Stuosta autore: Valija Platace

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2025” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Valijas Plataces stuosts “Punkts”. Pīduovojam dorbu puorskaiteit voi nūsavērt autoris skaitejumā ari portalā lakuga.lv.

Punkts

Telefons pasamūst pyrma mane. Juo ekrans gaišai īsadag. Vēļ vakar es byutu sacejuse, ka gaismeņa ir kai bākys guņs. Aicinojūša i apsūlūša. Tāņ es vīnkuorši verūs ekranā, kurs otkon i otkon klīdz, ka zvona “Mīļums”. Muns piersts nūsleid gar telefona lobū suonu – es nūgrīžu zvonam skaņu. I turpynoju vērtīs iz telefonu. Zynu – agri voi vālu zvonu straume beigsīs. Lai cik tys banalai naizaklauseitu, bet vysam ir suokums i beigys. I te, aiz pludmalis budkys, es pīlīku sovu punktu četrim īprīkšejim godim.

Iz tū izstuodi rudinī pyrma četru godu es aizguoju partū, ka sasastreidieju ar mamu. Nav jau pruoteigai iļgi dzeivuot ar vacuokim zam vīna jumta, bet es navarieju atsaļaut atsevišku dzeivisvītu. Tikū beja suocīs pādejais muoceibu gods augstškolā, kura maņ patīseibā ļūti rībās, bet vacuoki beja jū apmoksovuši, i tai nu es laiku pa laikam iz tīni guoju. Tymūs starplaikūs, kod maņ nabeja nikaidu attīceibu. Taitod – ļūti naregularai. I tai nu es voi nu dzeivovu pi kaida nu sovim draudzenim, voi, kod attīceibys puortryuka, otkon īsavuoču savā bierneibys ustobā. Tamā nedeļā es jau kuortejū reizi beju atsagrīzuse, puors dīnys veiksmeigai – kai maņ lykuos – izavairejuse nu mamys, bet sastdinē jei mani tūmār nūgiva. Naseņ beju izleiduse nu vannys. Pynu bizē garūs, vēļ mitrūs motus. Sīnys spūgulī es redzieju bardaku, kas beja ustobā, i sevi. Tīveņu, nadaudz naveiklu, napaklauseigim, gryuti savuocamim palākim motim i gaišom, gondreiž boltom uzacim i skrūpstom. Es pieteju savu seju i dūmovu par tū, cik vyss pasaulī sovaidai īkuortuots: tys, par kū bierneibā i pusaudžu godūs kauniejūs, nu jau kurū godu beja pasauļa trendūs. I tīši tod īguoja mama.

Tī daži pilīni iz greidys, kū atstuoju vannys ustobā piec sevis nasaslaucejuse, beja pādejī pilīni mamys pacīteibā: jei, parosti vysai lāneiga, uzspruoga. Saklīdze iz mani. Pat ni saklīdze. Maurova. Ka pīkususe nu munom izdareibom. Ka maņ byutu juoatrūn sova vīta. I ka byutu juoizbeidz sadierst sova dzeive i sova apkuortne. Tod jei tai kai sasaruove, apsāda iz gultys i suoka rauduot. Kū es jau varieju atbiļdēt? Ka poša asmu pīkususe, ka nazynu, kū grybu. Ka… Bet es napasaceju nikuo. Dreiži uzruovu pyrmūs apgierba gobolus, kū atrodu, i izskrieju pa durovom. 

I taida es īguoju tamā muokslys galerejā – pyrmajā vītā, kū īraudzeju, kod piec ilguoka laika kleisšonys apkuort maņ suoka saļt, bet iz sātu īt nagribieju. Converse keduos, saņurceitā krekleņā un džinsūs. Lykuos, ka glaunuos atkluošonys runys beja beigušuos: cylvāki jau staigova starp muokslys dorbim, pieteja jūs, a cyti tikpat cīteigai jau pieteja maizeišu i veina pīkrautū goldu. Iz mirkli tai kai apstulbu. Sīvītis iz augstim papīžim i skaistuos kleituos, i jom blakus tikpat uzapūsuši veirīši. Es pakieru veina gluozi i guoju da dorbim. Pi vīnys nu leluokajom gleznom pīstuoju vysilguok, cerūt kaut kū saskateit, bet tod tūmār izgryužu: “Syuds viņ ir!” Blakus maņ atskanēja smīkli: dzili i drusku puorsteigti. Tī stuovēja vīns nu tim uzvalkuotajim veirīšim. Lobu gobolu garuoks par mani, pleceigs, sprūgainu golvu. I viereigom acim, kas pieteja mani. “Ooooo! Latgalīte Reigā!” jis nūvylka, kod beidze smītīs.

