Roksta autore: Eridana Žiba, Latvejis Nacionaluos bibliotekys (LNB) muzykys kruojuma eksperte

Jei beja na tik kordirigente. Jei lyka sistīs Latgolys dzīsmis sirdei – pedagoge, kulturys nesieja i cylvāks ar dziļu ticeibu: muzykai, cylvākim i Dīvam. Juos dzeivisziņa beja vīnkuorša i stypra – dzīduot ar dvēseli, dzeivuot ar mīlesteibu, struoduot ar sirdsapziņu. Ituos vierteibys ir palīkūšys – tuos daleipst, tuos viermoj vēļ gaisā, koč poša izcyluo dirigente jau vairuokus godus nav myusu vydā.

Dzeivis ceļš Terēzei Brokai (meitys pavuordē – Šadurska) aizasuoce 1925. gods 30. septembrī Rēzeknis apriņka Viļānu pogosta Zvīdreņu cīmā, kuplā daudzbārnu saimē. Koč i dzimšonys aplīceibā juos vuords beja Terēzija, daudzi jū iz prīšku sauce vīnkuorši par Terēzi voi Terēzeiti. Taišni itys vuords jai beja tyvuoks, sirdei meiluoks.

Rūceiba nabeja lela, tok saime beja vysu īmeiļuota i cīneita – tāvs uorstēja ļauds, muote ryupiejuos par sātu i saimisteibu, i mozuo Terēzeite turiejuos jai sūpluok. Saimē vaļdeja mīlesteiba, saticeiba, izteikta kūpeibys i atbolsta sajiuta.

Muote beja lela dzīduotuoja: “[…] mama mani īvuiceja mīļuot dzīsmi. Jai pošai beja teirs i leidzons bolss. Jei cēlēs agri nu reita i, gatavejūt saimei i lūpenim reitiškys, parosti dzīduoja. Ari es cieļūs agri nu reita i beju tīpat, kur mama. Dzīduoju leidza. Tuos parosti beja goreiguos dzīsmis. I jei vysod saceja: “Tu niu dzīdi pa augšu, bet es pa apakšu…” Cytuos dzīsmēs jei dzīduoja “pa augšu” i es “pa apakšu”… Es vys tūlaik nazynuoju, kū tys nūzeimuoja – laikam jau pyrmū i ūtrū bolsu, tok raudzeju nu sirds. I par tū, ka es tai īsavuiceju dzīduot, mamai asu cīši pateiceiga.”[1]

Kod 1934. godā jei suoce vuiceitīs Veitulu pamatškolā, muzykaluo aizrauteiba tik pīauga – Terēze aktivai pīsadaleja školys korī i kūpā ar muosom dzīduoja bazneicys korūs. Taišni goreiguo muzyka jū eipaši aizkustynuoja i skubynuoja pīsavērst itai muokslys jūmai. Varbyut deļtuo, ka mameņa sātā dzīduoja bazneicys dzīsmis?

Sekuoja vuiceibu godi Rēzeknis 1. vydsškolā (1940–1946), kur muzykys školuotuojs i školys kora dirigents beja aizrauteigais Klements Mediņš. Jis pīrunuoja Terēzi Broku na laistīs iz Lauksaimisteibys akademeju, kur īstuojeksameni jau beja veiksmeigai nūkuortuoti, tok stuotīs Rēzeknis muzykys vydsškolā. Tī Terēze vuicejuos vokalajā i kordirigentu nūdaļā (1946–1949), paraleli peļnejūt sev iztyku kai školys sekretare i gruomatvede.

Tai sūli pa sūļam aizasuoce ceļš muzykā. Nasaverūt iz pieckara godu gryuteibom i tāva zaudiejumu, 1949. godā jei puorsacēle iz Reigu, kab studātu dirigiešonu Latvejis Vaļsts konservatorejā (1949–1954). Politiskuo situaceja nūvede pi bīžys pasnīdzieju mainis, partū juos školuotuoji beja vairuoki – Jānis Līcītis, Haralds Mednis, nūvadnīks Klements Mediņš. Eipaši nūzeimeigu īguļdejumu profesionalajā izaugsmē deve Mendelis Bašs, kura vadeibā studeju ceļš tyka nūslāgts.

