Stuosta autors: Ivo Gilučs

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2025” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Ivo Giluča stuosts “Kabateņš”. Pīduovojam dorbu puorskaiteit voi nūsavērt autora skaitejumā ari portalā lakuga.lv.

Kabateņš

Pyrma 50 godu Rogovkys Doroteja, kuru sādžā vysi sauce par Duorti, nu lynu audakla nūgrīze kantainu gobolu i vairuoku nedeļu garumā jēmēs tū izrūtuot ar tautyskim ornamentim i atributim, leidz gols golā saguoja taids papruovs kabatlokots. Duortis veiram i pīcim saimis bārnim tai īpasatyka šmukais rūkdorbs, ka jī papraseja Rieznis tiergā juo vitrinā nalikt i ikdīnā nalītuot daguna atvīgluošonai. Saimineicai i pošai guoja pi sirds sorkon-bolt-sorkonais savārpums, tai ka jei lobu pruotu īprīcynuoja saimi ar sovu pīkrisšonu, aiznasūt skaistuli iz pīdarumu skapeiti i izkluojūt rūtu skreineitei.

“Paļdis par izruodeitū pagūdynuojumu,” Kabateņš pateiceigi čukstēja nu jumeiša sovā audaklā. “Tik tīšom nabyutu pruoteigi manī pūrduļuotīs…”

Kaidu dīnu Duortis veirs – vacuoku nūkristeitais par Jonicānu – krūgā nu buceņu taiseituoja Pokuļa dzierdēja stuostu par uorzemu muzykys instrumentu okuleli. Piecpušdīnē, iz sātu steberejūt piec šmakovkys lakšonys butelis bruoļu vydā, Jonicānam pruotā vysys dūmys sasamaiseja tai, ka runys kruojumā īkryta diveji jauni našmuki vuordi, kuri jam paspruka saimis ļaudīs.

“Ei, mudri brosnejit!” tāvs meikstu mēli sauce. Jis riedeja sovu pīcgadeigū i sešgadeigū dālu, kas nu duorgumu skreineitis beja nūruovuši i iz beņčeiša rozlykuši Kabateņu. Iz juo palaidni volkuoja vysaidus kiņkiezeņus, kotrys pa reizei miercejūt pierstus zyluos guaša kruosys buņdžā. “Kū, pavysam okuleli?”

Bārni sasatryuka, sasavēre, bet, zynūt, ka tāvs nikod nav pacieļs pret jim rūku, sovu balavuošonūs i nasataiseja beigt.

“Labi, labi, sovvaļnīki taidi, nu muotis gon dabuosit,” dabasus ar zemi jaukdams, Jonicāns aiztenterēja naruotnīkim garum i, klupdams kryzdams īklumburuojs verandā, nūsavēle iz vādara taišni pi styurī salyktūs kūrpu i zuoboku. “Aij, dorit, kū gribit…” nu bubynuošonys austajā greidys celeņā juo bolss beja viņ tikū dzieržams, “maņ piļņeigi pokuļ…“

“Maņ gon nav vīnolga!” Kabateņš sirdeigi klīdze nu jimā izšyutuo Vaļsts gierbūņa. “Jius mani vēļ pi sovu pūrduļainūs dagunu dalicit – spīdzynuotuoji taidi! Gribit mani par kasdīnišku topučnīku pataiseit? Izaver, ka ni iz kuo lobuoka jius ari naasat spiejeigi!”

Tymā šaļtī glaunuo kabatys lokota dzymdynuotuoja buore sovu “savaidejušū” veiru, pīcele jū i aizdymbuoja da meikstūs cysu. Atsagrīzuse verandā, ar lelā bolsā saceitu “šķic!” jei rozdzonuoja ari tūpūšūs muokslinīkus. Pajāmuse rūkuos par molbertu nūkolpuojušū Kabateņu, Duorte aiznese nabadzeņu da kuknis i zam iudiņa krana, cik nu varēja, tryna i skoluoja.