Kaidu laiku vēļ tī sabeju. Jutu, ka jis mani vāroj. 

Piec treis dīnom es sajiemu jaunu draudzeibys pīduovuojumu Facebook. I, prūtams, ka apstyprynovu. Mes iz reizis suokom sasaraksteit. Jis beja nūslāpumains, kod praseju, kai jam izadevs mani atrast, bet vīnlaikus atzyna, ka navariejs atsaturēt (“Tu beji tik eista! Tik autentiska!”). A vēļ vāluok atsazyna, ka īraudzeja manī savejū, kaidu, ar kū var parunuot latgaliski.

Jis syuteja maņ poša īdzīduotys šyupeļdzīsmis, kod es syudziejūs, ka navaru aizmigt. Aizdeve symtim jautuojumu i pīminēja vysys munys atbiļdis. Es beidzūt jutūs īraudzeita i sadzierdāta. 

“Es tevi mīļoju!” nikod nav izskaniejs nu juo mutis, bet es jau ari tū nikod nasceju. Vuordi nabeja pots svareiguokais, lai gon tīši ar vuordim vyss suocēs. Mes daudz runovom, jā, bet bez banalitatem. Bez atzeišonuos, sūleišonys, paguotnis i nuokūtnis škiersteišonys.

Jā, jis nav atsaziņs mīlesteibā, bet soka “mīļuo”. Es asmu juo mīļuo, es asmu juo mīļuokuo. Es zynu: tai nav smukai, tai nivīns kuorteigs cylvāks nadora. Bet es ari naasmu kuorteigs cilvāks, vysmoz ni sabīdreibys acīs. A mani jau daudzus godus interesej tikai tys, kai mani redz jis.  

Da jam maņ beja daudz attīceibu. Es vīglai saguoju ar veirīšim i tikpat vīglai aizguoju nu jim. Tys varēja nūtikt i piec dīnys, i piec puors mienešu. Jā, ni ar vīnu ilguok par puors mienešim es naspieju palikt kūpā. Tī beja taidi reizem pat smīkleigi īmesli, kas ļuove maņ jūs pamest. Apavi, kas nabeja nūlykti plauktā. Kofejis kruškā ībārtuos divys, a ni vīna karūte cukra. “Napareizuos” kruosys rūzis. Maņ derēja jebkurš īmeslis, lai puortrauktu attīceibys. Jebkas, kas ļuove apsavainuot, salikt montys sumkā i aizbraukt iz vacuoku dzeivūkli. Es nagribieju nivīnā nu jim īsamīlēt. Maņ vīnmār beja licīs, ka spieceigys, taidys puori plyustūšys jiutys ir dūmuotys cytim, ni maņ. Laiks ar jū pīruodeja, ka asmu kliudejusēs.

Jimā es īsamīlieju gondreiž iz reizis. Ni tod, kod mes sasarakstejom, drusku vāluok. Ūtrajā pastaigā gar jiuru. Mes bejom pazeistami kaidus divus mienešus, gondreiž vysu tū laiku sasarakstejuši, jis maņ beja lyudzs īt iz augstškolu (i es guoju), beju jam izstuostejuse vysys savys bailis i vysus savus nūslāpumus, beju raudovuse klausulē i klīguse iz juo. Vīnā taidā reizē jis pasaceja: “Kuš! Es tyuleit byušu!” I tod pusi nakts mes asam braukovuši pa Reigu, pīstuojuši te vīnā, te ūtrā vītā. I runovuši, runovuši. Vēļ piec nedelis jis paaicynova mani staiguot pi jiurys. Mes aizbraucem iz tīni pīvakarē. Beja solts. Jis izvylka nu mašynys pledu, ītyna mani. Iz mirkli pīvylka sev kluot. I vyss. Es zynovu, ka jis klius par muna pasauļa svareiguokū punktu. 

Bučuotīs mes suokom vēļ piec nedelis. A vēļ drusku vāluok myus vairs navarēja atraut vīnu nu ūtra. Mes mīļuojomēs vysuos atļautajuos i naatļautajuos vītuos ik reizi, kod viņ jis varēja atrast maņ laiku. 