Dorbs ar korim suocēs jau studeju pyrmajūs mienešūs – napīteikama dirigentu skaita deļ pyrmkursneica jau septembrī sajēme nūreikuojumu sagataveit Zylupis apriņka korus 1950. gods Dzīšmu svātkim i nūvadeit 1. Zylupis rajona dzīšmu svātkus. Video intervejā[2] jei pīzeist: “Es nabeju rūkys pacāluse kora prīškā na vīnu reizi! Es tik taktieju – mes vuicejomēs taktēt treis, četrys, sešys ostoitdalis. Kam audziekņu beja moz, pieckara godi, i kori izveiduot nabeja īspiejams.”  

Tok uzjiemeibys natryuka, i ar pedagogu atbolstu jei īsavuiceja repertuaru i aizdavumu izpiļdeja. “Voi var aizmierst pošu pyrmū viersdirigentis debeju 1950. godā dzīšmu svātkūs Zylupē, kod muna viersdirigentis tribine beja nalela preču kaste zam kuoju! Vajadzēja turēt leidzsvoru, kab nanūkrystu, kluotyn vēļ saturēt rūkuos puora tyukstūšu dzīduotuoju.”[3] Piec treis nedeļu T. Broka ar sovom Zylupis rajona koristem dzīduoja Reigā, lelajūs dzīšmu svātkūs.

Kab atvīgluotu gryutū finansialū situaceju, paraleli studejom Terēze Broka dirigēja Latvejis Vaļsts universitatis Biologejis fakultatis kori, kūpā ar Ludmilu Pismennaju vadeja Radejis bārnu kori, kai ari struoduoja ar vairuokim cytim amaterkolektivim. Papyldus tam jei beja dzīduošonys školuotuoja Reigys 30. pamatškolā.

Studeju nūslāgumā, 1954. godā, Terēze apsaprecēja ar nūvadnīku – kordirigentu Stanislavu Broku. Piec studeju jai tyka pīduovuota vareiba puorsaceļt iz Līpuoju voi Daugovpili, tok liktiņa sakriteiba i mīlesteiba pret dzymtū Latgolu aicynuoja atpakaļ – Stanislavs tyka nūreikuots par Daugovpiļs muzykys vydsškolys direktoru. “Zynuoju, ka Daugovpilī byus nasaleidzynomai gryušuok struoduot nakai Līpuojā, bet voi tod es varieju nabraukt iz Latgolu?”[4]

Daugovpilī suocēs ražeigs i darbeigs dzeivis pūsmys –jaunuo dirigente aizsuoce pedagogiskū dorbu Daugovpiļs muzykys vydsškolys Kordirigiešonys nūdaļā, kur nūstruoduoja gondreiž pusi godu symta – da poša 2000. goda. Itymā laikā izvuiceiti naskaitomi muziki, kuri dabuotuos zynuošonys ar uzveju nasuši tuoļuok – Edgars Znutiņš, Jevgenijs Ustinskovs, Skaidrīte Ērliha, Silvija Juhņeviča i daudzi cyti. Školys laiks ar izcylū kordirigenti daudzim palics atmiņā kai eipašs dzeivis pūsmys – jū pīmiņ ar pateiceibu i cīnu – kai školuotuoju, kura apvīnuoja praseigumu ar sirsneibu, zynuošonu dziļumu ar ciļvieceigu gaišumu.Terēzei Brokai pošai ruodejuos byutyskai: “.. atsaverūt atpakaļ, saredzēt koč nalelus sovu nūītūs dzeivis godu “dorba pādus”. Vēļ maņ cīši svareigi, ka itymūs pādūs ir guojuši i īt tī, kas mani turpynuos – muni audziekni, kurim asu vuicejuse pyrmūs profesionalūs sūļus muzykys vydsškolā.”[5]

Paraleli T. Broka puorjēme daudzu Latgolys regiona kolektivu vadeibu — i tys beja vajadzeigs, kam tūlaik dirigentu vēļ beja moz. Kai pyrmū nūdybynuoja i divdesmit godu vadeja sīvīšu vokalū ansambli “Daina” (1954–1974). Kab repertuarā skanātu latgalīšu volūda i melodejis, muzike lyudze dzeivisbiedru sataiseit latgalīšu tautysdzīšmu apdaris, kas izapeļneja lelu interesi i atzineibu. Ar lelu sajiusmu ansamblis tyka uzjimts Vokalūs ansambļu skatis finalā Reigā 1957. godā, kur uzastuoja kūkļu pavadejumā. “Daina” pīsadaleja VI Vyspasauļa studentu i jaunuotnis festivalā Moskovā (1957), koncertēja Vuocejā (1969) i vysaiduos Padūmu Savīneibys piļsātuos.

