Recenzejis autore: Kitija Balcare, teatra kritike, LU Literaturys, folklorys i muokslys instituta pietneica

Juoņa Krūņa (Jāņa Kroņa) monoizruode “Apjukušais bārns”, kas radeita apvīneibā “Kvadrifrons”, meklej latgaliskuos identitatis kūdūlu, puorsaver centra i periferejis attīceibys i īzemej itū eksistencialū vaicuojumu geopolitiskā ainovā.

Pietnīcyskais vaicuojums: kas ir latgalīts?

Apvīneibys “Kvadrifrons” pādejūs godu repertuars atkluoj divejis linejis. Vīnu, kur ir napuorvarama gribiešona īsagiut bierneibai astē i dauzeitīs ar teatralitati, lītojūt jūkus kai leidzekli pret nūvacuošonu. Ūtra dasagrīž eksistencialai pasauļa izjiutai kai reakcejai iz šudiņdīnu i vysaida veida dokumentarim i pusdokumentarim mekliejumim. Tymūs īsaroksta ari Juoņa Krūņa monoizruode “Apjukušais bārns”, dasaceita kai pīzeimis nu ekspedicejis Latgolā.

Juoņs Krūņs ir apvīneibys “Kvadrifrons” akters, kas par sovu dzymtū volūdu sauc latgalīšu mēli i par bierneibys molu – Gaigalovu. Vītu, kur pyrma diveju rudiņu nūkrits biedeigai slovonais krīvejis bezpilota lidaparats. Izruodē skaņ grupys “Rupuči” dzīsme “Vīna poša” – dumpinīciskys mozys meitinis bolss, kas ir apjiemeibys pylns laistīs nazynomajā. Tī – sovā īškejā ekspedicejā – laižās ari vīns pats Juoņs, kab atrostu atsaceišonu iz vaicuojumu, kū aizdavuse poša meita. Kas ir latgalīts? Kur tys suocās? Kur beidzās? I cik ilgi sasagloboj, ka ir uorpus sovu geografiskūs sakņu?

Piec eisu īvodvuordu par ekspedicejis nūdūmu skateituoju ocu prīškā Juoņs apsvīž “kažuku” iz ūtru – latgaliskū – pusi. Nu leluos mugorsūmys izjam i izkuortoj rekvizitus iz žepera sastatņu. Skateituoju acīs mugorsūmu gryutuoku padora apziņa par tamā atrūnamū geopolitiskū trauksmi, kas līk sasagataveit vysmoz 72 stuņdem. Apsavalk dobys zynuotnīkim i arheologim rakstureiguos zemis tūņu kruosys drēbēs, apmauc safari platmali i mugorā – kai taidu portativū arhivu – daudzkuldu vesti i Latgolys “spreideiša” Boņuka cīneigys eisuos iuzys. Luopstys vītā – vīdīreice. I laižās pasaulī.

Pa ceļam Juoņs īsagrīž bierneibys vosoruos, pasarunoj ar ceļā satyktajim ļaudim, pagastej bazneicā, tautys nomā, kioskā, autoūstā i cytur. Dokumentej vīdīreicē sacynuojumus bolsa ziņu veidā. Izruodis gaitā “pietnīks” līk iz ocu i kar koklā pat vairuokus okulerus, bet īraudzeit atsaceišonys vystik nav vīnkuoršai.

Hipoteze: ir eisti i ir vyltuoti latgalīši

Izruodis dramaturgiskais materials radeits kūpdorbā ar jaunū dramaturgu Juoni Golubovu. Tys ir dokumentaruo i kūpīnys teatra hibrids, kū izruodis veiduotuoji sauc par “pīzeimem nu ekspedicejis Latgolā”. Dokumentarais teatris ir reiks, caur kuru pieteit realitatis konstrukcejis. Redzīni ir ituos “sātys” byuvmaterials, bet volūda – saistvīla. Izruodis veiduotuoji dramaturgiski identitati ruoda kai daudzskaļdni ci telpisku figuru ar daudzom skaļdnem ci viersim, kas sovā vydā sasadur, tok napuorsakluoj.

Ekspediceja aizprosa zynuotnyskai pietnīcyskus nūdūmus. Tymā pošā laikā ite īsazūg ari naārtais vaicuojums par attīceibom ekspedicejis dalinīku, pietejamuos teritorejis i kūpīnys vydā. Viesturiski etnografiskajom i antropologiskajom ekspedicejom bejs kolonials skots. Koč i izruodis vajadzeibom redzīni dabuoti sadarbeibā ar vītejim dzeivuotuojim, kuri puorstuov vysaidys apleicīnis i izceļsmis, vystik gola vuords – kuri nu tūs tykuši izruodē i kaidā kontekstā – palīk ekspedicejis eistynuotuoju ziņā.

