Roksta autore: Anželika Litvinoviča, portals lakuga.lv

Augusta suokuos Daugovpilī asūšūo navaļstiskuo organizaceja, kulturys instituts “New East” svieteis deveitū dzimšonys dīnu. Itūs godu laikā ir nūvadeits vaira par 1500 pasuokumu, i organizaceja grib turpynuot atsateisteit – styprynuot sabīdreibys piļsūniskū leidzdaleibu, medejprateibu i kulturu. Sarunā ar “New East” dybynuotuoju i vadeituoju Jorenu Dobkeviču atsavērem iz padareitū, kai ari apsprīdem plānus iz prīšku – ari saisteibā ar latgaliskū. Diskutiejom ari par tū, deļkuo ir byutyskai veicynuot laikmeteiguo satura atteisteibu latgalīšu volūdā i Latgolys kulturtelpys kontekstā.

Kultura kai dialoga veicynuotuojs

Organizaceja dorbojās storptautyskā mārūgā i bolsta sovu darbeibu četrūs golvonajūs vierzīņūs. Pyrmais nu tūs ir izgleiteiba – puorsvorā medejprateiba, kritiskuo dūmuošona, dezinformacejis atpazeišona i žurnalistika.

Ūtrais vierzīņs ir kultura. Jorens stuosta: “Mes saprotom, ka kultura ir vīns nu lobuokūs veidu, kai īsaisteit sabīdreibu, veiduot dialogu par sarežgeitom temom  – kontroversalom, naārtom voi tabu temom myusu sabīdreibā. Itymā kontekstā mes atbolstam kinu veiduošonu, izstuodis, izruodis – taisom sovys izruodis. Asam Laikmeteiguos kulturys navaļstiskūs organizaceju asociacejā – gatavejam pasuokumus, izruodis i asam daļa nu “Latvijas skolas somas” programys. Sasadorbojam ar profesionalim režisorim, muokslinīkim i tt.”

Trešais darbeibys vierzīņs ir medeju programa – rodūša platforma, kurā tūp raidīroksti, žurnali i dokumentaluos kinys. Tei kolpoj kai smiļšu kaste eksperimentim i izgleiteibys turpynuojums, ļaunūt testēt saturu i dabuot praktisku pīredzi. Jorens pīmiņ kinu “Heteropils” kai pīmāru.

Catūrtuo jūma ir sabīdreibys leidzdaleiba – mozuok radzama, tok cīši byutyska, kai skaita organizacejis vadeituojs: “Tys ir stuosts par Vaļsts kontroli – atzynumim, kas ir saisteiti ar navaļstiskū sektoru, medeju politiku Latvejā, medejprateibys izgleiteibu i ar integracejis lītom. Itymā kontekstā nūteik pietejumi, apsasprīsšonys, šaļtim ari publiski pasuokumi kūpīnu voi NVO kapacitatis ceļšonai.”

“New East” saknis vaicojamys jau pyrma desmit godu, kod tei izaveiduoja kai jaunīšu iniciativu grupa. Laikam īmūt iz prīšku, komanda, kas kaidu laiku dzeivuoja dažaiduos vaļstīs, atsagrīze Latvejā i izsprīde sovys aktivitatis atteisteit nūpītnuok. Par nūzeimeigu paviersīni palyka sovys telpys dabuošona Daugovpilī. Tys palyka par simbolisku aplīcynuojumu misejai pīruodeit, ka itamā piļsātā ir vīta myusdīneigam, atvārtam i drūsmeigam saturam. Tei tyka par kulturtelpu cylvākim, kuri atbolsta Ukrainu i Boltkrīvejis opoziceju, īsastuoj pret karu, veidoj laikmeteigū muokslu i īsastuoj par demokratiskom vierteibom, skaita organizacejis vadeituojs.

Kur dūdīs, Latgola?