Terēze Broka dirigēja ari kori “Dzimtene” (1955), nūdybynuoja i vadeja Leiksnys cīma jauktū kori (1958), dirigēja Jākubpiļs školuotuoju kori (kūpā ar S. Broku 1968–1977), dorbuojuos Daugovpiļs rajona školuotuoju korī (piečuok – Tautys kors “Latgale”) – suokumā kai kormeistare (nu 1963), piečuok kai dirigente (1972–1987, 1994–2000). Jei beja koriste i kormeistare (1956–1977), kai ari dirigente (1977–1978) sova dzeivisbīdra dybynuotajā, daudzu gūdolgu dabuojušajā Daugovpiļs Centraluo kulturys noma korī “Daugava”.

Tī beja pīpiļdeiti godi – dorbs, kū jei mīļuoja, studenti i koristi, kas jū cīneja i augši viertēja. Itymā laikā pīdzyma ari diveji bārni – dāls Aivars i meita Daina.

Tok 1977. gods nagaideitai atnese suopeigu liktiņa paviersīni – autoavarejā tragiski aizīt myužeibā veirs. Skumis i gryutums puorkluoj kasdīnu, tok dzeivis ritiejums nanūstuoj. Bārni gaida muotis syltumu i drūseibu, Dzīšmu svātki dauzuos pi durovu i veira veiduotais kors “Daugava” navar palikt bez dirigenta. Ar lelu apjiemeibu T. Broka uzajam tuo vadeibu nuokušū godu.

Natycamai, kai dorbojās liktiņa leigačys – napylnys divejis nedelis piec tragiskuos nūtikšonys kors “Daugava” Dzīšmu svātku skatē dabuoja 3. vītu, bet Daugovpiļs rajona školuotuoju kors – 2. vītu i izceineja Tautys kora gūda nūsaukumu. Piec svātku ari dirigente tyka gūdynuota ar pyrmū lelū apbolvuojumu – LPSR Nūpalnim boguotuos muokslys darbineicys titulu.

Nuokušajūs godūs Daugovpiļs rajona školuotuoju kors, nu jau nasūt Tautys kora “Latgale” vuordu, aktivai pīsadaleja vysaidūs Tautys muokslys centra reikuotajūs pasuokumūs, kuplynuoja Školuotuoju koru saliduojumus, puorstuovēja Latveju Zīmeļvaļstu Dzīšmu svātkūs Zvīdrejā i Norvegejā, kai ari devēs koncertceļuojumūs iz Boltkrīveju, Igauneju, Leitovu i Krīveju.

Dorbs nav vīglys, tok teik dareits nu sirds. Par kori “Latgale” 1998. godā dirigente saceja: “Mums ir daži dzīdūši školuotuoji, bet jūs ir moz. Tok ir uorsti, šoferi, saimineicys… Golvonais – eisti dzīšmu meiļuotuoji. Jūs rodūšū variešonu voi navariešonu kompensej desmitkuorteiga atdeve. Asu cīši pateiceiga par dorbu, kū jī dzīduošonā īlīk. Kam tys, gols golā, ir vysys myusu Latvejis dorbs. Vīns mozais koreits pi ūtra, i kūpā – pylna Leluo estrade. […] Mieginuojumūs, prūtams, goduos vysaiž. Es jūs pamateigai mūku, ari dūdu dryuksts. Tok tod, kod asam īsavuicejuši, itī cylvāki dzīd ar acim i dvēselem. Tys ir pats golvonais. Vysod munā dzeivē tai īsagadejs – laikam taids liktiņs –, ka vysu myužu asu struoduojuse ar amateru korim. Nui, taids dorbs prosa lelu prācu i nareši vīna fraze juoatkuortoj desmit voi pat divdesmit reižu. Tok rezultats ir tuo vārts. Par tū teik moksuots ar smaidu i mīlesteibu. Eistyn, koru kultura niu strauji progresej, eipaši jaunūs dzīduotuoju deļ, tok nadreikstam aizmierst ari lauku kulturys nomu i pogostu dzīduotuojus. Jī cīši tveikst dzīduot. Ir dirigenti, kas jūs bruočej, atsoka, bet es vysus jemu preteimā. I, ka struodoj, padareit var cīši daudz. Muni dzīduotuoji jau ir pīroduši i zyna, – kab dzīsmis īsavuiceitu, juoīlīk gryuts dorbs.”[6]

