Roksta autors: dekans Guntars Skutels

Lobys grybys cylvāk!

Ir nakts. Ir klusa, svāta nakts.

Tys na partū, ka Dīva bolss byutu apkluss. Tys partū, ka Dīvs runoj klusai, tok dzierd jū sevkurs, kurs īsaklausa.

Itei ir nakts, kod nūstuot. Aizdegt līsmi malnā tymsā i šaļti paklusēt, lai dzierdātu Dīva Vuordu vysumā.

Kristus pīdzimšonys šaļtī dzierdim dzīžūt eņgeļus: “Gūds Dīvam augstumūs, i mīrs viers zemis lobys grybys cylvākim.”

Tok itī vuordi jau vairuokus godus skaņ īvainuotā i namīreigā pasaulī. Pasaulī, kurā kars i militari konflikti turpynojās i pūsta vysu dvēseliski skaistū. Pasaulī, kur cylvāki vys vēļ mierst, teik īvainuoti, pagaisynoj sovys sātys, sovu bierneibu, sovu mīru. Pasaulī, kur volda vys leluoka nataisneiba…

Ari Latvejā itys gods nav bejs vīglys. Leits i plyudi ir atjāmuši drūseibys sajiutu daudzim. Ir cylvāki, kurim iudiņs īguoja sātuos, izpūsteja saimisteibys, atjēme dorba augļus i izkruotū mīru. I mums vysim zynoma ir sajiuta, ka dzeive palīk duorguoka, kam cenys kuop, i pruotā bīži īsazūg vaicuojumi – kai byus tuoļuok? Voi pītiks? Voi byus labi?

I vystik – taišni Zīmyssvātku naktī mes kotrys asam aicynuoti pīsavīnuot dzīduot: “Gūds Dīvam augstumūs…”

Na partū, ka vyss ir labi. Na partū, ka problemys byutu pagaisušys. Na partū, ka nasuop. Bet partū, ka Dīvs IR īguojs pasaulī, taišni itaidā pasaulī.

Ka kaidam redzīs, ka trokuok nakai šudiņ navar byut, juoatguodynoj, ka Kristus napīdzyma mīreigā, puortykušā i drūsā laikā. Jis pīdzyma naktī i nabadzeibā. Jis pīdzyma pasaulī, kurā Jam “nabeja vītys”. Pasaulī, kur moz kurs dzierdēja Dīva bolsu i nadzierd vys vēļ, kai roksta pavests Benedikts, kam tys ir puoruok skaļš pats sev. Vystik Dīvs napuorstuoj runuot, Jis gaida sirdi, kas apklust…

Partū naapzynuotai gribīs vaicuot – voi šudiņ Dīva bolsu dzierdim vaira?

Dīva Dāls nasaceineja par varu i slavi voi naudu. Jis guoja pasaulī ar pazemeibu i vīnkuoršeibu, kab vuiceitu meiļuot vīnam ūtru, kab vuiceitu īsaklauseit Dīva Vuordā.

Taišni deļtuo eņgeļu dzīsme aicynoj vaira sekuot Dīva baušlim i beigt izvierzeit laikmeteigūs lobumus kai vīneigū mierki dzeivē. Kam ite, iz zemis, asam Dīva aizdavumā tikt pi vuiceibys, dabuot dvēselis pīredzi i piļdeit sovu miseju deļ mīlesteibys.

Cik daudzi pa itim godu symtim ciļviece ir īsavuicejuse nu Jezus?

Redzīs, vys vēļ daudzi par moz, kam pat šudiņ cylvākūs nav stuojuse gribiešona karuot, rodūt cīsšonys i mūkys tik daudzim. Martinam Luteram Kingam vys vēļ ir taisneiba – nu Jezus asam īsavuicejuši, ka  mīlesteiba ir spieceiguoka par vardarbeibu, tok pasauļs vylcynojās tū izalaseit.

Tok, nasaverūt na iz kaidu kara šausmu, šudiņ Kristus pīdzymst ari Ukrainys kara lauku īrokumūs. Jis pīdzymst applyudušuos Latvejis sātuos. Jis pīdzymst nu nabadzeibys, nu steigys, nu uztraukuma nūgurušuos i nazinis muoktuos sirds.

Jezus itūnakt klusai soka sevkuram: “Dīvs ir kūpā ar tevi kotru šaļti, kotru sekundi. Dīvs nav atsakuops nikod, pat leluokajuos suopēs.”

Taišni deļtuo leidz ar Jezu dzymst jauna cereiba!

Cereiba caur gaismu i mīlesteibu. 

Ari myusu Viļakys katuoļu bazneica itymā eipašajā laikā nas gaismys i mīlesteibys līceibu. Tei ir nu sirds sarūtuota, ar nasavteigu mīlesteibys dorbu i cylvāku ceņteibu kūši izpuškuota. Daudzī gaismys prožektori i spuļdzeišu vērtinis mirdz kai myusu vysu lyugšonys. Tī izgaismoj na tik myurus, bet ari cylvāku sirds. I itys skaistums paliks apsaverams vēļ vysu nedeļu piec Zīmyssvātku kai klusa, pateiceiga kolpuošona Dīvam i mīlesteibys zeime sevkuram, kas īt voi vīnkuorši paīt garum.

Itymā laikā cīši gribīs aicynuot pasnēgt rūku sevkuram, kuram vajadzeigs atbolsts nu kara šausmu, nu slimeibu i nalaimu. Kaidi beja jiusu nasavteigī dorbi itūgod? Kod pādejū reizi padevet rūku kaidam, kuram tamā šaļtī nabeja nivīna cyta, kam lyugt paleigu? Voi vīnkuorši pasmaidejot, pasveicynuojot voi jutot leidza?

Tuos ir tuos patīsuos vierteibys, kas Dīva Vuordā baļsteitys i palīk dzeivys sevkurūs apstuokļūs. Kam tamuos dzeivoj Dīvs. I ticit, Dīvs vysuvaira meiļoj tūs, kuri atstumti, kuri navar poši puorsavītuot, kuri cīš slimeibu suopis, kurūs vīneiguo puortyka dīnā ir vīna bīzuo pīna paceņa. Jis mīļoj tūs, kurūs dzeivis skriejīnī tik daudzi pat napamona i naīvāroj…

Itī svātki mums ir dūti, kab nūstuotu. Nūstuotu i vaicuotu sev, na cytim – cik patīss i gūdeigs es asu Dīva prīškā? Cik teira ir muna sirdsapziņa? Kam mes vysi zynom – Dīvs redz vysu i itei nūtikšona ir myusu vysu vareiba attaiseit acs i redzēt, voi esi Dīva bārns, voi gaišus i gūdeigus ceļus esi raudzejs staiguot, voi esi turiejs Dīva vuordu i baušļus cīnā, voi esi tei teiruo līsme, kod Dīva bolss vysumā klusi skaņ… Lobys grybys cylvāk, lai izadūd īelpuot itū Zīmyssvātku breinumainū aromatu, tik debeškeigu i dziļu, kas na tik dvēseli ceļ spuornūs, bet pat kermini atraun nu zemis, nu kasdīniškuo, nu palākuo i dryumuo.

Kab izadūd tev i maņ, vysim lobys grybys cylvākim! Svieteigus svātkus!