2024. gods golā dzyma ideja apkūpuot cylvāku, kuri dzeivoj Latvejis austrumu pīrūbežā, stuostus, sajiutys i dūmys. Tyka nūsprīsts sataiseit žurnalu “Quo Vadis Latgola” (tulkuojumā nu latiņu volūdys “Quo Vadis” – “Kur dūdīs?”), kas kolpuotu kai sova veida laikmata spīgeļs. Dīvamžāļ drukuošonai datryuka leidzekļu, i izdavums cikom kas palics digitalā formā. Tok golvonais mierkis tyka eistynuots – īmyužynuot, kas mes asam ite i niu, pīrūbežā, kara i īškejūs satrycynuojumu fonā.

Jorens Dobkevičs stuosta: “Zyni, mes tai smējemēs, ka asam tī cylvāki, pi kurūs cīši bīži brauc uorvaļstu žurnalisti i aizdūd cīši leidzeigus vaicuojumus. Šaļtim mes jiutamēs nadaudz kai taidi mierkačeiši, drupeit paruodūt itū eksotiku, kas nūteik Latgolā, tok kūpumā aiz tūs stuostu ir cīši daudz naizrunuota i nareflektāta, kas pastuov uorpus publiskuos apsprīdis vysaidu īmesļu deļ – datryukst instituceju, datryukst medeju kapacitatis, datryukst vēļ koč kuo, kab izrunuotu itūs tematus. Tok jī vystik ir i pastuov, par kū cylvāki runoj sovā vydā, pīmāram, sovuos vyrtuvēs. I itaidā veidā mes paprasejom vairuokim kulturys, izgleiteibys cylvākim, žurnalistim, politikim, dzejnīkim, rakstnīkim, muokslinīkim, eistyn vysaida spektra cylvākim cīši, cīši breivā formā pastuosteit par tū, kas jim ir svareigi, kas jim suop.”

“Tuos nabeja intervejis, tys nabeja koč kaids cīši, cīši konkrets aizdavums. Tei beja taida gribiešona – ka vystik ir kū pasaceit, paraudzeit taidu pošreflekseju i dreižuok taidu pošterapeju sataiseit ar itū. I itaidā veidā saguoja dzejūļu kūpa – Annys Sintijis Ivanovys dzejūli –, tī ir stuosti nu cīši dažaidu perspektivu par tū, kas mes asam i kur mes īmam. Tī ir stuosti pūliski, latvyski, latgaliski, krīvyski, ukraiņu volūdā. Tys ir taids antropologiskys skatejums iz tū, kas te nūteik i kai mes cīši dažaidi redzim gaišū Latgolys i Latvejis byušonu iz prīšku voi itū šaļti. Cīši forši, ka tī ir cīši daudz Martys Folkmanis ilustraceju i fotografeju,” sovuos puordūmuos pasadola “New East” vadeituojs.

Jorens dasoka: “Maņ cīši patyka pādejais stuosts – Ligijis Purinašys – taids poetiskais aspekts par tū, kas jai suop. Jei vīnkuorši suoce kotru teikumu ar vuordu savīnuojumu “par tū”. Par tū, ka Latgola nav monolita. Par tū, ka, kab Latgolu izprostu, vajag te ilguok padzeivuot. Maņ cīši patyka vīns teicīņs, ka mes asam kai vīns vasals, kai tylts puori upei, kai bezgaleigs rožancu vejums. Maņ redzīs, ka ir forši, ka mums saguoja savīnuot itūs stuostus. Turu lelu nūceju, ka mes reizi godā voi divejūs turpynuosim itū pietejumu, kab radzātu, kai puorsamej myusu uztvere, bailis, puordūmys, problemys. Varbyut kod nabejs tuos problemys byus vīgluokys, na tik borgys i sarežgeitys.

Tys tok ari nu muokslys skotpunkta ir cīši svareigs process – pīfiksēt asūšū momentu, na dūmuot par laiku iz prīšku voi reflektēt par bejušū, kas cīši pateik, pīmāram, politikim. Padūmuot par itū dīnu, par itū šaļti, kaidi mes asam ite. Mes vysu mudri aizmierstam.”

