Puorsoku autore: Elizabete

Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā autori itūgod tyka aicynuoti īsnēgt dorbus humoreskys, dzejis i bārnu literaturys žanrūs. Par lobuokū bārnu literaturys dorbu žureja pīzyna Elizabetis aba Ilzis Vovkys jūku puorsokys par karali Kuopustu i juo pavaļstnīkim, kū pīduovojam puorskaiteit ari portalā lakuga.lv. Kasdīnā Ilze ir Aulejis tautys noma kulturys pasuokumu organizatore, pārņ izguoja juos dzejūļu kruojums bārnim “Dzejūleiši”.

Pyrmuo puorsoka

Nazkod, natuoli nu Burkuonu meža i tepat pi Peirāgu azara, atsaroda breineiga vaļsteiba – Piļneibys zeme. Tī vyss beja ādams! Sātys beja nu piparkūku, īlys – nu makaronu, guojieju celeni pībārti pylni ar rysu i gričim. Nu, zynoms, navyrtim, cytaiž vysi īgrymtu meikstajā putrā! Autobusi – nu lelūs maizis kukuļu, kas, braukdami pa makaronu celim, tik cīš drupa, ka kakim, sunim i putnim vaira navajadzēja pušdīņu meklēt.

Itū zemi vaļdeja karaļs Kuopusts – vareigs i lels, ar brokoļu krūni golvā i vairuokim kuopusta lopu kraklim mugorā. Tai kai jis pats mīļuoja labi i gordai paēst, jis vysod turēja ryupesti, kab i juo pavaļstnīki byutu labi pabaruoti. Jis kotru reitu lyka vysim pavaļstnīkim daleitīs ar sovom reitiškom, kas nu kuram beja: blīni, sīrmaizeitis, čajs ci kopeja. Kotrys reits Piļneibys zemē suocēs ar jaunu karaļa pavieli, i tai, ar ratim izjāmumim, vysod beja saisteiba ar iedīni.

Dzeive Piļneibys zemē beja kai pylna supa bļūda, kura nikod napalyka tukša. Tik vīna nalaime – karaļam eistyn napatyka dūmuot. “Par kū maņ dūmuot, ka maņ ir škeivs i pylns golds?!”- jis saceja. Karaļs izdeve pavielis par reizi, kai tik kaida ideja jam īguoja pruotā, nadūmuodams, kas byus piečuok. Tai vīnu dīnu jis izdeve pavieli Nr. 777, kura vys nabeja saisteita ar ādamom lītom. 

“Nu ituos dīnys kotram pavaļstnīkam, lelam i mozam, vacam i jaunam, juostaigoj tik iz vīnys kuojis – taupeisim apovus i zemis ceļus!”

Zynoma līta, dzeivuotuoji, suocūt ar Pīteri Makaronu meistaru i beidzūt ar Mimmi Piparkūku, raudzeja paklauseit. Bet piec stuņdis vysi pavaļstnīki, kuri beja davušīs sovuos kasdīnys gaituos, sēdēja kur kurais – lākdami iz vīnys kuojis, jī cīši pīkusa. Dzedi i babys nu sātu tamā dīnā nimoz uorā naguoja. Tik bārni laksteja kai vardivis piec leita – jīm karaļa paviele beja pa pruotam.

Lobuo ziņa ir tei, ka karaļs Kuopusts prota atzeit sovys klaidys i nalyka mūceitīs sovim pavaļstnīkim. Tok ūtrā reitā jis izdūmuoja lykumu Nr.778. “Nu ituos dīnys saļdiejums byus golvonais iedīņs reitiškom, pušdīnem i vakareņom!”

Suokumā vysi beja prīceigi. Vysvaira jau otkon prīcys beja bārnim. Bet piec treju dīnu vysim dakryta kuoss i īsnys. Vysā Piļneibys zemē kotrā molā kaids kuosēja i šņaukavuos. Piparkūku sātom nūbyra glazura i cukravatys pyki kryta nu palūdzem.

Vysa golā karaļs Kuopusts izdūmuoja vysleluokū trokumu nu vysu – Blīnu pili, kas laisīs pa gaisu! A daguļa vītā byus juolej kļavu lopu syrups! Itys beja juo 179. lykums. Piļs izadeve breineiga – vysi dzeivuotuoji cīši struoduoja, kab karaļa pavieli izpiļdeitu! Piļs uzliduoja, izdareja treis apgrīzīņus dabasūs… i nūsalaide taišni iz karaļa kuopustu duorza. Tai Blīnu piļs palyka karaļa duorzā. Niu tik svātku dīnuos karaļs Kuopusts dūd pavieli uzpiļdeit pili ar syrupu, kab jei caltūs gaisā i liduodama kaiseitu bārnim cukerkys.