1967. godā T. Brokys vadeitūs koru saimei pīsavīnuoja Daugovpiļs Centraluo kulturys noma školuotuoju i kulturys darbineicu sīvīšu kors. Kolektivs dreiži izacēle ar augstu muokslinīcyskū leimini i tyka pi īvāruojamu panuokumu – 1980. gods Dzīšmu svātkūs izceineja gūdpylnū 2. vītu, sovpus 1985. gods svātkūs triumfēja ar 1. vītu, dabojūt Tautys kora gūda nūsaukumu. Nu ituos šaļts tys oficiali saukts par Tautys kori “Rūta”, kura muokslinīcyskū vadeibu Terēze Broka turpynuoja da 1994. goda.

Nu 1989. da 1991. goda dirigente vadeja sovu pādejū rodūšū “bārnu” – folklorys kūpu “Dzīsme”.

Juos vadeitī kolektivi bejuši aktivi i radzami – pīsadalejuši naskaitomūs regionalūs koncertūs, dzīšmu dīnuos, saliduojumūs, kai ari tykuši pi panuokumu storptautyskūs konkursūs i festivalūs. Aiz kotrys uzastuošonys stuov ryupeigs dorbs: programu veiduošona, mieginuojumi, organizatoriskuos klopotys, celi, kas vad iz skotivem. I tod – skaniejums, kas attaisnoj prācu. Na vysod vīgli, tok vysod ar mierki, ar puorlīceibu, ka kotra dzīsme ir leluo dorba vārta.

“Latgola ir muna ūtruo muote. Tai atdūta muna rodūšuo i pedagogiskuo myuža leluokuo daļa. Kai lai tū namīļoj? Kotrys kolektivs, ar kurū asu struoduojuse, maņ bejs bezgola meils – kai bārns muotei.”[7]

T. Broka vairuokys reizis stuojusēs kūpkora prīškā kai viersdirigente – kai Latgolys Dzīšmu svātkūs (1990, 1995, 1997, 2002, 2005, 2010), kur 2015. godā dabuoja ari Gūda viersdirigentis titulu, tai Republikys sīvīšu i veiru koru saliduojumūs, Školuotuoju koru saītūs, Daugovpiļs piļsātys i rajona svātkūs. Juos vadeibā skaniejuši kūpkori ari Latvejis Viersdirigentu svātkūs Aluojā i katuoļu bazneicys kora svātkūs Aglyunā.

Tok muokslinīcyskais davums snādzās tuoli puori Latgolys rūbežim – T. Broku vysa Latveja zyna kai izcylu Vyspuorejūs latvīšu Dzīšmu svātku viersdirigenti, kurys vuords cīši īraksteits myusu koru tradicejis viesturē. Jei vadejuse kūpkorus XX–XXII Vyspuorejūs latvīšu Dzīšmu svātkūs (1990, 1993, 1998), bet piečuokajūs – XXIII–XXVI svātkūs (2003, 2008, 2013, 2018) – tykuse pi Gūda viersdirigentis titula.

Taipat bejuse viersdirigente VII Latvejis školu jaunuotnis dzīšmu i deju svātkūs (1995), Dzīšmu svātku symtgadis atceris svātkūs Jelgovā (1995), kai ari Gūda viersdirigente koncertā “Rīgai – 800” (2001). Ituos nūtikšonys nav tik kalendara īroksti – tuos ir šaļts, kuruos juos vadeibā dzīsme palykuse par tautys bolsu, par vīnojūšu spāku, kas skaņ puori laikam.

