Recenzejis autore: Ieva Vīvere, LU Literaturys, folklorys i muokslys instituta vodūšuo pietneica

Gondreiž pyrma symtu godu, 1934.–1935. godā komponists Emilis Melngailis tuo laika muzykys presē[1] raksteja par sovom tautys muzykys vuocieja gaitom i rokstu serejai deve dīzgon pesimistiskū nūsaukumu “Sabirzt, sadrūp senatnes sudrabs”. Tūreiz juo aizsuoktuo montuojuma i sudobra saleidzynuošona nav pagaisynuojuse aktualitati ari šudiņ. Tok niu, klausūtīs “Grodu” jaunuokū albumu “Sudrabu smeldama”, maņ juodūmoj par tū, cik vys atškireiga ir šudiņdīnys “sudobra sajiuta”. Par speiti tam, ka attuolums da senejuos dzeivis izjiutys i nūtikšonu palics vēļ leluoks, montuojuma uztvere myusu dīnu kulturā redzīs daudzi optimistiskuoka i vitaluoka. Vysupyrma, jau nu Melngaiļa vuokuma daudzi ir turpynuots meklēt, izkruot, izzynuot i saprast. Ari itys “Grodu” albums izceļ myusu arhivu boguoteibu, nu kurys smeļt var sevkurs – pasasokūt digitalajai datikšonai, pat naizīmūt nu sovys sātys. Tok, pa ūtram, myusu dīnu montuojuma sajiutu daudzi spieceiguoku padora plašais folklorys kusteibys dalinīku skaits – tuos tyukstūšys cylvāku, kas veļtej laiku montuojuma īpazeišonai i īsavuiceišonai, cikom tys palīk par jūs dzeivis naatjamamu daļu. Partū es saceitu, ka i “Grodu” albums i darbeiba, i tradicionaluos kulturys dzeive kūpumā nūteik boguoteibys apsazynuošonys i īgivumu, na pagaisšonys zeimē. Tū svietejam ari vysaidūs festivalūs, pasuokumūs, izdavumūs i bolvuos, kai, pīmāram, Latgalīšu kulturys goda bolvā “Boņuks 2025”, kurai itys “Grodu” albums nomināts.

Koč i albuma nūsaukumā īkļautuo “sudobra smeļšona” asociejās ar laika plyudumu i tradiceju maineigumu, albuma vuoceņš dreižuok atguodynoj simbolisku pīminekli, kas calts montuojumam. Tys taiseits kai metala atliejums – eipašuo moneta, kas aicynoj attāluotū uztvert kai nacionalu vierteibu. Itamā reizē vierteiba ir dasadūršona babys kopkys grumbai, juos dzeivis grumbuotajom rūkom, ar pierstim sajiutūt īprīškejūs paaudžu zynuošonys i dorba gaitys, kas uodys viersmā īsarakstejušys kai bārza tuosī. Albuma reljefs i vīnmiereigai sudobrainuo kruosa roda kai tīšys pīredzis, tai i distancis sajiutu. Gribīs vaicuot, kas ir aiz ituos simboliskuos sudobra kruosys? Itūreiz bukleta teksti par tū runoj puora lakoniskūs komentarūs i kuorteibā uzturāta arhiva izkluojlopā. Zeimojās – “pamatuojums” saklausoms skaņu celeņūs.

Albumā mani vysuvaira saisteja bolsu vysaideiba i individualitate: kai stuostūs, tai solo pūsmūs i dzīsmēs, kai ari ansambļa ritmiski salīdātajā i spieceigajā daudzbaļseibā, kurā kotrys bolss vystik izaceļ, napagaisynojūt sovys sovpateibys i nasaglobojūt cyts aiz cyta. Bolsi ir eistyn stypri i kruošni, partū vēļ vaira mulsynoj izalaseišona naatšifrēt dzīšmu solistu vuordus. Saīt apvārsta situaceja: ka seņuok pastuovēja prīškstots, ka tautys muzyka ir anonima, tod niu dzīšmu teicieju faktologeja ir detalizāta, tok anonimi palykuši muocekli i interpreti. Saīt, ka niulejī “Grodu” dzīduotuoji ir kai jauns lakuojums, kai agruokūs bolsu pastyprynuojums voi atjaunynuojums, pošim seve naizceļūt i nadaudzynojūt.