Kaidu dīnu da karaļa atguoja gudrais Zierneits, kuram patyka ēst tikpat labi, kai dūmuot. Jis saceja: “Meilais karaļ, varbyut ir laiks saprast, ka suoteiga dzeive ir loba līta, tok olpom vajag i ar pruotu padūmuot, pyrma kaidu pavieli izdūt ci lykumu pījimt….?” 

Tai kai karaļs vysod beja labi paieds, jis nikod nabeja sirdeigs. Pasaklausejs gudrū Zierneiti, karaļs lyka golvā brokoļu krūni, pajēme rūkuos rabarberu zizli, atsasāda iz sova kuopustu trūņa, pasmaideja i saceja: “Labi, suoksim ar jaunu lykumu Nr. 180: kotru reitu vysim juoād reitiškys i juoizdūmoj kaids lobs dorbs, kū pa dīnu juoizdora!”

I tai Piļneibas zemē vysi dzeivuoja laimeigi – kotru reitu paāduši reitiškys i lobus dorbus dareidami!

Ūtruo puorsoka

Tai kai karaļs Kuopusts suoce dūmuot drupeit gudruok, Piļneibys zeme palyka vēļ gorduoka i pryšuoka. Īlu moluos stuovēja karameļu skapeiši, nu kurūs kotrys varēja pajimt kraukškeigus čipsus, mozus capumeņus, i kotrā styurī beja galdeni ar bezmoksys kompotu. Vysi beja apmīrynuoti – pat vacais Marinātais ogūrcs, kurs vys tik gurguoja kai mikroviļņu ceplis. Piec kaida laika Piļneibys zemē suocēs čudnys lītys. Reitā, kod piļsietnīki guoja iz dorbu, jī saūde nazkaidu smuordu, kas nabeja pateikams i nabeja gords.

“Kas nūteik?”, nikuo nasaprozdams, vaicuoja karaļs gudrajam Zierneišam, siežūt iz sova kuopustu trūņa ar rabarbera zizli rūkuos. “Voi kaids ir puorstuojs mīļuot iedīni? Voi kaidam napateik munys pavielis?”

Gudrais Zierneits, niu golvonais ideju i gudrūs dūmu ministris, pasavēre sovā Piļneibys enciklopedejā: “Da, problema ir sarežgeita. Mes ādam, lītojam puortykā vysaidus produktus, bet napuorstruodojam atlykumus… Sevkurs puortykys produkts, kas nateik apāsts, a palīk myusu sātuos ci īluos, suoc maituotīs, pyut i tys vyss… smird.”

“Bet pi myusu tok vyss ir ādams!” aizvainuots īsasauce karaļs.

“Da,” saceja Zierneits, “bet na vysu mes apādam. I nivīns vairs piec sevi nateirej i nasavuoc atkrytumus. Tok i zam tova trūņa cik sapeliejušu vysaidu drupaču i mizeņu… I tai pi kotra dzeivuotuoja!”

Karaļs nūsabeida, nūlēce nu trūņa, pacēle kuopusta lopu i īsasauce: “Pelej! Muns trūņs pelej! Myusu karaļvaļsts ir apdraudāta!”

Karaļs ar steigu izdeve jaunu pavieli Nr. 181! “Kotram juosalosa vysi iedīņu atlykumi i cyti atkrytumi i juoizdūmoj, kai tūs puorvērst par kū dereigu!”

I tai suocēs Leluo teireišonys tolka, kurys laikā dzeivuotuoji izdūmuoja vierteigys lītys.

Mimmi Piparkūka izdūmuoja taiseit komposta skaudzi nu vysa, kas jai palyka puori – tys beja lobs māsluojums karaļa kuopustu stuodim. Pīters Makaronu meistars nu puortykys īpakuojumu radeja meikstus spylvynus i greidys celeņus. Pat Marinātais ogūrcs izveiduoja gaisa atsvaidzynuotuoju nu vysaidom mizeņom, čaja lapeņom i kopejis bīzumim. Gudrais Zierneits suoce gatavuot krellis i aprūcis nu uobuļu, arbuzu siekleņom i kiršu kaulenim.

Tok leluokū puorsteigumu saguoduoja pots karaļs. Jis savuoce vysus vacūs maizis i peirāgu druponu kolnus i lyka izceļt tūrni, nu kura varēja puorredzēt vysu Piļneibys zemi.

I sovā pādejā pavielē Nr. 182 karaļs Kuopusts saceja: “Dzeive ir kai sīrs, ka nalītuosi, tod sapelēs. Deļtuo vysim vajag na tik ēst, tok i dūmuot!” Niu dzeivuotuoji saprūt, ka labi ēst ir svareigi, tok svareiguok ir padūmuot – kū tu dori ar tū, kas palīk naapāsts! I piec ituo Piļneibys zemē īsastuoja mīrs, kuorteiba i svaigs smuords.

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.