Humoreskys autore: Aija Mikele

Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā autori itūgod tyka aicynuoti īsnēgt dorbus humoreskys, dzejis i bārnu literaturys žanrūs. Par lobuokū humoresku žureja pīzyna Aijis Mikelis dorbu “Pogosta lapnums”, kū pīduovojam puorskaiteit ari portalā lakuga.lv. Kasdīnā Aija ir laikroksta “Rēzeknes Vēstis” žurnaliste, taipat zynoma ari kai detektivromanu autore.

“Pogosta lapnums”

Makšeris aukla nūsastīpe – ir! Jis uzmaneigi tyna spūli, tyvuok i tyvuok vylkdams zivi, vysbeidzūt iz iudiņa viersa pasaruodeja tuos golva. Soms! Ar lelom acim un muti, kas beja savylkta viļteigā smaidā. Izspļaus vēļ uoki uorā, jis pieški nūdūmuoja. Jis pavylka tyvuok zivi un tod saprota, ka tei vairs nakust nu vītys. Veļc cik gribi, dori kū gribi. 

– Nuoc, draudzeņ, – jis mieginuoja pīrunuot somu, bet tod zivs kai spēre pa iudiņa viersu ar asti, ka Pīters nanūsaturēja kuojuos un īliduoja azarā ar visu makšeri, šļokotys pa gaisu viņ aizguoja. Jis ceņtēs ar plykom rūkom sagiut somu, bet tys, kai izsmīdams naveiklū makšernīku, pakrateja golvu. 

Mūdynuotuoja meļdeņš izruove Pīteri nu trauksmainuo sapyna. Jis kaidu breidi vēļ mieginuoja nūsaturēt sapyna varā, jo soms jau beja tics juo rūkuos. Tod jis pastīpe rūku un uz nakts skapeiša apklusynuoja mūdynuotuoju. Vot tai ir vysod – tī sapyni puortryukst pošā interesantuokajā vītā. Bet tys soms, kas par maktenu zivi beja! 

Pīters sapynus redzēja bīži. I jam pat navajadzēja gruomotu – sapynu tulku. Ari šūreiz jis zynuoja – esi tics iudinī – byus dzeršona, byus vīseibys. Tys jau ir pateikami. Bet zivs iz leitu, i te vys nav labi. Sīna laikam vajag sausuma. 

Pi brūkašku golda Pīters puorstuosteja sovu sapynu sīvai.

– Nu, nazynu, nazynu, kaida tev tei dzeršona var byut, – sīva nūsaceja. – Tikū radio horoskopus laseja. Tevi gaida napatikšonys, tai saceja.

– Sīveņ, horoskopi ir muļkeibys, tū izdūmoj cylvāki, kurim nav ko dareit, – jis pasasmēja. Pīters horoskopim naticēja, bet, lyuk, sapyni gon ir patīsi, jis beja puorlīcynuots. Varbyut aizšaut leidz Daugovai iz tim somim? Nā, sīna laiks, navar. Varbyut vāluok. 

Pīters struoduoja par pogosta puorvaļdis šoferi. Brauce vysur, kur lyka prīkšneica, i papeirus reizem vede nūvoda prīkšnīkim, vyzynuoja pogosta kolektivus iz koncertim un ekskursejuos. Ari iz dzīšmu svātkim daleibnīkus aizguoduoja. Vuordu sokūt, dorba pītyka. Ari šudiņ jam vajadzēja aizsaut iz piļsātu dorba uzdavumūs. 

Braucūt atpakaļ, jam pīzvaneja. Numers beja napazeistams.

– Klausūs, – jis atsasauce. 

Zvaneituoja beja kaida sīvīte un jei nazkū čīpstēja par bolvu, kas jam pīsanuok. Kaidā sakarā jam tei bolva, tū jis vys nasaprota. Mašynys radio beja uzgrīzts, var saceit, iz vysa skaļuma, jo skanēja “Dzeiveite viejainuo”, kas jam tik cīši guoja pi sirds.      

– Kaida bolva? – Pīters vēļreiz nūpraseja, tod pagrīze radio klusuok. Jis eistyn nikuo nasaprota, kū jam saceja. Vīnā ceļa pūsmā mobilūs sakaru zona beja slyktuoka, i jis kai reize te brauce. 

