Dzejūļu autors: Silvestrs

Jaunais literats Silvestrs pārņ uzvarēja dzejis slamā latgaliski “Rogovkys dzejis voga” i tyka pi vareibys pīdzeivuot rodūšū rezidenci Lūznovys muižā. Portala lakuga.lv skaiteituojim pīduovojam juo rezidencis laikā radeitūs dzejūļus.

Kur jei ir?!

Loktys trīcīņu atbolsā nūslāpti,
Smeļdzeigi klīdzīni ar kaļvis sīnom saplyust,
Sirds suopu leidzekli Madonnai,
Kauns i lapnums aizlīdz vaicuot.

Deļkuo maņ tyka atjimta naīpazeita?!

Kamina zālē Boltajai dāmai krateita dvēsele,
Īteita šokoladis pyparmātru aromatā,
Iz muižys parku nūsyuteita,
Daudzstumbra līpys atmiņuos atbiļdi rast.

Pādejuo cereiba sykspuorņu muokūnī atsadur,
Kas sovu mūzu sorgoj i aizlīdz traucēt –
Līpai gryuši, par pazudušajim bārnim sāroj,
I nazyna, kur ir tei maklātuo Annabella Lī.

***

Kai atsarodi te?
Voi atnese kaids?
Varbyut tepoš izaugi?
I deļkuo prūjom naaizbāgi?

Iz vaininīka siežūt, jū izvaicoju.
Gaideituos atsasaukšonys nadabuojs,
Sajamu drūsumu žuguru puori uzrunuot.
Jī nu mada mieneša tikū atsagrīzuši,
Iz ituo fiasko nu pretiejuo krosta ziņkuoreigai nūsaver.

Nūcejā kaidu pavedīni vystik satausteit,
Prosu voi Nīlys upis īleja
Par piramidu nūslāpumim nav kuo jim pašveikstiejuse?
A jī, vīns ūtram tai mudri pasmeignej
I golvys nūlīdzūšai pakrotūt,
Juos kauneigi zemē nūdur.

Par trauciešonu atsavainoju.
Nūsaspļaunu i sovu capuri upī svīžu.
Subinaitis akmiņa mistereja
Naliks munam pruotam mīra…

***

I
Aņčupānu skotu tūrņa golvys golā,
Pušnakts puordūmu šaļtī īgrims,
Pat napamonu, kai pylnais mieness,
Sovu gaismys teiklu izsvīds
Mani tymā nūgivs, da sevis valk.

Vyss slapņs izmiercs atsajādzu
Rēzeknis upis meikstynuotū kritīni izdzeivojūt
I napaspiejūt zīmeļu vieja bruozīņam pasaceit “paļdis”,
Ka mani, nu sprūsta izpyušūt, pagluobe.

Nas leikumim straume prūjom,
Grib nūglobuot i pasorguot,
Bet caur piļskolna arkys magiskū aci
Lunaruo peicka atrūn mani…

II
Pi kuoju dasakārušuos iudiņa zuolis,
Arkys molā īsagiunūt
Mieneša pīsaviļkšonys spākam pretim turūtīs,
Cīši lelu pretspāku iztaisa –
Kai ar kaču šaunamū parikti,
Dīnavydu vierzīnī mani prūjom aizsaunūt.

Voi garai liduoju, napīmiņu,
Pleikšņu kolnā atsajādzu.
Romantiskuos ainys apbūrta,
Nūreibušuo golva kuojis sapyn,
Nu stuovuos kraujis mani iz zemi aizsyutūt…

Cik iļgi krytu, napīmiņu,
Kovšu azara dybynā atsamūstu.
Tī īnyrkuojušī Mieneša stori
Cīši sirdeigi meklej jau mani,
Treis boltī guļbi apsteidz jūs…

III
Lyugums pi Muorys tikt,
Nu pamyrušu lyupu nūlaseits,
Jūs cālajuos sirdīs
Sūlej byut izpiļdeits.

Ar sorgu sev pi kotra suona,
Pīminekļa prīškā ceļūs stuovu.
Trešū Mieneša šautra giva –
Par mani jis asni lēja.

Saulis lākta apzeļteits krysts,
Pret īkaruotuoju vārsts, jū oklu dora,
I, svieteigu auru izstorojūt,
Krytušū guļbi atdzeivynoj.

***

Rāznys piecpušdīni nuosīs īvalkūt,
Rūkys saulis stuņdinīka bultys izalīc iz augšu,
Nasūt viesti, ka tys laiks ir atguojs…
Gaisā ceļtīs i muokūņu laivā kuopt.

Ceļu iz sātu aizmiersuse, nūsarauduojuse kaija
Zam sudobra veitula krostā sēd.
Piec jiurys skumst.
Maņ sūpluok breiva vīta sauc,
Lai īškā lāc i leidza brauc.

“Sātā tiksi, viņ sekojūt itai iudiņa stygai”:
Viers Daugovys lūku asūt, jai soku.
Bet niu maņ zvaigznēs īraksteits –
Ar sovu liktini Latgolys dabasūs sasazemēt.