“Kas ar tim bārnim nav tai?” šņurduceņš žāluojuos vyrtuvis goldautam, spļaunūt nu vysu musturu muteišu iudini. “Es nivīna naasu aiztics, viņ spaituoju dailumu apleicīnei… Oi, oi!” sajuts par daudz spraunū treišonu ap “g” burtu, kurs atsaroda taišni vuorda “Latgola” pošā vydā, Kabateņš vaimaņuoja. “Tī… tī škodnīki mani tai sacyukuoja, tai sacyukuoja…”

“Tevi vajadzātu… gremdēt dzydrā olūtā,” goldauts, kuru nu augšys spīde puču vazaunīks, gryuši pyusdams i leidza juzdams, atsasauce. “Trauku mozgojamuo vīta dūmuota nateirom bļūdom i teliedžim, vysaidom lizeikom i vidaļcom, šaļtim vēļ nažim, bet na jau smolkys drēbis audumim, kaidi asam mes ar tevi.”

“Kai nu mēlis nūjiemi,” pīkryta Kabateņš, sajiutūt vīglu kitynuošonu Duortis izšyutuo Muorys pīminekļa apleicīnē.

Slapņais i ar spāku nūkrateitais kabatlokots tyka iznasts pogolmā i pakuorts iz ūzulu vydā nūstīptuo striča. Tī pat soltais zīmeļs naizseikstūši plucynuoja jau īprīšk karinejušūs gon plotus, gon pavisam seiciņkus drēbu gobolus.

“Vystik asu jim vajadzeigs,” Kabateņš platejuos latgalīšu pyrmuos laiceiguos avīzis “Gaisma” redaktora Kempu Fraņča spraunajā apjiemeibā. Jis tū saceja sūpluok viejā trisinejūšajam kraklam, kurs spūdrom iudiņa lasem “rauduoja” zamuškā zaļojūšajā zuolē. “Koč i radeits asu kai kabatlokots, bet sovu dzeivis ceļu grybu izalaseit pats!”

“Nu tu par daudz labi izaver, lai tevī ļauteni sovus topučus slauceitu,” atsasauce kraklys. “Lai tukšinīkūs slauka sovus pūrduļus…”

“Zalta vuordi!” Kabateņš pīkreitūši muove ar vysim jimā izšyutajim musturim. “Sovaižuok tok nabeja jāgys manī tik daudz dorba īguļdeit!”

Piec vairuoku stuņžu kariniešonys Duortis desmitgadeigais dieleņš atsanese ar lelu bļūdu i suoce raut sakuortuos drēbis ar taidu švunku, ka stričs leiguojuos iz prīšku i atpakaļ kai lacamuo aukleņa draiskys meitinis rūkuos. Krakli, biksis i cyti plykumu globuotuoji mudri kryta gon bļūdā, gon sūpluok tai. Kai bejs, kai nā, Kabateņš izšļuka nu drēbu turātuoju nadzeņu i, ītics vieja apskuovīņūs, aizplivinēja par sātys statini.

“Tai mož byus i lobuok,” padūmuoja Kabateņš, tyvojūtīs sābru kuormim. “Ite mane da gola nanūviertej, vairuok smuodej, i nu tuo es palīku skumeigs… Oi, oi!” jis īviejuoja attaiseitajā lūgā i nūsedze ar sevi taukojūs guļbišnīkus ponnā. “Varbyut ite mani atzeis i īceļs sauleitē… Korsts že!!!”

Par tū šaļti, cikom vyrtuvis saimineica Frosīne nu pīna buteleitis ar gumejis pupu viersā baroja godus divejus vacu bārnu ļuļkā, vieja bruozīņs īsamaļdeja kuknē otkon, pagiva taukūs apmierkušū, jūs svoru i smuordu pījāmušū kabatys lakateņu i kai troks “gids” rausteja jū pa svešū ustobu.

“Tuo tik vēļ tryuka…” stilizātais Luočplieša vaigs dasadyure seņ namozguotajai greidai, kuru sedze bīza putekļu kuorta. “Dzymtajā sātā vystik beja lobuok… i teiruok! Tai tuos lītys nasa…”

Frosīnis sunalāns, kurs tamā šaļtī nu bļūdenis lūceja īškuos jam daškiertū galis gabaleņu, īraudzejs jaunu i vēļ kusteigu spēļu maņteņu, ar vysu sovu depeišu vuiklumu suoce ar jū kaitētīs.

“Zūbus nūst!” nalobā bolsā auruoja Kabateņš. “O, maule! O, bļaka! Gluobit! Ratavojit mani!”

