Roksta autore: Inta Marija Savicka, portals lakuga.lv

“Cylvāku var aizvest nu Latgolys, bet Latgolu nu cylvāka – nikod,” soka Anna Egliena, Bronislavys Martuževys pīminis vītys Lubuonā uzturātuoja i tyvuokuo uzticeibys persona. Koč i dzejneica dzymuse Latgolā, Bierzpiļs pusē, treis godu vacumā jei tyka aizvasta iz Vydzemi, kam tāvs tī 1927. godā nūpierka 27 hektarus zemis. Vystik Latgola Bronislavys sirdī palika vysu myužu. 

Latgalīšu volūda beja Bronislavys Martuževys dzymtuo volūda. Katuoļu tradicejis i bierneibys pīredze beja tik cīši saisteitys ar Latgolu, ka pat piec daudzu godu Vydzemē i izsyutejuma celim Sibirejā Bronislava sevi skaiteja par latgalīti. Juos saknis naizplēse ni laiks, ni telpa, i tys atsaspīgeļoj ari juos dailradē, ka i Martuževa puorsvorā raksteja latvīšu literarajā volūdā. 

Pagreide, kur izplauka dzeja

Bronislavys Martuževys rodūšais ceļš nav tik stuosts par dzeju – tys ir ari par pretuošonūs, par dzeiveibys iztureibu i gaismu tymsā. Pīcus godus jei pavadeja pagreidē. Tī jei tyka 22 godu vacumā, kod izzynuoja, ka čeka grib jū apcītynuot. Pagreidē Martuževa slapanā kladeitē raksteja dzejūļus. “Rakstītāja” – tai tyka nūsaukta klade-dzejūļu kruojums, kū jei nūglobuoja iz ustobys, smiļtī. Klade tyka atrosta tik 1974. godā, kad juos bruols grīstus izjauce, kab atjaunuotu sātu. 

Anna Egliena stuosta: “Ka tys nabyutu nūtics, mums tys vyss byutu pagaiss. 2022. godā izdevem itū kladi, saglobojūt juos rūkrokstu i dūmys.” 

Dzeja, kas īt nu Dīva

Bronislava Martuževa sacejuse: “Dzejūļs ir Dīva duovona, tys nūkreit nu gaisa.” Juos dzeja ir līceiba par dzeivuotū, par radzātū i izsāruotū. 

Dzejis ryndys Bronislava napamete ūtrajā plānā, īslūdzejumā jei raksteja ar tiņti, kū poša izgataveja nu sasmalcynuotu zeimuļu serdiņu. Piec Stalina nuovis 1953. godā īslūdzejuma apstuokļi palyka nadaudz breivuoki, i dzejneicai topa būrtneicenis, kas globuoja juos goreigūs i sajiutu pīrokstus. 

Martuževys vuordi īdvasmuojuši komponistus Imantu Kalniņu, Raimondu Paulu, Juri Kulakovu, Valtu Pūci. Juos vuordi skaņ dzīsmēs, koncertizvadumūs, pīmāram, “Rakstītāja”, kū veiduojs Latvejis Radejis kors i tuo dirigents Sigvards Kļava. 

Bronislava turpynoj dzeivuot pīminis sātā

Koč i Bronislava Martuževa vaira nav ar mums, juos gors vys vēļ dzeivoj sātā, kur itūšaļt saiminīkoj literaturpietnieca Anna Egliena – dzejneicys tyva draudzine i uzticeibys persona nu 1993. gods. Piec Bronislavys nūīšonys myužeibā 2012. godā Anna palykuse par juos literaruo i goreiguo montuojuma globuotuoju. 

“Maņ ik pa laikam kaids vaicoj – kai maņ izadeve īmontuot Bronislavys uzticeibu? Es nikuo speciali nadareju. Tys vīnkuorši nūtyka. Un laika gaitā mes paleidziejom vīna ūtrai dzeivuot,” stuosta Anna, atguodynojūt, cik dzilis saiknis var izaveiduot cylvāku vydā bez vuordu i formulu. 

Tagad Bronislavys sāta Lubuonā ir attaiseita apmaklātuojim, palīkūt par kulturviesturysku i izgleitojūšu vītu, kur pīminēt na tik dzejneicu, tok ari juos laiku, īpasazeit ar juos dailradi i aktualitatem. Anna kūpā ar vītejim i dūmubīdrim izveiduojuse Bronislavys Martuževys fondu “Rakstītāja”, kas ryupejās par muzeja uzturiešonu, pīminis pasuokumim i apmaklātuoju uzjimšonu. 

“Mums ir dažaidi pasuokumi – vysleluokais nūtykums, prūtams, ir Bronislavys vuorda dīna augustā. Šūgod Pīterdīnā mums beja arī veltejums juos bruoļam Pīteram – dzīšmu kladis pasuokums,” Anna ar lapnumu stuosta par fonda jau padareitajim dorbim.  