Vystik, atsaverūt iz padareitū, 1998. godā izskaņ atziņa: “I niu varu saceit – muna leluokuo laime ir tei, ka vysu garū myužu, vysus spākus asu atdavuse sovam nūvodam. Kai audzynojūt jaunūs dirigentus, tai struodojūt kūpā ar sovim kolegim i veicynojūt dzīšmuotūs tradiceju saglobuošonu. Zeimojās – vysmoz daleņa nu mane ir atdūta Latgolai. Tei ir muna laime, ka asu palykuse uzticeiga sovam nūvodam.”[8]

Dorbs nav palics napamaneits – godu gaitā dirigente sajāmuse vērtini augstu apbolvuojumu, kas aplīcynoj kai profesionalū meistareibu, tai dziļū īguļdejumu Latvejis kulturys dzeivē. 1986. godā jai pīškierts LPSR Tautys skotivis muokslineicys gūda nūsaukums, naatkareiguos Latvejis laikā juos davums tyka gūdynuots ar Treju Zvaigžņu ordiņa viersineicys titulu (1995), Kulturys ministrejis premeju i Spīduolys bolvu (1998), kai ari Lelū muzykys bolvu (2003) i Ministru kabineta Gūda diplomu i bolvu (2005).

Ari dzymtuo puse ar syltumu i lapnumu nūviertējuse juos myuža dorbu – 2005. godā T. Brokai pīškierts Gūda daugovpilīša nūsaukums, 2013. godā – Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturā, bet 2015. godā – Daugovpiļs dūmis bolva “Par myuža īguļdejumu”. Itī apbolvuojumi nav tik gūda zeimis – tī ir pateiceibys žesti par dzeivi, kas veļteita dzīsmei, cylvākim i Latgolys kulturys styprynuošonai.

“Asu pateiceiga, ka liktiņs maņ beja liems pīdzimt, kab īraudzeitu sauli, dobu, cylvākus, īpazeitu mīlesteibu, vīntuleibu, laimi i puordzeivuojumus, tok golvonais – kab sasatyktu i vysu dzeivi ītu kūpā ar dzīsmi. Tei mani vysod ir pasorguojuse vyskritiskuokajuos dzeivis šaļtīs! Skaitu, ka laime ir dzeivuot i sajust, ka tu koč mozumeņu vari dūt tai ari nu seve, na tik nu tuos jimt. Kotru šaļti, dīnu i dzeivis godus veidojam mes poši – ar ticeibu i mīlesteibu sevī i cylvākūs.” [9]

Terēze Broka nūguoja myužeibā 2018. gods 22. oktobrī i tyka paglobuota Daugovpiļs Bruoļu kopūs. Tuo pošā goda golā izguoja Annys Rancānis dokumentaluo gruomota “Aiz azara bolti bārzi…”, kas veļteita izcyluos dirigentis i pedagogis dzeivis guojumam i rodūšajam montuojumam.

I vystik – jei turpynoj dzeivuot korūs, kas skaņ ar juos dvēseli, atmiņuos, kas globoj syltumu, i sirdīs, kur dzīsme ir tylts bejušuo i tuo, kas vēļ byus, vydā. Juos audziekņūs skaņ Terēzeitis dzīsme, dzeivoj juos sirdsapziņa i mīlesteiba pret Latgolu. Cikom skaņ dzīsme, skaņ ari juos vuords.

[1] Kārkliņa, I., Vienmēr laimīte mijas ar sāpēm. Dziesmusvētki, 1998, marts, 12–13. pl.

[2] Terēzija Broka – Pirmā pieredze kā Dziesmu un Deju svētku virsdiriģentei. Dziesmu svētku krātuve https://dziesmusvetkukratuve.lndb.lv/

[3] Grauzdiņa, I., Izredzētie. Rīga: Tautas mākslas centrs, 2008, 196. pl.

[4] Grava, J., Terēze Broka. Padomju Daugava, 1959.02.25., 2. pl.

[5] Grauzdiņa, I., Izredzētie. Rīga: Tautas mākslas centrs, 2008, 196. pl.

[6] Kārkliņa, I., Vienmēr laimīte mijas ar sāpēm. Dziesmusvētki, 1998, marts, 12.–13. pl.

[7] [Sveicot diriģenti Terēzi Broku]. Dziesmusvētki, 2000, Nr.5, 26. pl.

[8] Kārkliņa, I. Vienmēr laimīte mijas ar sāpēm. Dziesmusvētki, 1998, marts, 12.–13. pl.

[9] [Sveicot diriģenti Terēzi Broku]. Dziesmusvētki, 2000, Nr.5, 26. pl.