Itei izruode nav par latgalīšim. Itei izruode ir par sevkurys mozuokys kulturys puorstuova eksistencialū stuovūkli plotuokā pasaulī. Ilīcit vuorda “latgalīts” vītā vuordu “lībīts”, “latvīts” voi pat “grenlandīts” (kas ari nimoz nav monolita grupa) i damārojit atbylstūši kontekstu. Aizdūtī vaicuojumi palīk, koč i golvonais varūņs puorsamej. I tys aplīcynoj, ka izruode paruoda itam laikam svareigu punktu – kai turpynuotīs pasaulī, kur vys gryušuok ir pīsaturēt pi sova kūdūla. I kas vyspuor ir itys kūdūls ci identitate?

Metode #1: divejis mēlis i divejis kuojis

Identitatis dualais raksturs atsaspīgeļoj ari diveju volūdu lītuojumā. Sovys emocejis i pīredzis akters izsoka latgaliski i ar volūdu pīpylda skotivis telpu. Tikom sovu CV raitai skaita i pruotuojumus par pietejamū vaicuojumu, kas tod ir latgalīts, akters atsvešynoj i izsoka latvīšu literarajā volūdā. Taidā veidā jis kai teiciejs volūdiski izkuop nu sovys telpys i rauga pasavērt iz tū nu molys.

Skaidrys, nu vīnys pusis, tei ir grīzšonuos pi skateituoju, kab aicynuotu dūmuot leidza, formulejūt sovu īškejū poziceju. Nu ūtrys pusis, tys sarežgej attīceibys ar pietejamū objektu – latgalīti –, kam īroksta tamuos īškpusnīka i uorpusnīka lūmys. Juoņs Krūņs ar vīnu kuoju ir iz muolainuos zemis Latgolā (tū pūdnīceibys stuostūs 2022. godā jau pietejs kūpā ar režisoru Mārtiņu Eihi izruodē “Muols”), bet ar ūtru kuoju iz Reigys centra apgaismeibys ideju nesieja Merkeļa īlys pīmāsluotuo piļsātys asfalta. Kai tik stuovi iz vīnys kuojis, palīk gryušuok nūturēt leidzsvoru.

Juoņs ir sovys identitatis centra nomalē. Rūbeža jūslā. Vysa izruode palīk par leidzsvora mekliejumu prīškstotu i šudiņdīnys panoramys vydā, kū kotrys skateituojs īrauga nu sova punkta. Itamā izruodē vīnaiži svareigi ir vairuoki vaicuojumi. Kurs stuosta – īškpusnīks voi uorpusnīks? Kaidā volūdā stuosta – latgaliski voi latvyski? Kurs klausuos – īškpusnīks voi uorpusnīks? I kur klausuos – Reigā, Līpuojā voi Preiļūs?

Atsaceišonys iz itim vaicuojumim ari ir tuos, kas veidoj izruodis jāgu. Itūreiz stuosta puslatgalīts, pusreidzuons, puslatgaliski, puslatvyski. Reigā, cyrkā, kur saīt kai vītejī, tai puslatgalīši. I pieškuo apjausšona, ka izruode īguļ cyrkā izsluoņoj itai pīredzei vēļ vīnu viesturyskū sluoni – laiku, kod cyrks beja vīta, kur izruodeit cytim cytaižuokū. Izklaidēt i gaisynuot ziņkuoreibu. I varbyut vītā itūreiz ir pavaicuot ari tū, kas nav latgalīts? Voi dreižuok, kas ir “vyltuotais” latgalīts ci “vylks vuškuos”, kurs fiziski gonuos itepat Latgolā, bet aizacīs skotus svīž na jau nu Reigys, bet austrumu vierzīnī?

Metode #2: skelets iz skotivis

Žepers, kas ir scenografejis pamatelements, ir simboliskai pīsuotynuots elements. Vysupyrma, tys ir fiziskys objekts vidē: nu vīnys pusis, romantizātys lauku ainovys elements, nu cytys, jau oss “aizsorgeža” zūbs pīrūbežā. Pa ūtram, sovā formā atguodynoj sātys strukturu, anatomisku karkasu bez sīnu. Pa trešam, īmīsoj ari vertikali – kai poguoniskuo dīva zeimis formā, tai kolpoj par bazneicys ambonu. Sāta, lauki, bazneica. Fiziska i sakrala telpa vīnuvīt. Itys žepers ir tukšs. I ite skateituojā atsabolsoj kai lauku, tai Latgolys tukšuma draudi. Žepers palīk par skeletu: par strukturu, kas vysu bolsta, bet kur nav dzeiveibys. Tys ir suopeigs simbols, kas signalizej par identitatis gaisšonu.