– Mēs par jums uzrakstīsim! 

– Deļkam? – Pīters nūpraseja. Runuotuoja beja čiulīte. Jei kaidu laiku stuosteja, ka ar taidim cylvākim kai jis vajag lepuotīs. I partū jei grib, lai jis kū vairuok pastuosta par sevi, sovu dzeivi.  

Tod redz kai tī telefonkruopnīki tagad strodoj, Pīters nūdūmuoja. Stuosti jim par sovu dzeivi! Aha! Kai tod! 

– Vyspuor maņ navar pīsanuokt bolva,- jis saceja. Jis tokš zynuotu, ka byutu pīsadalejs kaidā konkursā. Vēļ varātu saprast, ka byutu vaļsts svātki, tod jau var tikt pi kaida atzineibys roksta par lobu dorbu. Kaida bolva var byut vosorys laikā?! Prīkšneica nūteikti byutu pačukstiejuse, kam gatavuotīs. 

– I par mani navar raksteit i stuosteit, – jis turpynuoja.

– Kāpēc?

– A partū, ka asu kriminali sūdeits, – Pīters pajūkuoja. 

Kaidu laiku klausulē beja klusums. Aha! Nūsabeida! 

– Par ko bijāt sodīts? 

– Nu kai par kū – par izvaruošonu, – Pīters atbiļdēja tū, kas jam pyrmais īsasuove pruotā. 

Saruna puortryuka. Pīters gordai pasasmieja, tod nūsagrīze nu šosejis iz lauku ceļa. Jis apmess nalelu lūku, juopasaver, kas doruos vakar nūpļautajā teirumā. Varbyut jau pīvakarē varēs atbraukt ar traktoru un apgrūzeit sīnu.

Pa teirumu Pīters nastaiguoja ilgi, nu varbyut minutys desmit pīcpadsmit. Mežmaleitē beja papylnam sorkonu zemeņu, i jis navarēja tom paīt garum.

Īsasieds mašynā, jis turpynuoja ceļu. I tod otkon atskanēja telefona zvons. Šūreiz tys beja nu prīkšneicys. 

– Kur tu esi? 

Ilgūs dorba godu laikā Pīters beja labi īpaziņs prīkšneicys bolsa intonacejis niansis. Nā, jei naklīdze šūreiz, bet bolsa tūņs nikuo loba naviesteja. 

– Braucu.

– Fiksi iz pogostu, – jei eistyn vaļdejuos, lai nasuoktu klīgt.

Kod Pīters īskrēja pogosta puorvaļdis ākā, jū sagaideja na tik puorvaļdis darbinīki, beja ari kaida napazeistama jauna sīvīte.  

– Kas nūtics, – Pīters tagad nūsabeida. 

Prīkšneica klusādama īslēdze telefonu, un Pīteram daguoja nūsaklauseit sarunu ar napazeistamū čiulīti un juo stuostu par izvaruošonu. Tū dzieržūt, Pīteram palyka napateikami.

– Par kū jius mani tai izjūkuojot? – jis nūpraseja. 

– Mes?! Pīter, tei saruna izskanēja Latvejis Radio 1 eterā. Pa vysu Latveju. Tu tū saprūti? 

– Es jums zvanīju, – napazeistamuo smolkā baļsteņā saceja. 

– Johaidī… – Pīters palyka māms. Tod nūsorka. Tū kaunu! Pa vysu Latveju… Kur muļkis… Kas jū rausteja aiz mēlis… Taisneiba viņ bejuse tim horoskopim… Voi jū tagad atlaiss nu dorba?  

– Vispār jau neizskanēja ēterā, mēs tikai ierakstījām. Gaidījām jūs, lai nointervētu, jo jums piešķirta balva “Pagasta lepnums”, – saceja napazeistamuo, kura izaruodeja Reigys žurnaliste. 

– Pīter, tu vysmoz ar golvu dūmoj, kod runoj, – prīkšneica nūpraseja, tikū vaļdeidama smīklus.

– A kū tī dūmuot – troks i nu Rogovkys! – Pīters kai nūskaļdeja atbiļdē.

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.