Nu cylvāka navar pīpraseit nikuo taida, kū cylvāks pats nagrib dūt. Jis atzyna, ka navar maņ izduovynuot daudz sava laika, bet tuo vītā pa itim dažim godim es asmu apauguse ar montom. Muna rūtu lādeite ir pīsarejuse kai taida čyuska – tī ir īguluši i auskari, i gradzyni, i pat puors kokla rūtys. Munā skapī ir vairuokys tik smolkys kleitys, ka draudzinis sajiusmā nūsaeļš viņ, tuos īraugūt. Īpaši prīceiga ir Marta – myusu augumi ir leidzeigi, asmu jai aizdavuse vīnu ci ūtru kleitu. Jei bīži īt iz raņdenim – aizgiutnem meklej mīlesteibu. Martu ļūti īprīcynoj munys kleitys, bet myusu attīceibys jū gon naīprīcynoj. Draudzine dūmoj, ka jis nūdora maņ puori. Bet es zynu, ka mīlesteibā vīnmār saīt kaidam puori nūdareit.

Tai pa eistam par mani prīcojās tikai vacuoki. Nā, jī nazyna par myusu attīceibom. Es nikuo nastuostu. Kū var stuosteit divim cilvākim, kas gūdeigi kūpā ir nūdzeivovuši vasalu myužeibu? Bet jī prīcojās par mani: es pabeidžu augstškolu, vaira nasasatīku ar dīvainim, asmu atroduse atsevišku dzeivūkli, struodoju dorbā, kas – kai jim redzīs – maņ saguodoj prīku, breivdīnys i svātkus pavodu pi jim. Jī prīcojās i klusej. I pareizi: pamuoceibu maņ navajag.

Visi socialī teikli ir pylni ar pamuoceibom, kū var i kū navajag pīļaut sīvītei. Maņ tys līkās smīkleigai. Es pīļaunu, ka mani lutynoj i par mani ryupejās. I prīcojūs, ka beidzūt maņ nivīns načakarej smedziņus – nav bejs nivīna streida. Nav jau par kū streidētīs. Mes tik daudz runojam, ka vyss tīk izrunuots.

Kod narunovom, mes mīļojamēs. Juo lyupys i juo rūkys beja kaut kas vairuok par atsazeišonu i sūlejumim. 

Juo lyupys – reizem maigys, bet reizem praseigys. Lyupys, kas pīsaskar munom ausu lipeņom, munam koklam, kryušu bedreitei, vādaram, gūrnu īkšejai molai… Izaruodeja, ka vyss, kas maņ dzeivē ir bejs da jam, eisti nasaskaita. 

Reigā asūt, mes gondreiž nikur naejam. Pat nazynu, voi es tū grybātu. Reiga ir lela, ka gribīs atrast tyvu cylvāku, i Reiga ir gona moza, ka tev ir kaids nūslāpums, kū tu grybātu pasorguot nu svešom acim. Savejū asmu gotova sorguot ļūti ilgi. 

Iz vīsneicu pi jiurys mes aizbraucam, lai – kai poši smejamēs – nūsvynātu jubileju “syudeiguokajai Reigys gleznai”. Īsakuortovuši mes izejam pastaigā pa pilsātu. Es īsakeru jam rūkā – te var, Ventspilī var. Staigojam pa mozajom īleņom, i es jiutūs bezgaleigi laimeiga. Tik laimeiga, ka drusceņ pat baist. 

Da jiurai mes nadaejam, jis soka, ka vāluok, ka naktī – tys byus myusu dīnys bonuss.

Paādam kaut kaidā kafejneicā, tod ejam da vīsneicai. Kircynojam vīns ūtru i smejamēs. Tod mīļojamēs. Tikpat dedzeigai, gondreiž dzeivnīcyskai, kai vīnmār. Juo piersti olkainai staigoj pa munu augumu, juo lyupys pi munim kryušu golim, juo augums viers mane ir smogs. Smogs i pateikams. Reizem maņ līkās, ka tikai deļ tuo ar jū sasatīku. Deļ tom minutom, kod jis ir manī. 

Piec tam jis guļ blakus i spielejās ar munim motim. Atcerūs par sūleitū bonusu, pīsaglaužu i čukstu: “Īsim da jiurai!” Jis tik īsuok: “Nu, Sauleit!” I īsazvona juo teļefons. Jis sastyngst iz mirkli, tod īdūd maņ buču iz vaiga i nūsoka: “Es tyuleit.” Tod īsatyn pledā i izīt iz balkona. 

Ari cytuos reizēs ir zvanejs juo telefons. Kai nu bez tuo. Parasti jis naatbiļdēja, bet beja i reizis, kod atsavainova, i, pajiems telefonu, nūguoja molā. Es nikod naasmu bejuse vīna nu tom, kas uzabuož, kas uzdūd līkus, nivīnam navajadzeigus i naatbyldamus jautuojumus. 