Situacejis osumu izceļ ari breidynuojuma sirenys, kas laiku pa laikam īsagaudoj telpā. Taišni taidā pošā grīzeigā bolsā kai dronu uzliduojumu šaļtīs mobilajuos īreicēs (pat rokstūt itū recenzeju ziņu lentā īsalauž kuortejais breidynuojums par gaisa telpys apdraudiejumu Kruoslovys i Ludzys nūvodā). Ari sirenys teik pi diveju lūmu: tuos izceļ saspryngtū stuovūkli Latgolā kai pīrūbeža zonā i ari kai malu detektors breidynoj par puoruok vīnpusejom atziņom, meklejūt atsaceišonys iz tū, kas ir latgalīts. Izruodei monoms zynoms trauslums. Tys paspeid bierneibys atmiņu tāluojumā, ar kurom vīglai var identificētīs ari cyti deveņdasmytajūs augušī bārni, i kulminej atmiņuos par tikū slaukta pīna skryuzi i putom iz lyupu izruodis izskaņā.

Dokumentarū efektu akters rauga radeit ari ar divejom karteņu čupeņom: daļa nu tūs asūt nu bierneibys, cyta – nu ekspedicejis. Zālē vys ir puoruok tymss šaļtī, kod kartenis teik da pādejūs ryndu (kluotyn – tik puse nu tūs), partū itys pajiemīņs palīk formals. Ari bierneibys garša – ībīzynuotuo pīna druponais capums – da pādejūs ryndu nateik, tik tukša kasteite. Ari tys sasaspielej ar dūmu par tukšumu.

I taišni puormatums par tukšumu, kū nagaideitai interveju laikā nu kaida izvaicojamuo sajam pietnīks i reizē cylvāka bārns Juoņs, ir tys, kas ainu kolažā roda izruodis kontrapunktu. Puormatums, ka diveju nedeļu laikā Juoņs kai taids nu sātys pasaulī aizkleidušais dāls grib atrast atsaceišonu iz vaicuojumu, ar kū cyti nūsadorboj jau desmitgadem ilgi. Ite vydā sasaveļ komuļs. Voi moz ir šaļts, kod atsagrīzt sātā var izaruodeit puoruok vālai? Ari tod, ka sāta vysod ir nasta leidza sevī pošā?

Sacynuojumi?

Pietejūt lauku atainuojumu skotivis muoksluos, pietneica Džo Robinsone[1] izdola vairuokus skotpunktus. Lauki kai cytaiduo telpa. Lauki kai nostalgejis vīta. Lauki kai “trymdys” vīta. Lauki kai liminaluo telpa ci storptelpa puormejom. Lauki kai nacionaluos identitatis precizuokais raksturuojums preteimā urbanizātajai sabīdreibai.

Vysi itī atainuojuma veidi sasateik izruodē “Apjukušais bārns”. Redzim bierneibys vosorys. Atvalinuojumu “trymdys” vītys myusu dīnu vosorys latgalīšim (pi kurūs īstrāgušu geografiskā nasakriteibā ar īškejū ainovu cikom kas daskaitu ari sevi). Vysaideibys telpu latgaliskajā viesturyskajā i šudiņdīnys multikulturalitatē. I ituos šaļts apstuokļūs izruode īzeimoj ari nacionaluos drūseibys rūbežzonu. Caur itū teoretiskū ramu verūtīs, īraugu izruodē “Apjukušais bārns” mieginuojumu paruodeit kulturys identitatis trauslumu, kū vēļ trausluoku dora itys geopolitiskais laiks.  

Akters artistiski kai pa svīstu sleid nu bolsa iz bolsu. Aizpierk skateituoju ar uoreju atkluoteibu. Izklaidej ar kruošņu situaceju atstuostu, īmūt tik bīži jau īmeideitū latgaliskuo kai komiskuo stygu. Vystik izruodi nūslādz ar šudiņdīnys Latgolys ainovu: ar bezpilota lidaparatu hroniku, Marijis Dzeislys ailem i sojis “latti” Rēzeknis kioskā.

Tok izruodē, kuru varim skaiteit ari par laika kapsulu, sajiutu mozuma pīgaršu (i na jau deļ beigušūs capumu). Maņ datryukst poša Juoņa. Ir boguoteigs vītejūs dzeivuotuoju skotu koncentrats, bet gūdeigums pošam pret sevi ir izklīdāts redzīņu lelajā daudzumā voi pat apzynuotai nūglobuots aiz atkluotuos biografejis i personeigūs atmiņu ainu. Tok varbyut taišni tei ari ir identitatis sprīdze? Apziņa, ka vysi cyti zyna lobuok par tevi pošu, kas eisti tu esi (voi naesi).

[1] Robinson, Jo. (2016). Theatre and the Rural. Palgrave Macmillan.