei, ka filologs zyna sovu filologeju, arheologs – sovu arheologeju. Vajadzeigs taids, kas zyna ituos vysys nūzaris, pīmāram, Marija Gimbutiene beja arheologe i antropologe. Vēļ div treis bejuši, kas kū plašuok var pasaceit par baltim. Kab atbyldātu iz generalim vaicuojumi, cylvākim daudz juozyna.”

Vītys sajiutys nūsoka tys, voi tu psihologiski jiutīs kai saiminīks, voi kai gosts. J. Urtāns te atsaguodoj kaidu īšonu caur mežu pusauga godūs: “Muotis muosa īsaprecēja Mārcienā, juos veirs beja mežsorgs. Kai puikam saguoja tī pabyut. Mežā īt baiss – piec II pasauļa kara svaidejuos pat govyskausi pa mežu, a es puika padsmit godūs. Onkuļs reiz zam vokora pasaceja, ka vajag aizīt iz kaimiņu mežsorga sātu i nūdūt ziņu. Tai es pa meža ceļu pusteceņus, verūs – cylvāks īt pa prīšku. “Vacs” veirs ap 25, maņ tūlaik viņ 12 ci 13. Izdūmuoju, ka vīnā vītā aizskrīšu jam prīškā. Verūs, ka itys veirs ari skrīn. Jis nūsabeida nu mane. Kaids vysu laiku īt aiz mugorys, nasatyvoj naīt, a kū tu padūmuosi? Saprotu, ka mežā es asu saiminīks, es asu te golvonais, nu mane beistās.

Tī poši mežabruoli voi partizani, kas dzeivoj mežā, ir meža saiminīks. Tys, kurs īt jūs giutu, ir gosts. Jis nikuo nasaprūt, pi kotra trūksneiša beistās. Ka es te dzeivoju, es jau pazeistu trūkšņus, saprūtu mežu, kai zvārs orientejūs vierzīņus, navaru nūsablūdeit. Vylks viersā naīs, aļņs voi brīds ari, ar jim var parunuot – es sovu ceļu, tu sovu ceļu. Mežā juosabeist nu klejojūšu suņu, jī ir kai banditi, kas nikuo nasaprūt, jim nav gūda kodeksa. Tod juolein kūkā voi kai sivaižuok juosagluob.”

Puorprotumi ar senejom struopis vītom

Arheologejis zynuotnē ir formulātys 10–15 universalejis, kas cylvākam vyspuor vajadzeigs juo dzeivis laikā, kai, pīmāram, sāta, voi tei byutu ceļtne ar jumtu voi tikai ola, teirums, ceļš, kopsāta, bazneica voi sevkura cyta kulta vīta, ari tīsys vīta voi cītums. Profesors komentej pādejū: “Nūzīdznīki bejuši vysūs laikūs, kaidi nūzīgumi – tys jau cyts vaicuojums. Latvejā daudz taidu vītu kai Kaķa kalns, tys nu nu vacuos lejisvuocu volūdys – kāķis ‘kuortovys’. Cylvākus vaira nastruopēja, a nūsaukums sasaglobuoja. Reizem atīt jauna vara i bīži viņ vacuos svātvītys vītā, koč voi Bazneicys kolnā, suoc cylvākus struopeit. Latvejā pīci seši piļskolni ir Kuortovu kolni.

Interesants gadejums – Zalesjis pogosta Naumku piļskolns, pi Zylupis. Naumku dzeraune ir vysapleik krīvu apdzeivuota, vacais piļskolna nūsaukums “Šibenica” ir nu krīvu vuorda “шибануть” ‘paraunūt augšyn, pakuort’. Pyrms kara nasaprota ituo krīvu vuorda, krīvi ari navarēja pasaceit, kū nūzeimoj “шибануть”. Tai itū vītvuordu latvyskuoja par “Zibenīcu” – Naumku Zibineicys kolns. Kaida tī Zibineica! Cylvāks tū vacū pazaudej, partū ka nav aktuals. Senejūs laikūs i vydslaikūs struope beja publiska līta – lai cyti radz, ka tai dareit nadreikst, lai ir baile, ka pošu tai pakuors. Vīns nu izplateitustruopis ari veidu – dzeivu īrūk, ar orklu puorbrauc i nūraun golvu. Pakuortī karinēja mienešim ilgi, cikom atlīkys pošys nūkryta. Tān tys iz ūtru pusi aizguojs: ka asu nūtīsuots, nivīns nadreikst zynuot – munys cylvāktīseibys. Tai palīk vītvuordūs tys arheologejis narativs, tys arheologam dūd īraudzeit tū, kū navar izrakt.”

Pietnīka naatbyldātī vaicuojumi i jaunuos tehnologejis arheologejā

Itūgod Latvejis Kulturys akademejis konfereņču serejā “Kultūras krustpunkti XV” 2. novembra konferencē piļskolnu pietnīku grupa īpazeistynuoja ar Latvejis piļskolnu jaunatkluojumim 2018.–2021. godā, Latgolys piļskolni nu vysu Latvejis piļskolnu, izmontojūt jaunuos LIDAR tehnologejis, piec skaita atkluoti vysvairuok – 51 ITE.

Myusu tikšonuos reizē, profesors, demonstrejūt tū, cik zynoms i cik nav zynoms, īsvīde akmisteņu iudinī: “Itys ir muns jaunais vaicuojums, īsvīžu, viļneši īt iz vysom pusem – vaira, vaira, vaira. Nu ituo vaicuojuma perimetrs palīk leluoks. Redz, kas riņču jau saguojs, izabeidz. Tai kotrys vaicuojums aizīt tuoli vacūs laikūs, kur nazynom i navarim nūskaidruot. Arheologejā vysvairuok vajadzeigs konteksts, lai tu kū varātu pasaceit par vacim laikim. Ka nav konteksta, tu ciervam voi saktai vari pasaceit viņ datejumu.

Nav tai, ka atīs jaunuo tehnologeja, vyss paliks skaidrs. Vīnu vaicuojumu atrysynoj, pīci vaicuojumi vītā. Atrysynoj 5 vaicuojumus, tod 25 rūnās vītā. Vēļ pītiks dorba arheologejā i munai paaudzei, i vēļ cytom.”