Te myus škir tikai balkona lūgs. Nagrybu redzēt i nagrybu dzierdēt, bet vysu radzu i dzieržu. Gondreiž dzieržu. Dīzgon naskaidrai, bet ir saprūtams: jis runoi ar kaut kū sev svareigu. Vīnā breidī jis puorsaslādz iz video zvonu, i es pat nu savys gultys pusis jū īraugu: mozu meitineiti ar maļnim sprūgainim motim. I tīši taidom pošom bryunom acim kai jam. Meitinei ir juo smaids. Tei ir juo meita. Jei ir godus treis ci četrus vaca. Aptyvani tikpat vaca, cik myusu attīceibys. Mes nikod ni par kū taidu naasam runovuši.

Es naasmu nikaids bārns. Prūtams, ka es vīnmār asmu zynovuse, ka lauleibā cylvākim ir sekss i ka jim dzymst bārni. Bet pieški es jiutūs tik moza, tik muļķa. 

I vīnlaikus pavysam skaidrai apjaušu: nagrybu jū ni ar vīnu daleit. Es naasmu tik drūsmeiga, lai jam lyktu izavielēt. Zynu, ka ultimati te napaleidzēs. Dzeive nav nikaida melodrama ar laimeigu nūslāgumu. Jā, es nadzierdieju, kū tīši jis runova, bet balss tūņs, tys maigums… 

Kod jis atsagrīž ustobā, asmu īsaruovuse gultys tuoluokajā molā i pasagrīzuse ar seju pret sīnu. Nasaverūt cylvākam sejā, ir vīgluok maluot. Asmu aizvāruse acs i lānai elpoju. Ceņšūs izalikt, ka asmu aizmiguse, i maņ tys labi izadūd. Jis smaržoj piec jiurys vieja, kod īsleid zam deķa maņ blakus. Mieginoj apkert, es turpynoju savu rytmu: īīīielpa – izelpaaa – īīīielpa – izelpaaa. Jis nūtic munam mīgam. Dzieržu, ka jis vēļ breidi pasadzeivoj pa telefonu, tod nūlīk tū molā i līkās gulēt. 

Es guļu i gaidu, kod jis aizmigs. Guļu, pareizi elpoju i ceņšūs narauduot. 

Durovys mani napīmuona. Juos aizaver klusai, kai tū viņ gaidejušys. Zuobokus uzaunu jau koridorā, un tod eju uotri, uotri. Jis nasadzeis pakaļ, jis guļ dziļā nūguruša veirīša mīgā. Bāgu poša nu seve. Beistūs atsagrīzt i īsarytynuot jam azūtē.

Kod izskrīnu uorā, ir jau piec pusnakts, autobusu vairs nav. I maņ nav, kur īt. Viņ aiz kuopom kruoc jiura. Skaļa, draudeiga. Ir tymss – es vyspuor nikuo naradzu. Eju tikai, īsaklausūt jiurys smogajā elpā. Varātu īslēgt luktureiti telefonā, bet nav tam spāka. I es ari nagrybu, lai kaids mani te pamona. Tei byus tikai muna nakts.

Pīeju tik tyvai, cik viņ varu, pīeju pi pošys jiurys. Jei turpynoj uordeitīs maņ kaut kur pi kuojom. Es klīdzu jai pretī. Izklīdzu vysu. Nazynu, cik ilgi tai stuovu. Suok saļt. Piec tam eju tik ilgi, leidz atrūdu vīnu nu pludmalis budkeņom, aizlīnu aiz tuos i ceņšūs aizmigt. Mīgs ir caurs, ik pa laikam mūstūs. Kod pret reitu viejs beidzūt pīrymst i es īkreitu dziļā mīgā, telefona zvons mani pamūdynoj. 

Kod telefons vairs nazvona, es nūblokeju juo numuru. I izdziešu. Īeju Facebook i Instagram. Puors pierstu kusteibys: jis ir nūblokāts, sarakstis ir pazudušys. 

Es zynu, ka byutu juosasatīk, byutu juopaskaidroj, bet – nā! Es sevi pazeistu. Es zynu, ka es salyuztu. Salyuztu i atsagrīztu. Tai jau ir bejs. Jis ir pazuds iz nedeļu, tod atbraucs. Apkiers mani i čukstiejs motūs: “Mīļuo, beja smogi laiki! Es navarieju.”

Internetā atrūnu autobusu dīnys vydā, izkalkuleju, cikūs izkuopšu Tukuma pusē, lai Reigā ībrauktu ar električku. Es jaucu pādys, nagrybu, lai jis mani satīk. Vairs nagrybu, lai jis mani atrūd. Pīrokstu mamai, ka piec pušdīnem byušu pi jim i atslādzu telefonu. 

Maņ i jiurai ir treis stuņdis laika. 

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.