Nūzeimeigs ari laikmeteigais saturs latgaliski

Jorens pīzeist, ka “New East” napīsavierš latgalīšu kulturai eipaši aktivai: “Vyspuor ir tai, ka mes cīši labi zynim i redzim, ka latgalīšu kulturys kusteibai “Volūda” saīt ituos lītys dareit lobuok i kvalitativuok, i mes baigi daudz naīmam itymā lauceņā. Mes sasadorbojam ar “Volūdu”, taisūt “Spāka LAB” programu. Myusu lauceņš ir mozuok saisteits ar teritorialū kontekstu. Mums cīši specializātu programu latgalīšu volūdys atteisteibai dīvamžāļ nav. Mums principā ir cīši moz programu, kas saisteitys ar taidom tradicionalom kulturys izpausmem. Tys nav myusu darbeibys lauks, vystik maņ redzīs, ka sadarbeiba saīt – ar informacejis apmaiņu, apriti. Tys ari ir cīši, cīši svareigai – kai sadarbeibys, tai atbolsta mehanismys.”

Jis dasoka, ka gribiešona atteisteit itū vierzīni ir lela: “Mums jau pādejuo pusgoda laikā vysu laiku nūteik diskusejis par tū, grybātu veiduot saturu latgaliski – kulturys saturu, laikmeteiguos izruodis formys. Nu vīnys pusis, myusu komandā nav cylvāku, kuri puorzyna latgalīšu rokstu volūdu, kas aptur vareibu tik dreiži tū izdareit. Nu ūtrys pusis, mes vys vēļ asam taidūs mekliejumūs – dramaturgejis voi stuosta latgalīšu volūdā, kurū mes varātu raudzeit izmontuot, puordūmuot, reflektēt. Mums byutu kapacitate eistynuot, bet pīraksteit, vysudreižuok, ka nā. Ite varātu byut taids uzsaukums – ka kaidam ir gribiešona sasadorbuot i idejis, kū mes varātu izdareit itamā jūmā, mes byutu tik par.”

Jorens papyldynoj: “Nu cytys pusis – mums beja Amandys Anusānis i Liānys Merņakys izstuode “Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Tei beja taida cīši svareiga latgalīšu kulturys i volūdys intervence Daugovpilī. Kam nu ir tai, ka Daugovpilī latgalīšu volūda pa gabalenim pasaruoda koč kaiduos mozuokuos formuos i pasuokumūs. Tei beja taida forša kūpeibys saite, kam mes ite, Daugovpilī, dzeivojūšī labi saprūtam tū, ka Latgola nav tik par latgalīšu volūdu, tei ir par dūmuošonys veidu i kulturys kontekstu, kurs ir leluoks tik par volūdu.”

Organizacejis vadeituojs reflektej: “Latveja ari nav tik par dzīšmu svātkim i skaistim tautys tārpim, tī ir daudz cytu dimenseju apleik, kuruos ir glupai napamaneit. I ar Latgolu ari tai ir. Atguoduoju, kai mes Varšavā najauši sasatykom ar mārgom nu “Volūdys”. Juos atbrauce iz festivalu, kurs saucās “Własnymi Słowami”. Tys beja festivals par mikro etniskajom grupom i mozajom volūdom nu vysa pasauļa – nu Latiņamerikys, Eiropys, Azejis. Tī beja fantastiska programa ar kinom, diskusejom, muzyku. Vīsturs Kairišs stuosteja par “Piļsātu pi upis”.

Vīnā diskusejā sadzierdieju, ka latgalīšu kultura ir cīši, cīši lobā stuovūklī, saleidzynojūt ar daudzom cytom mozajom kulturom nu vysa pasauļa. Tys ir vīna svareiga īmesļa deļ – pastuov laikmeteigais saturs latgalīšu volūdā. Tei nav tik tradiceju kūpšona, nazkaidys paguotnis lītys izvylktys, kab jūs naaizmierstu, bet tei dzeiva volūda, kurā rūnās bārnu literatura, raidejumi, izruodis, izstuodis, muzyka, reps, kinys.

Itys laikmeteigais konteksts ir miļzeiga pīvīnuotuo vierteiba, kas ļaun itai kūpīnai izdzeivuot. Nui, latgaliskajam ir juobyut, ari latgalīšu volūdai obligati, tok maņ redzīs – ka mes varim izmontuot cytys vareibys, volūdys opcejis i eksportēt itū – parkū vys nā?”