Ap sātu sataiseita teritoreja, kas kolpoj kai breivdobys ekspoziceja. Tī atsarūn tieļnīka Ģirta Burvja veiduoti simboliski pīminis akmini, pīmāram, veļtejums bruoļam, leigavaiņam, kurūs nuove nav zynoma voi nūtykuse tragiski. Izveiduots pat pīmineklis akmiņa veidā, iz tuo slovonī dzejneicys vuordi, kas puortopušs ari popularā dzīsmē: “Rakstu rakstu izrakstīju/Bāleliņa gaidīdama….” Akmini nav tik dekorativi elementi – tī simbolizej liktiņstuostus, ilgys i klusejūšū ceiņu.

Muzeja teritorejā radzamys ari viesturyskys lītys, kas pīdzeivuojušys vysaidus laikus – pīmāram, Bronislavys muotis pyura skreine. “Mēs tū atrodom vacajā klietī – tei beja izjukuse, puorkruosuota ar greidys kruosu. Tagad ar Latgolys kulturys programys atbolstu restaurejam. Tamā vydā ir Bronislavys muotis austī i izšyutī dorbi, ari juos pošys tamburiejumi,” Anna stuosta. 

Vēļ kaids simbols, kas otkon i otkon ir pīmynāts, ir Bronislavys skusteņš – juos naatjamamais aksesuars, bez kuruo jei nasajuta kai Bronislava. Tys niule stuov kai pīminis zeime – varbyut mozs, bet byutyskys Martuževys identitatis elements. 

Nareši sātu apmeklej turystu grupys i individualī interesenti – vysefektivuokuo reklama, kai soka Anna, ir nu mutis iz ausi. Tī, kas brauc, ir sajiusmā, i skubynoj atbraukt cytus. “Cylvāki lobuokajā gadīnī ir dzierdiejuši Bronislavys vuordu, bet juos liktiņs i dzymta jim ir miļzeigs atkluojums,” nūruoda Anna. 

Bronislavys rodūšais montuojums – dzeja, dzīsmis i īdviesme

Bronislava Martuževa nareši pastreipuoja, ka juos dzeja nav radeita nu tukšys īdviesmis šaļts. Tei beja dzeivis pīspālāta vajadzeiba – naatlīkams liktiņa aizdavums, kas juoizpylda. Anna Egliena pīmiņ, ka dzejneica reiz sacejuse: “Kaidu īdviesmi? Maņ nikaidu īdviesmi navajag. Es navaru naspēt liktiņa pīraksteit.” Itys citats raksturoj vysu juos dzejis uzbyuvi – tei nav tik vuordu i ritma spēļe, bet dzeivis izdzeivuojums, kūdūleigai izsaceits puordzeivuojums, kam apakšā vysod stuov skaidrys nūtykums, cylvāks voi sajiuta.  

Bronislavys Martuževys dzeja nanūstuoj tik pi privatuo. Tei palykuse par atminis globuotuoju. Na tik deļtuo, ka rakstejuse, asūt pagreidē, bet partū, ka prota uzrunuot skaiteituoju ar vīnkuoršeibu, dziļumu i skaidreibu. Anna soka: “Kotram dzejūļam ir koč kas cīši konkrets apakšā. Nazkaids redziejums, i tod ar dzeju tū dzeivi izstaigoj.” 

Dzeive, kas palīk vuordūs

Bronislava Martuževa dzeivuoja laikā, kod klusiešona bīži nūzeimuoja izdzeivuošonu, bet jei vysod izalaseja runuot – ar dzeju, ticeibu, ceiņu par sovu zemi i volūdu. Juos vuordi topa pagreidē, īslūdzejumā, slimeibys gultā i lyugšonuos. Tī turpynoj skanēt ari šudiņ – dzīsmēs i gruomotuos.  

Nav najaušeiba, ka Martuževys vuords šudiņ na tik nav aizmiersts, bet palīk vys radzamuoks. Tys ir tuoļuokūs paaudžu ļaužu aizdavums – uzturēt atmiņu dzeivu. I Anna Egliena, kas tagad ryupejās par Bronislavys pīmiņu i sātu, ir vīna nu tūs, kas tū dora. Tī, kur reiz skanēja dzejneicys bolss, tagad skaņ dzīsmis, nūteik dzejis skaitejumi i sarunys par Latgolu i skaudrim liktinim. 

“Es dūmoju, ka lobuokais dorbs, kū mes ar vysu itū dorom, ir tys, ka Bronislavys vuords nagrymst nazynuošonā,” soka Anna, i jai navar napīkrist. Martuževys dzeivis stuosts atguodynoj, ka vuordim ir vara. 

Galerejā: portala lakuga.lv gasteišona Bronislavys dzejis duorzā. Foto Amanda Anusāne/portals lakuga.lv