Kai par breinumu, vyrtuvē graciozi, ar svaigi nūgiutu peli zūbūs, īsanese malna kačine. Mudri apsagivuse, ka pļuškainajam sunānam jauns atradīņs, jei izlaide nu mutis beigtū medejumu i nesēs spieļmaņam viersā.

“Mjau, vau, mjau, vau!” teņteru teņterim obeji suoņceņši pacēle gaisā vasalu putekļu muokūni par “prīcu” saimineicai.

“Kas vēļ nabyus?!” baruotuoja nūlyka pustukšū pīna “cici” iz golda i aizastīpe piec izdylušu zoru slūtys ustobys koktā. “A nu ka maršs pa mygom, šmūguli spolvainī!”

Slūta vīnā ruovīnī izmēze obejus kaušļus pogolmā, i Kabateņš, kurs beja aizagivs suneiša sīkolu pylnajūs, taukainajūs zūbūs, cīši saburzeits i daudzvīt caurumuots, īkryta zuolē. Trikmīņa aizsuocieja – kačine – kai  lūde nu stūbra izasuove sūpluok augūšajā līpā, a sunāns paspruka zam gaņku, i poša zviereišu dzonuotuoja, zam daguna purkšādama, atsagrīze sātā.

“Niu asu na viņ gorā palics eists pūrduļnīks, bet ari paskotā… Kaids es izaveru!” tīpoš voi tyvu osorom beja paneikušais Kabateņš. “Ruove iz vysu pušu kai nazkaidu nacylu greidys lupotu… Izaver, ka ari svešumā ni druskys nav lobuok!” dzeivis vātru plūseitajā zuolis gulātuojā pasamūda slovonuo, legendom apveituo latgalīšu speiteiba. “Es tok turieju nūceju, ka cytur mani pījims, meiļuos, kūps i žāluos. Redzīs, ka nikuo! Gaismys mudrumā pat apsteidžu tautys teiksmā apdzīduotū zivi: suoču smirdēt jau pyrmajā gasteišonys dīnā…”

“Ei, kai tu te gadejīs?!” stidzeņā spīde sandalis Duorte ar pylnu kuli produktu kairajā rūkā. “Nu sātys esi aizbiedzs, voi?” jei kecinēja sovūs vīglajūs smīklūs i, daguojuse pi pasauļa naveiksmeiguo apceļuotuoja, nūsalīce i īsleidynuoja jū jakys kārmynā.

“Sāta…” Kabateņš nu juo styureitī izšyusteituo Pītergaiļa gnēzeitis kluseņom šveikstēja i kai nūsaļs spīdēs pi okuleru futļara blokam, “tik eiss vuords burtūs, bet tik gars jāgā!”

“Kas ir, tys ir, tev taisneiba!” kārmynā atsasauce pakutrē aizagivušuo diveju santimu moneta. “Koč munus bruoļus i muosys īmaineja pret uorzemu valutu, sova Latvejis naudeņa vystik beja tyvuoka… Tamuos tuolajuos aizjiuruos tevi var izsvīst musurnīkā, izlaidynuot voi atdūt kaidim trokajim koļekcionarim, bet gribīs tok palikt sātā i nivīnam napeļneitai nasadūt rūkuos!”

“Niu i es tū saprūtu,” pībolsuoja Kabateņš. “Manī darātu īšyut Klīdzieju Juoņa bīži skandynuotū dūmu –nikur nav tik labi kai sātā! Jā, maļavuošonuos i topučuošonuos varātu izpalikt bārnu pylnajuos saimēs, bet niu es sovejim vysu pīdūšu. Nivīns tok nav pasorguots nu trobeļu! Te vysmoz varu byut drūss, ka mani piec kuortejuos zavaruškys savess kuorteibā, sameiļuos, sažāluos, nūliks gūda vītā!

Duorte myusu Kabateņu sapucēja, saluopeja i otkon izkluoja iz rūtys lītu skreineitis vuoka. I tai da šudinejuos dīnys nacyluo izmāra, bet gorā varonais audakla gabaleņš puorīt nu saimis iz saimi kai dzymtys pīmiņa, ar sovu dailumu prīcynojūt gon lelūs, gon mozūs, pavysam nasaverūt iz jūs šaļtim takūšūs dagunu…