Ituo albuma stuosti i dzīsmis ir par sīvītis pasauli – dorbu, ryupem par gūvim, maizi, ausšonu i spāka rasšonu paaudžu kūpeibā, pučēs voi kosmosā. Albumā īkļautajūs pīredžu i puordūmu stuostūs dzierdim Veroniku Rancāni (1930) nu Baļtinovys pogosta Čudarīnis i Aneli Bordāni (1953) nu Baļtinovys pogosta Surikovys, Dzidru Zaki (1934) nu Dzērbinis pogosta Kurmu, Annu Punculi (1938) nu Saunys pogosta Puncuļu, Anitu Vjaksi (1966) nu Saunys pogosta Dieļupis, Valentīnu Pakeri (1940) nu Rūžkolnu pogosta Zeļtovkys i Mariju Golubovu (1907) nu Kubulu pogosta Sylacīma. Puorsvorā tuos ir sarunys ar Aīdu i Aurēliju Rancānem, kas nūtykušys saleidzynūšai naseņ – nu 2020. da 2022. goda. Cīši tyvys ir tuos nazcik sarunu šaļts, kuruos dzierdami ari intervātuoju bolsi, īsaskanūt intimajai saiknei, kas “Grodu” i teicieju vydā beja i ir. Par ituo albuma personiskumu – styprū vajadzeibu braukt iz laukim pi vacuoku cylvāku, kab tyktu pi mīra i sirdsgudreibys itymūs namīra laikūs – pīmiņu dzierdiejuse Aīdys Rancānis saceitū.

Vēļ vīna ituo albuma lineja ir “Grodu” napuortrauktuo saikne ar Latgolu. Lelais vairums albumā īkļautūs dzīšmu i deju ir nazkod īskaņuotys (voi dažūs gadīņūs notuos pīraksteitys) kaidā Latgolys nūvodā. “Grodu” darbeiba bez Latgolys tradicionaluos muzykys nav īdūmojama, i tū izsoka ari jūs agruokī īskaņuojumi – kai “Grodu” izdūtais vejūļnīka Andreja Rancāna albums (2001), tai agruok kūpā ar Latvejis Konservatorejis studentu folklorys kūpu “Kombuļi” izdūtuo plate “Latgolas dzīsmes. Latgales dziesmas” (1991) i cyti īroksti. Jaunuokajā albumā leluokuo repertuara daļa ir nu Zīmeļlatgolys, kai ari nu Kruoslovys, Preiļu i cytu nūvodu. Kai Latgolys tradicionalū kapelu muziciešonu, tai daudzbaļseigū tradiceju skaniejumu i tuos elementus (pīmāram, spūdrū viersejū pavodbolsu) “Grodi” ir īsavuicejuši cīnejamā leiminī. Spūdrai tū var sajust, saleidzynojūt jaunuo albuma i 1991. gods platē dzierdamuos latgalīšu dzīsmis. Prūtams, nu vīna agruoka īroksta navar sprīst par vysu daudzveideigū “Grodu” rodūšū darbeibu, tok saprasšonu par tū, cik cīši godu gaitā ir puorsamejs folklorys kusteibys i ari “Grodu” styls, itūs diveju īrokstu saleidzynuojums nūteikti dūd. Ka tūreiz īspaids par tradicionalū muzyku bejs izteikts seņlaiceiguokuos i klusynuotai poetiskuos aranžejuos, tod niu jiutami izkruotys tradicionaluos muzykys stylu zynuošonys i prasmis, kab daudzi vaira tyvuotūs tradicionalajam skaniejumam. Pasasokūt pošu braucīnim i arhivu īrokstim, saikne ir nūsastyprynuojuse i gabaleņš Latgolys otkon ir atvasts iz Reigu i – apdūmuots i puorskaņuots – niu ceļoj atpakaļ voi ari tuoļuok plašajā pasaulī.

“Grodi” ir spieceiga ļaužu kūpa, kas dabuojuse lelu, zynuošonuos baļsteitu muziciešonys i tematikys breiveibu. Īmūt sovu ceļu, jī poši jau ir palykuši par storppaaudžu pūsmu, nu īprīškejūs paaudžu puorjamūt i vuicūtīs, folklorys kusteibā ryudejūtīs i sovys atzinis nūdūmūt tuoļuok jaunom dūmubīdru grupom i muzykys projektim.

[1] Emiļa Melngaiļa rokstu sereja “Sabirzt, sadrūp senatnes sudrabs” tyka publicāta četrūs “Mūzikas Apskata” 1934. i 1935. gods numerūs.