Tikai nūsaskatie it kai nikas nabyutu bejs…

Vakar satyku sovu liktini. Jis beja palākā mietelī i zuobokūs. Par tū ka leja. Aizguojom padzert kafiju. Jis ilgi klusieja. Es ar’ nauzadrūšynuoju īsarunuot. Es tikai dūmuoju.
„Tev pateik vīnmār aizbēgt.”
Liktiņa vuordi mani puorsteidze tik piekšņi, ka es suoku sadzierdēt sovus sirdspukstus i elpu.
„Kai? Kas? Kur?”
Vīneigī vuordi, kurus spieju izsaceit.
Liktins naatbildieja. Tikai nūsaskatie it kai nikas nabyutu bejs.
„Tik daudz pajiemīņu, bet nivins nu jim nastruodoj. I es aju pādys vīnu pi ūtra lykdama. Es aju pa taceņu, kur nikuo naradzu, kur spert sūli. I es ceru, ka tī kur es tikšu, man patiks. Bet es zynu ari, ka izīšu plošumā, kur vairuok kai horizonta naredziešu. Pasoki, liktiņ, voi tys ir tuo vārts? Kuopiec mes arvīnu spuordamīs i dagam? Kuopiec vēļ tik daudzi peld pret straumi?”
Bet jys tikai nūsaskatie it kai nikas nabyutu bejs.
„Grybūt nagrybūt juokuopj otkol iz tuo poša gruobekļa. Daboj kū gribi i
piectam vairs tū nagribi. Vyss ir tikai ilūzija. Moldynūša i puorajūša. Bet mes vīnolga turpynojam ticēt, sadegt. Tai, lai citim byutu sylts. Pošim puorsavierst palnūs. Aizliduot pa viejam. Dūmuot, ka reinkarniesimīs. Pīnenī, gūvs syudā… Naivi. Tai vīgluok. Aizbēgt nu atbildeibys. Izliktīs, ka vyss ir labi, ka vyss teik kontrolāts. Vīnolga nūteik naparadzamais. Viesture tūmār naatsakuortoj. Tei ir tikai ilūzija, moldynūša i puorajūša. Kuopiec tod iz kaut kurīni juoīt? Juosaceņš? Pasoki!”
Liktins naatbildieja. Tikai nūsaskatie it kai nikas nabyutu bejs.
Nu tuo laika es liktiņam vairs natycu.
Likam ari jys ir tikai ilūzija – moldynūša i puorajūša.